|
apriils 18., 2021
 | 01:47
es vēl īsti nesaprotu to fenomenu, kurā lietas, kas darītas, teiksim tā, starp 9 un 12am, šobrīd, pēc 13-16 stundām liekas kā samērā senas liecības. (parasti pa vidu iespraucas snauda, bet šodien tādas nebija, es tikai pusstundu par tādu domāju, bet sabužinājos un piecēlos)
ka vispār nenāk galvā, ka es šodien būtu bijis stirnas ielas rimī, kurā man diezgan vajadzēja trīs lietas - citronu sulas šotiņus, sērkociņus, un cielaviņu. citronu sulas šotiņus tā arī nespēju nekur pamanīt (ne pie augļiem, ne pie sulām, ne saldētavās). sērkociņus pie pašapkalpošanās kasēm (nācās pasteigties, jo tie pulkstens 12 bija pielavījušies pārāk ātri) dabūt arī liekas diezgan sarežģīti. cielaviņai arī, pakaļ es skrēju vismaz divus apļus pa veikalu, otro reizi jau ar pārstūķētu groziņu. kaut kā ir pierasts, ka mazajās maksimās, vai varbūt arī rimikos, tās tortes ir reach-in ledusskapjos starp lapu salātiem un majonēzēm. annē, te tā nav.
a ko darīt. ā, vēl bija kāzuss ar valriekstiem, nu, ir baigais darījums (negribas jau sadirst, bet 7 eiro.. par puskilogramu, vai kilogramu? nu, darījums tā vai tā) ar valriekstiem, nu, par tādu cenu nevar nepaņemt. bet skenēties gan tas maita negribās. mēģināju pārāk daudz reizes. pareizā rīcība - tādā bezspēcīgā apjukumā, tikai ar acīm, vērsties pret pašakolpošanās kasu operatores, un viņa bez jebkādas vārda runas vai aizlinkiem piesteidzas klāt - ar mazu, varbūt trīs smaržu testeru platumā, papīrīti rokā, parāda to skenerim, un sūds jautājums, ekrānā ir redzams lielais darījums, par 7 eiro. nu, tā noteikti ir kaut kāda shēma.
īsi pēc trijiem sanāca būt par aculiecinieku (labi, es biju dažas sekundes par vēlu) izrādei uz čaka/matīsa krustojuma, kurā kaut kādā pro-am velokrekliņā tērpies čalis minas pa čaka velonodaļu virzienā no centra, bet, iebraucis matīsa ielas perpendikulārei gandrīz pa vidu, apstājas. un tūlīt iededzas sarkanais. un viņš pat nedomā kustēties. aiz viņa pa labi uz matīsa ielu gribas nogriezties balts panel-vans, bet velosipēdists ir iestīdzējis savos uzskatos. jo nav jau tā, ka, sagaidījis zaļo gaismu uz matīsa ielas, viņš plānotu pārsviesties uz matīsu. nē. viņš spītējas, un izprovocē sadursmi, ka viņa pedālis kaut kā mazliet ieķeras paneļvana priekšējā plastmasas restē. velodarasts (tagad citādāk viņu nenosaukt) turpmākās pāris minūtes imitē sarunu pa telefonu, kamēr aiz busiņa esošās mašīnas, kas brauc pa čakeni ārpus centra, lēnām sāk pierast pie tā, ka kustība ir mazliet sabremzēta. labi, ka neviens smagais necentās griezties pa labi. es arī izklaides pēc uzliku pafilmēties pāris minūtes, bet tās bija pašas garlaicīgākās, tad man uzradās darāmais, un nozudu uz 20 minūtēm. atgriezos atpakaļ, piedāvāju mentiem kaut ko sakāmu, tad arī savu telefona numuru un vārdu, gaidīšu - bet varbūt arī nē, kā ir ar to teicienu snitches get stitches? - zvanu, unjā. bet tas busiņš arī tāds padīvains, es jau viņa vietā būtu devis atpakaļ, un apbraucis šo mentālo, un ne tikai, šķērsli.
