|
apriils 24., 2020
 | 20:10 - taņa
drošs nedrošs es pielikšu to teātra tagu, bet tas, pēc patērētā šķidruma daudzuma, varētu būt bijis arī lokālā.
|
marts 26., 2020
| 22:28
tad vēl es sīki ierakstīšu par vakardienu
tātad, iesmērēja ogu, aka dzērveņu medalu. faking dārgs. viena no komponentēm, esot tā, ka medus nav no ķīnas. pie kaut kāda desertiņa to 0.25 varētu, bet 0.5 vairs nekad mūžā. tad pa visu telpu (7 cilvēkiem) uzgāja gaisā smiltsērkšķu celmlauzis - nu pretīgs nebija, bet neko labu arī nevaru teikt. ā, 36%, tad jau nujā, likās ka ledlauzis, tā ir kandža. tad neko.
šovakar vairs nav labi. neko nevaru padarīt. liekas, ka ar sirdi varētu aiziet. bet es jau neesmu tāds, viss okei, telefons tepat. bet nuujā. ieliku ledusskapī paniņu pankūku mīklu.
|
| 00:32
pilnīgi ignorējot to, kas notika šovakar (lai gan tas nav izdzēšams no tā, kur šobrīd atrodos):
vēl viens jautājums. jūs, kad ejat mājās, un drausmīgi vajag čurāt, darat kā?: a) paslēpjaties krūmos divas pieturas pirms, vai b) ciešaties ciešaties un, vadot ārdurvju kodu, slēdzat vaļā bikšupriekšu, sprādzējat vaļā jostu un izvelkat īsto atslēgu un notēmējat roku slēdzenes augstumā lai, ar fiksi četrreiz norotētu slēdzeni un, koridorā nometot jostu un bikses, joztu uz sirdsmājiņu?
ar mani viens no variantiem notiek jau kādu 24. reizi un nav neviena, kam pajautāt
|
marts 11., 2020
| 02:45
aizgāju uz kāda indieša dzimšanas dienu. viņiem patiesībā ir sūdīga skaņas izolācija. kā faking jbl tumbiņa var skanēt stāvu zemāk, kāpņutelpā.
bet nujā, ofisa indieši ir manī samīlējusšies, uzsauca divus dārza sidrus un kkādu 14%/280, kuru bija sāpe izdzert. vismaz pasūtīju stafu ofisam. tiku pie spaisī tikalas vistiņām, un citrona/olas rīsiem. šobrīd reāli kratos kāpņutelpā, kurā ir izņemts 20. gs. sākuma lifts.
ehmm, kas vēl. rītdiena ofisā būs okei. es ceru. lūdu, neminies uz veļuka.
damn drunkfingers. tāds vidusskolas vaibs.
boja viens kulturālais čalis, kas uz diviem mēnešiem bija coimbrā uz erasmusu. bļaģ, beidz rakstit. jo bairāk es te tagad rakstu, jo bairāk tas viens vidusskolas flešbeks. uz nokia e61, nevis aifona virtuālās klaviatūras. fak. es vairs ne-spell-checkoju. paldies ciba, paldies s., paldies e., paldies indiešu kaimiņi, kamēr neiztriecat mani no kāpņutlpas, kameēr šo rindu rakstīšanas laikā esmu nogājis pusotru stāvu zemāk.
edit: viss safe, esmu mājās. ta eramusnieks uzlika kādas trīs dziesmas no beach fossils, un beach fossils, bļeģ, ir tādi, ka es pie jebkuras viņu dziesmas labprāt ņemtu un aicinātu jebko uz deju, vai apskautu pasauli, nu tā ir tik perfekta mūzika.
un aizgāju uz rīgas centrālo bibliotēku. pat atceros vienu čiksi, kas tagad gan strādā reģistratūrā. sasodīts. tie reģistratūru cilvēki.
vēl sarunājām ar vienu indieti ceturtdien viņam dzīt nost matus. tas arī nav sen darīts. es tagad mazliet izjūtu tādu mīlestību. vai tādu vidusskolnieciskumu. bet nu labi, pālis. ko es rīt no rīta jutīšu [jāpiemin neskaitāmas drukas labojumas, lai te varētu ko izlasīt], ir zem zīmes. whatevaaa.
