|
marts 23., 2020
 | 11:17
gribēju nofočēt ledusskapja saturu, bet tas ledusskapis tik netīrs, ka izrāvu ārā visus, izņemot vienu, plauktus, un nometu dušā uz grīdas.
jā, pareizi, joņevam grāmata. un tas fragments satoros. nu kā tā var būt? kā? (nu okei, divas vietas ož pēc izdomājuma. vai izstieptas realitātes. bet ar ko tas atšķiras no šīs klabes?) man pirms mēneša, nē vairāk, bija līdzīgi, pārdevēja arī to zināja - vai arī viņa tā skatās uz ikvienu, ka viņa zina, ka uz viņu skatās un ko viņā redz -, es tad tur gāju vēl vienu reizi nākamajā dienā, viņa tur bija, un sapratu, ka nē, roncij. nē. tā jau, protams, nav nekāda krāpšana, bet.. tā jau arī reti kad ir tādi cilvēki šajā sfērā, var jau paskatīties. līdz brīdim, kad atklājas, ka viņai ir divi bērni, vai viņa vēl mācās vidusskolā. bet nu okei, tas jau ir mazliet pieskaroties par iepriekšējā ieraksta tēmu.
|
marts 12., 2020
| 22:08 - jrtt vectēvs
vispirms, aizbraucām uz bodi ar mammu. braucu atpakaļ, un uz tallinas ielas pamanīju havjeru garsiju. vispār bija diezgan labs laiks, lai doto informāciju apkošļātu, bet tomēr nepiegāju klāt un nepaprasīju, kur rīgā ir labākais meksikāņu ēdiens. man gan ir viņa telefona numurs, tāpēc tā nav baigā problēma.
tad es mēģināju atrast lielas gliemenes (ar čaulu) un portugāļu liķierus. ņihuja. nevienā no pieciem veikaliem. lepojos, kad smuki noparkojos pat tad, ja blakus esošais džips ir uzmīzis uz līnijas. un jā, uzmetās skumji kaut kādos brīžos. tad kad šodien ieskanējās bīč fossils. vai divas dziesmas no "četriem krastiem", kuros ir ļoti haunting taustiņinstrumentu skaņa. vai, kad es atstrādāju savu piesprādzēšanās/durvju aizslēgšanas tehniku. nē, tad mazāk.
ā, vēl man šodien iepatikās meklēt portugāles vīnus pēc etiķetēm. ka katrai valstij ir etiķešu etiķete, un ir tik kruta, ka tevi kaut kas interesē, ka tu mēģini nelasīt plauktu nosaukumus, kādas valstis plauktā atrodas, tu vienkārši šķirsti vīnu nosaukumus (kā kurš tur raksta.. vino, vai riesling, vai tās franciskās izskaņas, vai vēl kā), un tas ir tik aizraujoši. ka tevi kaut kas interesē (lai gan mani tieši šis neinteresē, i will get over it on tuesday. bet tā atmiņa no senas pagātnes), un te meklē atšķirības, un pamatojumus, un saknes, un elementus.
un skumji dažos momentos šīvakara viļa vectēvā. nē, es biju redzējis to izrādi. jo es atceros turpinājumus kādiem trim jokiem. un to, kādēļ daži opji velk wife-beaterus, bet daži valkā biezos flaneļus tajā pašā sezonā. tāpēc, ka ir tie salīgie tipi, un ir tie karstie tipi. es katrā ziņā esmu biezo flaneļu čalis. a) gan tādēļ, ka velkot wife-beateru necik iespaidīgu skatu pasaule neiegūst, un b) man, sevi tikai iedomājoties, staigājot pa dzīvoli wife-beaterī, paliek auksti. bet kas tie bija par momentiem. es pat nezinu. man tāpat nepielipa tas.. kaut kas. kā dzejā, teiksim. jā, apbrīnojami kā tā var un tā, un tas katram būtu jāredz. un, lūk, tā būtu jāsauc par stāvizrādi, nevis sipenieces sūds. nu, ne sūds. bet abas izrādes ir savā ziņā tik līdzīgas, un pilnīgi atšķirīgas kvalitātē. un tā vienkāršā vienas nemainīgās pastkartes scenogrāfija, un - izņemot divus brīžus, kad viņš paceļ gaisā rokas, un tas diagonālais griests liekas, paliek spožāks -- kā arī pašās beigās - nemainīgais apgaismojums. un viss. tāds laif-nolidžs, un gandrīz katrā no tiem stāstiem - cik viņi, gan jau ka četri bija -, ir kaut kāda atziņa, vai kas, ko var piesaistīt šitam koronas sūdam. un liekas, ka viņš reizēm cenšas kaut ko pamainīt tekstā, nu cik ilgi var atkārtot vienu un to pašu, bet labi, tas ir mans slimīgums vēl vairāk glorificēt to iestādījumu.
un tas koronas sūds. ah. gan braucot ar mammu un dzirdot viņas sakāmo, gan domājot par saviem punķiem, gan par cilvēku aicināšanu savās mājās, gan par iespējamo ekonomisko stagnāciju, ka galu galā šī ir tā krīze kuru visi dzīvokļu spekulanti gaidīja - tikai.. ha, negaidīja -, ka mums ofisā un gan jau arī citos ofisos papisīsies piegādātāju ķēde, ka ir jāpogā ciet bikšupriekša, tfu, siksna, kā mēs ar pēteri pirms vairāk kā mēneša mainījāmies ar dzirdētajām konspirācijas teorijām par to kā cēlās korona, un kas tik vēl ne. ko tieši maina tie publiskie pasākumi - nu, patiesībā viņi maina diezgan daudz ko, vismaz masveidā, popkultūriski, un ir jāpārlasa kamī mēris - vai ne, vai ne??? -, kādi vēl gabali ir par pilnīgu sabiedriski uzspiestu izolāciju?, cik bieži cilvēki lepojas ar to, ka viņi tika cauri spāņu vai buboņu mērim?, un vispār korona @baltic xl maksā eiro, lai gan, zajebal tas alkohols kuru nekad nevar izdzert. un tā.
12.03.20 vectēvs jaunais rīgas teātris lielajā zālē, 10. rinda, 16. vieta
kāpēc vectēvs nav stāvizrāde?
"šucmaņi"? šucmaņi?
viena lieta ir tas konstantais apgaismojums, ka vispār neredz kladīti.
un tas fakts, ka projekcijā redzamais pagalms var būt gan imantā, gan ķengaragā.
es redzu tās stulbās daydreamijas, un atslēdzos no izrādes.
salkans?
alveja, citrons, medus, ??
mēs atradām jūsu vectēvu. kas tās ir par beigām?
|
janvaars 28., 2020
| 13:17
eh, tas vaibiņš, kad starp 21:30 un 22 aizej uz tuvējo piemājas veikalu, jo nekā nav. mati izspūruši, šņores atsietas, drēbes pilnīgi atšķirīgās saburzīguma un pleķu pakāpēs, un tu vēro savu atspulgu pusizpirkto aukstumvitrīnu stiklos un domā, ka tev ir narika acis. lai gan nav. vienkārši kaut ko vajag paķert.
bet nu tas strādā arī ar ceļojumiem un iešanu vēlā nakts stundā cauri romas dzelzceļa stacijai uz maķīti, vai kādu arābu piparbodīti.
|
|
|
|