šajā mazajā stundā arī izvilku šosejnieku (kopš.. oktobra/novembra?) un uzņēmu kontrollaiku no blaumaņa un avotu ielas krustojuma līdz vārtiem, 4:30, stāvot pie sarkanā pie bruņinieku. gonkot pa ielām nav baigais pašmērķis, bet, nu, ja kādreiz sagribās salīdzināt.
|
septembris 30., 2020
| 11:49
aizgāju gulēt piecos, jo skatījos asv prezidenta kandidātu debates. nu, ne tikai, līdz trijiem haltūrēju pusstundas līmeņa mājasdarbu, un 1:10am pārspridzināju veļuka.. kameru/riepu? hujz, abās pa lieliem caurumiem. jāmeklē, kur pirkt veļukam riepu, galīgs besis to darīt.
atminos tieši vienu epizodi no sapņa, un vispār, labāko, kas vispār dzīvē var notikt. nebija vairs laika aizdomāties, jo pamodos 20min agrāk, nekā vajadzētu iziet. izgāju 10min vēlāk, nekā vajadzētu iziet. bet nekas traks, iestāde arī bišķi nokavēja. makrona (ja kāds šo lasīs 2045. gadā - francijas prezidents emanuēls makrons apciemo rīgu, viņam par godu pat ir nopirkts viens jc deaux stends tieši pretī franču vēstniecībai)
|
apriils 23., 2020
| 20:58
atsaukties uz instagrama storiju "aizbraucam ar riteņiem šovakar?" un, protams, būt vienīgajam, kurš atsaucas.
bet ļoti patīkami, beidzot mīties pa tādām vietām, kurām parasti nav laika, vai nav ne jausmas, kas tur ir. un kur tu šobrīd atrodies, un neķer pēc telefona. apsolūti. divarpus stundas.
ā nujā, atpakaļceļā braucam pa vanšu tiltu - pareizo pusi pat, un uzgriežoties atpakaļ uz valdemārenes trotuāra, līdzbraucēja sadūrās ar kādu krievieti. viņa jau bija gatava kauties, bet iztika bez baigajām drāmām. izņemot saeļļotiem pirkstiem nokritušas ķēdes dēļ.
|
marts 25., 2020
| 17:51
ļoti interesanti patiesībā būt ārā. tikai svarīgi, lai būtu motivācija tur būt. bet der arī tāda liela, nesvarīga motivācija. lai var mīties tādā atpūtas režīmā. šalle/atsegts kakls gan traucē koncentrēties uz to, kas notiek sānos vai aizmugurē, bet jā.
un es nezinu, kā definēt pavasari. beidzot liekas, ka pavasarī kaut kas notiek. izņemot ziedpulksteņus, pienenes, ievas, jasmīnus (bāc, man tomēr ir viena jasmīnu atmiņa.. kurus vasarā nozāģēja) un ziedputekšņus. bet es nesaprotu, kas. gaiss? možums?
ā, origo boys taču ir gabals par pavasari. ar uvertīru. un tā uvertīra pat reizēm ir foršāka par īsto gabsi.
|
marts 13., 2020
| 23:58
pizģec, ritenis vienkārši izdomā, ka viņa pakaļējais rats vairs nekustēsies. nu zb. es jau visu biju izplānojis, ko un kā darīt, pārsēsties uz vāģi un savākt stafu no ofisa.
šodien nopirku savu pēdējo (35mm) fotokameru. lomo fisheye un zorkis ir pilnīgi čavenieki, un canon ziepjutrauks, kas tam bija vainas.. nujā, iebūvētais flešs tur bija pilnīgi nekam, un zorkijs - kuram vispār nevar redzēt ko fočē - dabūja labākas londonas bildes. nu, ja vajag 2000o/yung lean estētiku, tad ir varianti.
pats nolohojos, un tagad man pazūd ticība. vakar jrt kaut kā starp ienākšanu un jakas nodošanu aizmetu šalli. tā šalle bija redzējusi pilnīgi visu. vairs nav daudz to lietu, kas būtu to pieredzējušas. šodien arī ofisā beidzot, mazliet kārtīgi, sadirsos. jo es nesaprotu, kā starp pīpēšanu (15min) un pateikšanu kādam citam, ka viņš ies projām ātrāk, viņš izvēlas uzpīpēt. ibio, pasaki, un ej pīpēt, ietaupīsi 15 minūtes.
|
marts 8., 2020
| 20:11
šodienas ofisa vētra ir... pārciesta. par pašu procesu neizteikšos.
aiz maza naida aizvietoju telpu pieskatītāju uz pēdējām divām stundām, un tad pusstundu paliku tukšā ofisā. tikai es, maza kārtība, mgmt "little dark age" albums uz tumbām, un jā.