|
februbaars 16., 2020
| 18:26
jā, vakar aizvilkos uz tallinas kvartālu, lai noķertu čomiņu. viņš līdzi bija paņēmis vienu no retajiem basketbola bumbas žonglieriem. ļoti interesants, un kā vēlāk tika izpētīts, par saviem gadiem daudz jaunāka paskata. tad es īsti nevarēju izskaidrot, kā esmu līdz turienei atvilcies, tad trijatā piestājām kādā stāvlaukumā, paklausījāmies vairākas dziesmas pa pieci.lv, tad čomiņš aizgāja "iezīmēt teritoriju", paklausījāmies vēl trīs dziesmas. nezinu, tas bija pirms vai pēc, bet ieskanējās patrisha. nu, tā dziesma, kur "man uz pieres kaut kas rakstīts". ieminējos žonglierim, ka viņai ir 17 gadi. "bet viņa pieaugušo dzīvi ir sākusi vēl ātrāk." jā, piekritu. videoklipi, kurus viņai uzsauc. "ja es ieskatītos viņai acīs, kaut kas notiktu. tur kaut kas notiktu". kaut kas viegli dīvains un neatreferējams.
man reāli likās, ka tūlīt būs kaut kāds GTA hastlings. bet nē. žonglieris izkāpa ārā, jo viņš tepat dzīvo, un tad mani aizvizināja līdz pagalma vārtiem.
gan vakar, gan šodien, ka tik ne veselas divas reizes, nomīzu parunāties ar apakšstāva kaimiņu, ar kuru ļoti gribu parunāties. vai vismaz pajautāt, vai viņš negrib parunāties.
beidzot pārrakstīju kādas.. ~150 receptes un kalkulācijas, no kurām lielākā daļas ir rokrakstā? no vienas puses beidzot sāk notīrīties to-do tāfele. no otras puses, vāģim turpina krist virsū lietas, kuras nestrādā.
un kas ir faking dīvaini, ka ar vakar satikto būtni esam abpusēji atsekojušies. es čista nesaprotu, kā tas notika. vairāk dīvaini, nekā nepatīkami.
|
februbaars 15., 2020
| 20:42
gāja apmēram tā kā varēja paredzēt
es neesmu drošs kāpēc es to vispār daru. nu labi, lai redzētu, kā/kas tas ir. un, basketbols.. kaut kādas svešas emocijas un pārāk daudz nenosvilpta kontakta.
un īsi cilvēki ir reāli nē. nē. tas nav funkcionāli. ir tieši viens izņēmums, bet tas pa šiem pieciem gadiem ir pazaudējis lielu daļu maģijas. īsi cilvēki, protams nav slikti, tāpāt kā neproporcionāli ekstrēmi resni cilvēki, bet viņi nav tajā te empātiskajā uztveres diapozonā. kādu huiņu es te rakstu.
un tagad atkal protams ir tas, ka justos labāk, ja šodien nekur nebūtu gājis. bet labi. otrais cēliens ar čomiņu (bet ne to čomiņu).
|
februbaars 5., 2020
| 01:22
es vienkārši kaut ko te ierakstīšu. šodien, un rīt un parīt vēl sapratīšu, kas tieši. tad pēc nedēļas apmēram, un pēc mēneša vien vāji atcerēšos, ka vakar vakarā (+/- trīs dienas) kaut kas notika. nav jau nekas tāds, bet pašam personīgi neko tādu arī nav gadījies pieredzēt. lai gan tas jau notiek visu laiku. un cilvēko dzīvo, un bla bla. hm.
/////
on an unrelated note, biju uz vefa spēli, blūms un medfords sākumā vilka, un izvilka veselu +10 (kā saka sportacentrā, bija arī +14). mediss ir galīga budžeta versija atem un ausējam. koham vispār nedod spēlēt. freimanis pāris reizes nolaida no groza apakšas. ļoti regulāri liekas, ka 60% gadījumu vefs pat neveido pilnīgi neko. pakustās "pa galiem" un kāds laužas iekšā. vai tajās beigās, divu minūšu garumā, tikai pūta trošakus. garām. un tad pēdējā ceturtdaļā tas tāds pustuklais nižnijnovogordas krievs sameta pāris troikas, un spēle beidzās ar -8, vai -10. karoče. beidzot sēdēju viens, un pārāk regulāri centos ko ierakstīt kladītē. lietas, kuras jāizdara. apņemšanās. uz tāfeles arī ir kas līdzīgs. visur jāieraksta.
|
februbaars 2., 2020
| 23:24 - dailes testosterons
okei, beidzot ir viena, kur ir paštaisītās kukurūzas tortijas priekš tako. manjanā.
ē, un dailes "testosterons". nujā. sviestiņš. kaut kāds bļitkas variants, kur "džeki slēgtā telpā" savā starpā ķipa baigi uz sevi reflektē, sāk izlikties par sievietēm un scenārijus par tām, dēvē par kucēm un dafigā veidos - gluži kā siera platē - dēvē pišanos, maskulīni dod viens otram pa seju - ar tādu stroboskopu staru iegrimstot tumsā uz 10 sekundēm, sagatavojoties nākamajai ainai, apkampjas un dahujā ķipa dzer, un paši (par ko cepuri nost) spēlē kaut kādus 80to dad-rocka grāvējus un vēl sazin ko. un daži neērti kadri ar robežnieku vai kādu citu, kurš attiecīgajā brīdī ir pārāk izsalcis un sēž ar rosola pilnu muti tā, ka mazliet košļājot tur starp lūpām mazliet kas spraucas ārā.
un te bija tas te latvijas michael cera! kurpnieks!
mani arī visvairāk uztrauc tas, ka visiem ir poļu vārdi, bet darbība notiek latvijā. un, kā viņi plāno darīt ar tiem baltajiem krekliem, kuri izrādes beigās teju visiem ir ar sarkaniem pleķiem. un šeit ķesteris runā tajā te falsetā. nu, ne falsetā. es tak bļe nezinu, kā sauc to tur. tādā žēlīgā augstāk paceltā balsī, nevis zemajā aizsmakušajā artusa pleibojā.
bet kopumā.. izrāde varbūt bija par divu pensu tiesu labāka, nekā tas briesmīgais plakāts. like, kurš izdomāja, ka vajag kaut ko tādu?! kaut kādam dailes direktora dēlam laikam vajadzēja atpelnīt fotošopa licences maksu, un reku izdomāja variantu, kā pasūtīt kaut ko tādu vienkāršu, bet dažiem onkuļiem "wow, kruta" reakciju izraisošu vizuālo noformējumu. nu tas ir pilnīgs pizģec, es atvainojos.
|
| 02:07 - dailes talantīgais misters riplijs (LGĶ)
beidzot aizgāju uz to te ne vinilbāru, bet vunderbāru. pilnīgi dīvaini. īsumā sakot, cik, un vai vajag, uzticēties kaut kādām lietām, ko saka iedzēruši ļautiņi. ka a) ir jāpiesakās publicēt savus ierakstus (teicu, ka nepublicēju, jo kamon, šis neskaitās) un b) kaut kāds čalis no rūjienas (vai rūmenes?) muižas, zz topa džemperī un nereālāko trivia par zz topu un billiju gibonsu rīko kaut kādus pasākumus. abas lietas dzirdēt, protams, ir mazliet patīkami - nu, protams, daudz patīkamāk, nekā kauties kauguru fēniksā vai vēl kaut ko. bet no otras puses, man liekas, ka tiem cilvēkiem likās, ka redz kaut ko, kā patiesībā nav. whatevs.
man gan joprojām galīgi nepatīk tā pusīpašnieka (?) seja (ughhh, why roncij), bet nu šitādu dīvaini siltu svešinieku sarunu (lai gan viena bija mazliet tāda, ar domu, otrs bija runājošs pālis) dēļ jau būs jāapciemo vēl kaut kad. un pa ceļam, protams. bet jā. hm. kam es tieši kaut ko runāju par nepatīkamām sejām. ofisā. bet pa jokam. bet ne pajokam.
es tad pierakstīšu par dailes ripliju.
"grauzdiņš izdedzina caurumu"
man tūlīt apniks upenieks
atkal britu iestudējums (akšuallī, amerikāņu/jaunjorkas. okei, es vairs neatceros, kas piektajā minūtē lika tā domāt. mārciņas, vai pensi, kas?)
super stulbi monologi, vismaz sākumā
kostīmi no patīkami bieza auduma - un vispār kostīmi, ka viņi mainās līdzi apkārtējai videi un tajā esošajiem cilvēkiem
kā tas būtu, teātra izrāde, kur aktieriem ir pielīmēti lieli mikrofoni pie mutes, bet viņi nav ieslēgti? cilvēki pēdējās rindās daudz vairāk spicētu ausis, jo domātu, ka viņiem taču būtu jādzird, ko viņi tajos mikrofonos runā, bet patiesībā nedzird ne sūda
grāvelis tāds planējoši mīklains, ar stiklainām acīm
"doka vilinājums"
cilvēki uznāk uz skatuves ainu vidū
kurš itālis zina nosaukt divus asv štatus?
