|
februbaars 24., 2020
 | 12:24
lost in all the hype ir tas, ka tajā pašā šajā valentīndienā alīna orlova ir spotifajā ielikusi pirms desmit gadiem vis-kaut-kur-citur izlaisto albumu "mutabor".
in other news, sestdienas vakarā kaut kur uz dzirnavu ielas, starp lido un pelmeņu bāru ieraudzīju teslu. nu, tesla kas tesla, bet ar vācijas numuriem. šorīt viņa ieripoja pagalmā. sīkums, bet.
ā, tur ir pārizlaists vinils un lietuvas tūre.
|
juunijs 11., 2019
| 23:22
šodien darbavietas pagalmā ieraudzīju sapņu meiteni. izskrēju ārā un pieskrēju klāt. joprojām tas veļuks ar puķaino groziņu. labprāt būtu pateicis visu, ko vienmēr esmu gribējis viņai pateikt, bet biju drusku par daudz iesvīdis un man dega cūkas fileja. tās bija cik, divdesmit sekundes?, un štirīja vēl vismaz stundu, līdz atkal uzradās, ko darīt.
aizveru acis, paliecu galvu uz augšu, mazs mm un smaids pa visu seju. like, how?
|
septembris 8., 2018
| 22:54
pāris stundas sēdējām atvērtā pagalmā pašā pilsētas centrā, nolikts projektors uz kura likti divi vhs ieraksti no koncertiem 80-to beigās (rozenštrauhs ādažos un pieči mežparkā), kuri gan abi pārtrūka. tad sākās "roncij, uzliec taču kaut ko, roncij, ielej tikko atbraukušām ļoti vizuāli pievilcīgām milfām viņu pašu atvesto gruzīnu baltvīnu" un pēc tā drīzi vien uz mājām. hm. amatieru teātra šīsdienas izrādes viskomiskākās lomas atveidotājs bija no aktīvākajiem bļāvējiem, lai palieku un kas tad mūziku liks.
līdz šodienai bija katastrofālas zobu sāpes vismaz pusotras nedēļas ilgumā. gribas pārdzīvot. un zinu, ka sapnī spēlēju vienu no foršākajiem pašrakstītajiem gabaliem. nu tādā "i wrote the best song that i've ever written, can't remember how it goes" līmenī. un vakar bija brīnišķīgs gadījums, kas pierāda, kādēļ es negribētu dzīvot galīgos laukos. ieejam topā, desmit minūtes pie kases notiek saruna ar vienas līdzgājējas māsu kurai rokās bērnu ratiņi, un pēc tam tikpat ilgi ar ojāru par to, kuras nac. teātra izrādes ir jāapmeklē un kur rīt trijos kalnā ir jādzer rums. dziļos laukos tas nenotiek un lielpilsētās arī ne. ja vien nav mikrorajona draugu. kuru man (vairs) nav. sign me the fuck up.
kā arī mana sapņu mašīna ir pēc iespējas īsāks hečbeks (vieglāk noparkoties), kuram vienīgajai komforta fīčai būtu jābūt iespējai izstiepties pilnā garumā (kaut vai ar kājām pie ātrumkārbas), lai var pagulēt. viss pārējais ir sūds.
|
|
|
|