izdzinu veļuku no ofisa, jo beidzot jākustās, ieskanās "me and michael", un hmm, varbūt manu velosipēdu var nosaukt par maiklu. iepriekšējais tika nokristīts par džamkalu. es joprojām nezinu, vai tas ir īsts vārds.
vēl es konstatēju, kas ir problēma. ofisojot es neizjūtu mīlestību pret darāmo, es vienkārši ielienu iekšā savā galvā un izjūtu mīlestību, vai afekšenu, pret citām lietām. (jau kopš paša sākuma, patiesībā) un skaļi, vai klusi, vēlos, lai tās lietas būtu tuvāk. kā šīsnakts sapnis. vai šīrīta. es apzinājos, ka tas ir sapnis, karoče, šīrīta sapnis, no 6:25 līdz 7:18.
un es dikti brīnos, ka šajā dzīvoklī nekad neesmu izsitis korķus, un te nav nekādu dzīvnieku. tikai zirnekļi (salīdzinot ar portugāli, ļoti maz, protams), vasarā uz divām nedēļām ap kādu palidzes augu bija mušas, un jā.
un ir atlaists kolēģis, ar kuru pirms kādām divām dienām mazliet sadraudzējos. jo departamenta vadītājai liekas, ka viņš kaut ko lieto. un mans šefs, šorīt pirms astoņiem ejot uz darbu, esot redzējis viņu iznākam no fēniksa. dīvaini.
|
marts 4., 2020
| 23:10
kāds aizstiepa riteni. varbūt. lai gan man liekas, ka es viņu ieliku noliktavā. es nezinu. kaut kāda stulba narkoze līdz brīdim, kad aiziešu mājās.
es jau, šovakar, biju izdomājis, kā rīt teikšu. ka viss, nahuj ir līdz klinķim. ka tas nebija pr naudu, gandrīz visos brīžos, tas tagad ir par pilnīgi visu pārējo.
un zb, šefs mēgina pierunāt kaut ko darīt tagad, nevis celt kājās emerdžensiju
zajebal. veļuks atradās. noliktavā, 3m attālumā. nu nahuj. nahuj kāds viņu kaut kur aizstiepa.
tagad es jūtos vēl sliktāk, nekā tad, ja viņš būtu nopizģīts. kas protams, nav racionāli, un tā tālāk, naudas izteiksme un tā. vispār vairs negribas kustēties. un es te stāvu. noliktavā. ar telefonu rokās, veļuku piepaceltu līdz palodzei, un lukturīša gaismu uz plauktiem fonā. nu zajebal. es uz brīdi biju atviegloti laimīgs. nu, ne laimīgs. ka kaut kas notiek. ka var iet mājās kājām.
nu tad jau nekas nemainās. debīli aizkavēju šefu uz pusstundu. nekas nemainās. rīt atzīšos. pohuj. beidzot pohuj. vai atzīšos parīt, parīt čista viņš te būs. atlikšu laiku. es nekam ofisā vairs nevaru atlikt laiku. tas bija ptiesība jau sen, bet tagad it īpašu. protams, nav veselīgi. es vispār neesmu veselīgs.
un es dzirdu viņu balsis ārā. kā es vēlētos, kaut man būtu šodien paņēmušās austiņas. lai gan pohuj taču. neklausies un ignorē. un minies prom. apgulies uz grīdas un atviegloti nopūties, ka rītdienas roncijam nebūs jāzvana vai jāraksta iesniegumi mentiem. ka ritenis, lai nu kāds viņš tur būtu, bet ir tepat, koridorā. un, ja nebūtu lietainās dienās uzkrāto dubļu, viņš ir diezgan patīkamā krāsā. jā, patīkamās krāsas ir teju vienīgais pluss maniem transportlīdzekļiem. lai gan, nu krāsas. katram jau ir sava tīklene un ekrāns, un kontrastd un viss pārējais. bļeģ, aizslīgu. jā, tagad tas ir par pilnīgi visu pārējo.
|
janvaars 21., 2020
| 23:09
tiku pie filmiņas bildēm, kura uhh, - actually, man bija taisnība, viņa bija beigusies sen, 26. decembrī, pusstundu pēc tam, kad izlaidu omi viņas mājās, izlasīju e-pastu, ka var sūtīt savas ziemassvētku laika pirmsgulētiešanas pārdomas un vēl pirms neiesāktā pāris dienu izbrauciena. kurš sākās, kad aizgāju uz ausi, pa ceļam papišot superforšu zīmuli, un vispār viduvēji sniga vai lija, neatceros. tūlīt atvērsies bildes, es ceru ka tur viss ir fokusā.
ofisā bija sapulce, īstais iemesls patiesībā ir baigi bēdīgs - un neviens no runātājiem par to pat baigi negruzījās. bet hm, kādu mēnesi varbūt būs interesanti. un ofisā vispār, es nevaru aiziet prom laicīgi. vismaz pusstundu paliku gan 6d, gan vakar, gan šodien. vismaz atradu savu pierakstlapu.
bija trešā lieta. ā, nevienam nepateicu, ka šodien ar veļuku nepaspēju nobremzēt pirms mersedesa džipa uz elizabetes x jeruzalemes. čalis izkāpj, mašīnai viss okei, man arī viss okei, piedāvā pat kaut kur aizvest. sen nebijis piedāvājums. bet eh, man pa centru vēl jāpavandās.
eh. bildes. BĻAĢ, omes kompozīcijai nahuj vispār netrāpīju fokusu. afigēķ. ā, filma tomēr ir beigusies 27. decembra dienvidū. bet tā.. eh. ehhh. tiešām vajag viewfinderi? es nesaprotu.
BTW, anonīmais čalīt, kurš komentē manu cibu, man atkal pa kluso novilkās ios'a apdeits. 
|
janvaars 17., 2020
| 10:27
šis bija tāds (!) vēsas vasaras rīts. laikam jau tāds pats kā vēl kādi desmit bezmākoņaini, sausi rīti šajā ziemā, kuros es neesmu bijis ārā.
uzmodināja gāzes skaitītājs, beidzot mazliet atceros sapni, un nākas mazzzzlirt nožēlot, ka izkrāvu visu virtuves plauktu no stafa, jo čalim plauktu nevajadzēja lauzt vaļā no sienas. ak.
ā, vakar kur papisu veloslēga atslēgu. luckily, ka mēģinot pieslēgt, nevis atslēgt.
|
detsembris 18., 2019
| 00:23
pulkstenis ir pāri pusnaktij, un beidzot atradu pareizo veidu, kā uzinstalēt bagāžnieku ziemas ričukam. visma vienu reizi būs prieks braukt uz veikalu.
|
juunijs 15., 2019
| 01:25
noskatījos finālu g6, aizgāju gulēt, un īsi pēc atkalpamošanās atcerējos, ka redzēju sapņu meiteni. tādā kā piena pagalmā, tikai otrā stāva līmenī. izrunāju viņu no trim draudzenēm un kaut kur apsēdāmies. tālāk es nezinu, kas.
guess fucking what, sapņu meitene atkal ir piena/labieša pagalmā, notiek aliņa pagaršošana pret batātes friškām. un tad paliekam divi, sēžam uz trepēm un izlemjam kaut kur aizmīties. pieturam pie vef kultūras pils, tur vienā sānu ieejā ir terases galdi un krēsli, kādu stundu tur pasēžam. vienkārši awwww. un es vairs nezinu. auksti gan. un vienalga par sekām rīt pamosties agri. tā ir faking viņa, kas to lai zina, kad būs nākamā reize, un kā tas ir iespējams? kāpēc viņa tāda ir? parunāt par visu šo gan joprojām ir grūti. bet tas kaifs, tas .... . mmmm.
kaut kads labieša alus: 4-,
edit: un darbā bija čiksa, kas manā senioru pleilistē saklausīja queen un jautāja, kas ir mana mīļākā queen dziesma. un tad viņa nāca griezt vistu un kartupeļus, jo nebija ko darīt. un vissliktākais ir tas, ka vislabākā viņas vizuālā īpašība bija viņas smaržas.
|
juunijs 11., 2019
| 23:22
šodien darbavietas pagalmā ieraudzīju sapņu meiteni. izskrēju ārā un pieskrēju klāt. joprojām tas veļuks ar puķaino groziņu. labprāt būtu pateicis visu, ko vienmēr esmu gribējis viņai pateikt, bet biju drusku par daudz iesvīdis un man dega cūkas fileja. tās bija cik, divdesmit sekundes?, un štirīja vēl vismaz stundu, līdz atkal uzradās, ko darīt.
aizveru acis, paliecu galvu uz augšu, mazs mm un smaids pa visu seju. like, how?
|
apriils 17., 2019
| 16:29
šodien divas reizes izņēmu naudu no luminor bankomāta. vēl steidzos uz ārpus darbalaika sapulci, pirms iegriešanas pagalmā izlaidu gaisu no riepas un tad pusstundu gaidījām čali, kas brauc no saļika. paši sapulces temati ilga varbūt astoņas minūtes.
|
marts 19., 2019
| 18:49
tikko veloservisā čalis salīdzināja rumbas ar zobiem, ķipa "vari 2, 3 gadus izlikties, ka nesāp, bet tad ir jārauj ārā un apkārtējie arī". kas vispār ir mans variants gan rumbām, gan zobiem.
atcerējos par savām gudrības z. sāpēm. šodien ir klusi gandrīz pārgājis. interesanti.
šodien onkuļa pavadībā atkal trešo reizi iepazīstinoši sasveicinājos ar kādu kinda izdevušos pusmūža kungu. kas manā grāmatā ir okei, jo tā kā tie ir izdevušies kubgi, viņi sarunājas ar milzumdaudziem cilvēkiem, kuri parasti ir slavenāki un patīkamāki to be around. kā arī starp tikšanām paiet vairāki gadi, un tās notiek dažādās vidēs ar dažādiem iemesliem.
vēl satiku meiteni, kas iedeva to sūdīgo zāli, aizgāju uz veco darbavietu pēc papīriskām lietām un pāris minūtes parunājos ar s., ar kuru vidusskolā kādu gadu bijām baigie draugi whatsappā, starpbrīžos un pēc stundām un tad gadu es viņu tajās pašās vietās ignorēju. man bija pieredze un man tas sanāca. beigās vairs īsti negribēju, bet kaut kāda vidusskolnieciska principa to turpināju darīt. tagad vismaz atvainojos.
nujā. karjeras iespēju centra pārstāvis uzaicināja uz divu minūšu sarunu. izgājām ārā, es vilku jaku, viņš rokās tur cīgu paciņu, un liekas, ka procesā dodas uz priekšu. īsumā, lai es divas dienas atpūšos un neko nedaru, viņš padomās ko ar mani darīt un piektdien zvanīs. sarokojāmies un viņš laikam beidzot ielika mutē cigareti.
|
februbaars 3., 2019
| 01:38
nupat pabeidzu iztīrit sūdus ap ratiem, kur bija ieķērušies kaut kādi mati. priekšējais tagad vismaz iegriezdamies ripo.
tagad sēžu uz grīdas stūrī un domāju, ko vajag jaunajai virtuvei.
skan: toro y moi - underneath the pine
|
nuavembris 27., 2018
| 11:43
sniegs.nu neko, ar veļuku jābrauc divtik ilgāk. vismaz turpceļā nenorāvos.
|
nuavembris 21., 2018
| 01:11
palaidu garām, ka braucot uz velo bez cimdiem ilgāk par stundu, pirkstos tiek izgriezti mazi asiņojoši caurumi.
šodien ļoti mazliet smiga. vakar laukos pēcpusdienā sniga un spīdēja saule. kaut kad pagājušonedēļ minoties sniga. sasaluši spļāvieni.
mēnesi ilgās vaiga sāpes beidzot ir minimalizējušās.
|
oktobris 29., 2018
| 10:16
Jājājājājā!
Man beidzot minoties uzbrauca automašīna! Pelēks audi 80! Griežoties pa labi uz HMF no Satekles ielas, un man turpinot braukt taisni! Tik ātri pamājām viens otram un devāmies tālāk savos ceļos, ka pat nevajadzēja iegaumēt reģistrācijas numuru! Un pat drēbes nenosmērēju!
Viss ir forši! Ceru, tev arī!
|
septembris 5., 2018
| 21:52
izrādās, ka vakarvakarā gandrā nopirku riepu, kurai blakus iesmērēja pārāk resnu kameru.
tagad drusku pārkārtoju istabu, lai uz rakstāmgalda varētu kaut ko darīt. un priecājos par listi, ko piedāvā spotifajs pēc likkes lī albuma noklausīšanās.
|
| 00:57
šodien baigais besis. pārspridzināju veļuka riepu un redzēju kā cilvēki straglo nolikt mašīnu starp daudzstāvenēm.
|
|
|
|