bulis un alsiņa?
grāvelis tiešām izskatās pēc sajukuša jaunjorkieša (ezra kēnigs no vampire weekend?). un tāds malkoviča pupetīra vaibs. un labi, izlasīju programiņu, tur ir pieminēts malkovičs, un tas, ka čārlijam kaufmanam, malkoviču rakstot, viennozīmīgi kaut kāda ietekme bija hičkoka strnagers on the train vai kaut kas cits ko tā zuze ir sarakstījusi
"kaut tu te būtu, laiks ir draņķīgs"
aktieri uz skatuves vienmēr dzer krāsvielas
"vai mēs neesam neredzami" un same līdzīgs šits
nejūt šmigai garšu, neizsauc taksi
jap, ny'īgs psihopātiņš (sofijas/danevičas bez krūštura aina)
"asas savā nesaprātībā"
un ha, tā releitojošā cilvēku aizraušana visu laiku
man liekas, ka vecais dziedātājs (bartkevičs) vienmēr plāta lūpas. un juris jope, ho ho ho, sasodīts
čalis/itālis picu griež ar sviesta nazi? wtf?
"jūra neļauj sei iepazīt, jūra vienmēr ko pietur pie sevis"
izkritis picas kumoss pēc došanas pa seju - reslinga elementi un vēl kāds krītošs priekšmets kā palieka no sitiena
ha, vienā sapņa/murga/itāļu dziedātāju uznācienā viņu plaukstu sitieni skan tumbās
legit dīvaini gaismu akcenti
pasaules līmeņa psihedēlija, vai dailē tas ir iespējams?
žagara, u.c. uznākšana, imitējot vēstules
kaujoties izkrīt cīgu etvija
diez, ko tie itāļi vispār dzied?
iedomājos daudziņu galvenajā (grāveļa) lomā
kubiskā duša. hmm.
|
janvaars 17., 2020
| 22:33 - barcrawling
eh, kas tikko notika. dodos mājās no frīlensa, pie aleponijas pamanu vienu no diviem priekšniekiem. ar sievieti, kas laikam īsti nav viņa kundze. ļoti dīvainā un īsā veidā sarunājam doties pie manis. viņi divatā uzlec uz viena fikša, un aiztraucas pa lāčplēša ielu. a vajadzēja pa avotu. noķeru viņus, apstādinamies īsi pirms brooklyn bar. priekšnieks no FS Metta mugursomas izvelk JP Chenet un Enjoy. okei.
esot plāns braukt uz kādu balli "entresolā". vai es zinu, kur tāds ir? jā, jā, tepat, pāris kvartālu pa čaka ielu. braucam. uz dzirnavu un čaka stūra viņi nokrīt. pašā krustojuma vidū. laimīgā kārtā, nupat beidzās sarkanais dzirnavu ielai, tāpēc tagad zaļais ir visiem gājējiem, un bez nekādām dziļām sekām viss turpinās. kauna kvartālu līdz elizabetei nobraucam pa trotuāru, un tad viņi no riteņa atkal nokrīt, teju iekšā elektrības skapī blakum tam 777/džentlmeņu klubam/whatever.
ielaužamies entresolā, ar manas frīlensa kompānijas atribūtiem. uz "havas" balli. jā, lūdzu, uz pagrabu. pagrabā kaut kādas erudīcijas spēles sēžot pie galdiņiem pa 5-7 cilvēkiem, un neviens nepievērš uzmanību priekšniekam, kuri ar vakara līdzgaitnieci divreiz iekrīt pakarināto jaku strīpā un ārkārtīgi skaļi apkampjas ar kādiem diviem cilvēkiem. dodamies ārā. klubkrēslā pie makbuka priekšnieks pamana kādu sievieti, ar kuru piecas minūtes viegli lakstojas un veic tikpat kā "pulp fiction" deju, tikai bez mūzikas. skatamies ar viņa francūziski apģērbušos kompanjoni un smejamies. viņi tā vijīgi kustās ap to "entresol" logo. jā, bet laužņa ta pagrabā nebija.
