|
marts 8., 2020
 | 20:11
šodienas ofisa vētra ir... pārciesta. par pašu procesu neizteikšos.
aiz maza naida aizvietoju telpu pieskatītāju uz pēdējām divām stundām, un tad pusstundu paliku tukšā ofisā. tikai es, maza kārtība, mgmt "little dark age" albums uz tumbām, un jā.
izdzinu veļuku no ofisa, jo beidzot jākustās, ieskanās "me and michael", un hmm, varbūt manu velosipēdu var nosaukt par maiklu. iepriekšējais tika nokristīts par džamkalu. es joprojām nezinu, vai tas ir īsts vārds.
vēl es konstatēju, kas ir problēma. ofisojot es neizjūtu mīlestību pret darāmo, es vienkārši ielienu iekšā savā galvā un izjūtu mīlestību, vai afekšenu, pret citām lietām. (jau kopš paša sākuma, patiesībā) un skaļi, vai klusi, vēlos, lai tās lietas būtu tuvāk. kā šīsnakts sapnis. vai šīrīta. es apzinājos, ka tas ir sapnis, karoče, šīrīta sapnis, no 6:25 līdz 7:18.
un es dikti brīnos, ka šajā dzīvoklī nekad neesmu izsitis korķus, un te nav nekādu dzīvnieku. tikai zirnekļi (salīdzinot ar portugāli, ļoti maz, protams), vasarā uz divām nedēļām ap kādu palidzes augu bija mušas, un jā.
un ir atlaists kolēģis, ar kuru pirms kādām divām dienām mazliet sadraudzējos. jo departamenta vadītājai liekas, ka viņš kaut ko lieto. un mans šefs, šorīt pirms astoņiem ejot uz darbu, esot redzējis viņu iznākam no fēniksa. dīvaini.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |