|
oktobris 23., 2020
 | 13:57
vakar vispār aizmirsu iepukstēt par pamanīto stulbību čaka un matīsa ielu krustojumā, kad čakeni šobrīd asfaltē, un uz matīsa ielas jāstāv tā minūte, kurā uz čakenes deg zaļais, tad 25 sekundes var braukt, un tad vēl jāgaida tās 10 sekundes, kad visiem gājējiem ir zaļais.
bet neko, šodien mazliet pabraucu ar mašīnu. to, ka čakene ir ciet ("satiksmes organizācijas izmaiņas"), var uzzināt, tikai zemitānu tilta viducī virzienā uz centru, un to, ka šoreiz ārkārtas gadījumā var griezt arī pa kreisi, var uzzināt pēc katra redzes pakāpes. tā kā derēja tā opcija, tad neņēmos analizēt, cik ļoti būtu noderējusi luksoforu kalibrācija.
sabiedrībai ir paveicies, ka šitie brīnumi notiek skolēnu brīvlaika nedēļā, kā arī mazliet kovida iegrožojošā režīmā. bet pizģec šito idiotismu. dažās naktīs jau ir gadījies tas pats.
un man jau likās, ka es pārāk bieži brīvbrīžos lienu tēvēnetā un delfos. ne sūda.
(ou, hei, rīgas satiksme savā mājaslapā kaut ko ir iepukstējusi 20. oktobrī, tviterī 22. oktobrī.)
|
apriils 4., 2020
| 07:56
īsumā, divas lietas. vai trīs.
aizdevos diet rīta saules staros. un, atpakaļ braucot.. eh, kā lai pasaka. vispirms izlādējās telefons, tad termokrūzē kļuva tik daudz biezumu, ka kafija vairs nebija malkojama (laikam jau tas ir jārisina vēl mājās esot), un sapratu, ka ejot atpakaļ dzīvē, viss atkal ies uz sūdīgo pusi. ka tas ir kā iet lejā pa kāpnēm pēc teātra izrādes, ka ir tā dzirksts. ka tā var. vai, kā tā var. nu, tā. un spoži, un meistarīgi, un tev ir atvērtas acis, cik daudz skaistuma var radīt tukšā kvadrātā ar nekustīgām lampām un scenogrāfiju, vai kā tā var iemiesot burvīgu tekstu, vai visparastāko cilvēciskumu.
bet tad ir drūzma, lai tiktu ārā no zāles, un, lai aprakstītu kustības ātrumu uz kāpnēm, būtu jāiztēlojas, ka visa grīda ir noklāta ar sažļambātu košļeņu masu vai purva rāvu, un tad jāstāv rindā pēc jakas (paralēli meklējot somā vai kabatās, kur ir nogrūzts numuriņš), vai.. braucot pa brīvības ielu sestdienas rītā, apstājies pie katra luksofora. no kuriem pirmajos piecos (tās divas gājēju pārejas gar mežu, LSPA/Šmerļa ielas krustojums, gājēju pāreja pie alfas, krustojums pie pagrieziena uz alfu, un varbūt arī nākamais) ceļu nešķērsoja pilnīgi neviens. un nākamajos (lielvārdes, struktoru, zemgala gatvē), protams, arī sarkanais. tur gan gods, kas gods, katrā izgriezās divas mašīnas. es saprotu, ir jābūt pazīstamam ar stulbumu uz ceļa, bet šis mani pārsteidzoši saniknoja. te no teātru garderobēm laikam labākais salīdzinājums būtu "splendid palace".
tās tā kā būtu divas lietas. a kas trešā?
ā, rīgas laiks pastkastē. par kuru mani ļoti interesēja, kā izskatās redakcijas sleja. kura, hā, (tagad?) saucas "izdevēja sleja", un tajā mani sasmīdināja jau pirmais teikums. "dievs pāns vairāk par visu mīlēja pēcpusdienas nomiedzi". nomiedzi. nomiedzi!!!
+ vakarvakarā biju arī aizdevies uz P. parakājos pa kasti, kurā, starp kaut ko citu, ir dienasgrāmatas. TĀS dienasgrāmatas ar skolas logo, stundu sarakstiem, mājasdarbiem un vai nu skolotāju piezīmēm (1.-6. kl.), vai izprintētiem sekmju izrakstiem no e-klases (7.-12. kl.), kā Y un Z atskaitēm kases žurnālā. jā, un lūk, no pirmā posma man ir 9 dienasgrāmatas, savukārt no otra posma - 6 dienasgrāmatas. apbrīnojami.
|
augustus 2., 2018
| 16:09
Pirmoreiz bīstami (dažu metru pirms mašīnas) nokritu no riteņa. Uz muguras.
Dirsā to Deglava ielas labās joslas pusmetru no ietves. Dirsā.
Iedodiet man gopro, nahuj nofilmēšu artusa stilā un likšu jūtubē. Bez tagiem.
Par tilta remontu arī nav ko teikt.
Respekt šoferim par bremzēm.
|
|
|
|