pārejam pāri ielai, un noparkoto mašīnu aizsegā meklējam, vai starp trotuāra pīpētājiem nav laužņa. nu nav. tieši pēc minūtes no kaut kādas puses pienāk lauznis. viņš tur nevienā brīdī nav bijis. viņi trijatā - arī ar lauzni atnākušais ziemels - sadala kādas 20 bučas sejas rajonā. pie vienas tieku arī es, no sirmi sarainā priekšnieka. "es tevi mīlu". priekšnieks ar ziemeli tomēr nokaunās pamīzt pie tām berga bazāra kolonnām, vai kādiem no vārtiņiem, un uz 10 minūtēm ielien entresolā. lauznis ar mademozeli apmainās ar jaunā gada stāstiem, jo šogad viņi redzās pirmo reizi. priekšnieks pēc tām 10 minūtēm laikam ārā nenāks. pierunāju viņu iznākt ārā, atslēdzu mūsu abu pieslēgtos riteņus, un dodos mājās.
tā bija tikai stunda. wow. itkā varēju viņam piesieties un doties uz visādām 40gadnieku ballēm, bet hmm. nujā, tā lieta, ka viņš īsti vairs nav priekšnieks - katru piektdienu abiem priekšniekiem ir priekšnesumi ofisā, un viņš tā vietā reku dzerstās. ka nav tā baigi forši, saistīties ar viņu. un rīt ir jābūt vietās. eh. bet rēcīgi. tāds cilvēks-dinamo vai sociālais tīkls. antresolā viņu aiz rokas nudien rāva kādi pieci cilvēki. he.
|
janvaars 16., 2020
| 22:41
man gandrīz vai liekas, ka "lavīna" ir interesantāka par "siera plati 2". varbūt atkarīgs no tā, ka tagad, tieši šajā stundā, ir drusku mierīgāka galva "izturēt" albumu. lai gan nav tāda baigā hita. bet, ir tādi vairāk tādu ārpus-muzikālo sasaišu ar albuma tēmu, kaut kādu supertableti.
jo no vienas puses, reps/hiphops tāpat ir jāklausās vairākas reizes, lai saprastu visas lietas, kuras ir tur pateiktas. ķipa.
šķirstīju pierakstus, kaut ko esmu pierakstījis ka 26.07 uz zobu vai vēl kādām sāpēm esmu uzrakstījis mīlestības dzejoli. es apmēram varbūt atceros vienu sestdienas rītu, kad kaut ko skricelēju. un varbūt arī atradu. nav radušos daudz tādu tīro mīlestības rindu. laikam tas ir tas par "gabaliņiem". es sapratīšu. es jau sapratu.
gribas aiziet uz vunderbāru, un uz andalūzijas suni.
it's always dark
after 5pm
and i can't get you
out of my head
apnika klausīties best coast albumu pie piektās dziesmas
|
nuavembris 25., 2019
| 19:18 - siera kūka ar ķiršiem un ivars kalniņš
labi. nav bateriju, beidzās baterijas. viss atkal pa vecam. un paliek pa vecam. pretīgi. besī. ir tik saudz lietu, ko darīt. bet nevar piespiesties. ēst tikpat kā negribas. kad gribas, tad ēdu pusstundu, diezgan labas dovas porcijas
pusstundu sēdēju kafejnīcā, kurā vislielāko troksni brūvēja galdiņš ar ivaru kalniņu un pieciem krieviem.
un dzīvoklī patiesībā ir pavēsi, un tas nav vientulīguma vēsums (lai gan nav nekā, kas pierādītu pretējo)
|
septembris 3., 2019
| 00:05
ā, mani savāca no mājas, un mēs pasēdējām stundas trīs vīros laivā. (kur abi bijām pirmo reizi)
pa trotuāru garām pagāja čalis, kurš ķipa dažādās publiskās vietās (kā lunas makdonaldā vai galerijā rīga) ejot pa riņķi, un tad lūkojoties pa logu vai lejā uz veikaliem. un ģirts krūmiņš. neparasts skats bija bārmenis, kurš savāc tukšās glāzes no perimetra.
un e. ieteica apmeklēt tualeti, kura esot diezgan tīra pat par spīti tam, ka lielākoties tur uzturas vīrieši. viņa īsti nespēja aprakstīt, kur atrodas pļavnieki (kas ir smieklīgi, un drusku žēl, bet par ko žēl, ja cilvēks nav no rīgas, un pļavnieki ir, nu, pļavnieki). un mani aizveda mājās un iedeva leģitīmu halvu.
|
juulijs 5., 2019
| 01:31
sasodīts, kādā sakarā no nekādām vibrācijām tieši tagad no plaukta nokrīt griežamais dēlis, un pa ceļam saplēš glāzi un šķīvi? zajebal, tā bija lēta, bet forša glāze, nopirku kā dāvanu, tā arī neuzdāvināju un savācu sev.
biju rīgas ritmos.
|
juunijs 17., 2019
| 13:26
lauvas nams divi (un kaņepe). arī ļoti mīļi. gandrīz 4h. un šodien gar zemi. sasodītie raudzētie dzērieni. nē, vismaz tikko kaut ko iespēlēju.
beidzot jāsaklausās spāres un krāsas, un otrais dublis hipstokrātijai, vai varbūt vispirms jādabū ausu ārsts. atkal netieku uz kartupeļpalmu.
|
juunijs 15., 2019
| 01:25
noskatījos finālu g6, aizgāju gulēt, un īsi pēc atkalpamošanās atcerējos, ka redzēju sapņu meiteni. tādā kā piena pagalmā, tikai otrā stāva līmenī. izrunāju viņu no trim draudzenēm un kaut kur apsēdāmies. tālāk es nezinu, kas.
guess fucking what, sapņu meitene atkal ir piena/labieša pagalmā, notiek aliņa pagaršošana pret batātes friškām. un tad paliekam divi, sēžam uz trepēm un izlemjam kaut kur aizmīties. pieturam pie vef kultūras pils, tur vienā sānu ieejā ir terases galdi un krēsli, kādu stundu tur pasēžam. vienkārši awwww. un es vairs nezinu. auksti gan. un vienalga par sekām rīt pamosties agri. tā ir faking viņa, kas to lai zina, kad būs nākamā reize, un kā tas ir iespējams? kāpēc viņa tāda ir? parunāt par visu šo gan joprojām ir grūti. bet tas kaifs, tas .... . mmmm.
kaut kads labieša alus: 4-,
edit: un darbā bija čiksa, kas manā senioru pleilistē saklausīja queen un jautāja, kas ir mana mīļākā queen dziesma. un tad viņa nāca griezt vistu un kartupeļus, jo nebija ko darīt. un vissliktākais ir tas, ka vislabākā viņas vizuālā īpašība bija viņas smaržas.
|
juunijs 7., 2019
| 00:58
diezgan spontāni sanāca paveikbordot mazajā daugavā. pirmajai reizei ķipa baigi normāli noturējos. un noķēru mazu kaifu un sajūtu, ka gadu neesmu bijis basketbola aizsardzības stājā.
kad atlaidu auklu un iekritu ūdenī, bija vairākas sajūtas uzreiz. auksti, sāp zobi, gribas ēst, aizlijusi auss, žāvas un piedzītas kājas. bet nais. saulriets pāri visiem tiltiem un ķengaraga publika upmalā
aizgājām ar i. uz sidru kaņepē, foršs small-talk. padzirdēju par tādu muzikālu lietu kā plenērs. kaut kad jāuzliek.
|
maijs 24., 2019
| 11:15
vakarrīt drusku paturpināju pārrakstīt projektu. pirms tam aizgāju uz veikalu pēc piena un granolas.
aizlaidu pie psihoterapeites, kur pusi laika norunājām par nespēju pateikt "nē" un izvairīšanos no konfliktiem, un tad viņa faking sāka klanīties. klanīties. es skatos acīs un viņa klanās. diezgan iespējams, ka nākamais cilvēks, kam pateikšu "nē" un neizvairīšos no potenciāla konflikta, būs tieši viņa. ne tikai tāpēc. bet paradoksāli.
darbs kā darbs, izdevās savākties drusku ātrāk, tad aizgāju uz konci.
sastapu divus klasesbiedrus, pēc konča aizgājām pie viena no viņiem pēc aliņa un dūma, papīpējām un maz-runājāmies par to, ka nav ko darīt. dabūjām briesmīgu kopbildi. piepalīdzējām nest tumbas, pašķīrāmies, un tad pievienojos kaut kādai delisnaka kompānijai, lai apēstu divus tako par piečuku. vienos naktī jau itkā vienalga, bet man likās, ka blakus nāca majonēze, un siers bija izkausēti apkaltis. why?
|
marts 25., 2019
| 12:07
Paostīju zeķes, kuras vakar uzvilku iešanai ārā, un tas aromāts atgādina satiktās meitenes smaržas. Es nezinu, kā.
Vai arī tās nebija smaržas (karoč mēs kādā brīdī esam lietojuši vienādu veļas pulveri).
|
marts 18., 2019
| 21:22
nezinu, vai un cik eksaited es esmu par iešanu piektdien uz gastrotirgu.
|
|
|
|
