|
detsembris 20., 2020
 | 01:58
es lasu pierakstus par to, ko darīju šodien starp 13 un 14:30, un es nesaprotu, tas bija šodien? nu, tikko, vakar? laikam jau tāpēc, ka naps pa vidu.
labezis ir pa pusei izremontēts un vaļā. un pļezis tagad arī ir lieta.
|
septembris 3., 2019
| 00:05
ā, mani savāca no mājas, un mēs pasēdējām stundas trīs vīros laivā. (kur abi bijām pirmo reizi)
pa trotuāru garām pagāja čalis, kurš ķipa dažādās publiskās vietās (kā lunas makdonaldā vai galerijā rīga) ejot pa riņķi, un tad lūkojoties pa logu vai lejā uz veikaliem. un ģirts krūmiņš. neparasts skats bija bārmenis, kurš savāc tukšās glāzes no perimetra.
un e. ieteica apmeklēt tualeti, kura esot diezgan tīra pat par spīti tam, ka lielākoties tur uzturas vīrieši. viņa īsti nespēja aprakstīt, kur atrodas pļavnieki (kas ir smieklīgi, un drusku žēl, bet par ko žēl, ja cilvēks nav no rīgas, un pļavnieki ir, nu, pļavnieki). un mani aizveda mājās un iedeva leģitīmu halvu.
|
juunijs 17., 2019
| 13:26
lauvas nams divi (un kaņepe). arī ļoti mīļi. gandrīz 4h. un šodien gar zemi. sasodītie raudzētie dzērieni. nē, vismaz tikko kaut ko iespēlēju.
beidzot jāsaklausās spāres un krāsas, un otrais dublis hipstokrātijai, vai varbūt vispirms jādabū ausu ārsts. atkal netieku uz kartupeļpalmu.
|
juunijs 15., 2019
| 01:25
noskatījos finālu g6, aizgāju gulēt, un īsi pēc atkalpamošanās atcerējos, ka redzēju sapņu meiteni. tādā kā piena pagalmā, tikai otrā stāva līmenī. izrunāju viņu no trim draudzenēm un kaut kur apsēdāmies. tālāk es nezinu, kas.
guess fucking what, sapņu meitene atkal ir piena/labieša pagalmā, notiek aliņa pagaršošana pret batātes friškām. un tad paliekam divi, sēžam uz trepēm un izlemjam kaut kur aizmīties. pieturam pie vef kultūras pils, tur vienā sānu ieejā ir terases galdi un krēsli, kādu stundu tur pasēžam. vienkārši awwww. un es vairs nezinu. auksti gan. un vienalga par sekām rīt pamosties agri. tā ir faking viņa, kas to lai zina, kad būs nākamā reize, un kā tas ir iespējams? kāpēc viņa tāda ir? parunāt par visu šo gan joprojām ir grūti. bet tas kaifs, tas .... . mmmm.
kaut kads labieša alus: 4-,
edit: un darbā bija čiksa, kas manā senioru pleilistē saklausīja queen un jautāja, kas ir mana mīļākā queen dziesma. un tad viņa nāca griezt vistu un kartupeļus, jo nebija ko darīt. un vissliktākais ir tas, ka vislabākā viņas vizuālā īpašība bija viņas smaržas.
|
juunijs 11., 2019
| 23:22
šodien darbavietas pagalmā ieraudzīju sapņu meiteni. izskrēju ārā un pieskrēju klāt. joprojām tas veļuks ar puķaino groziņu. labprāt būtu pateicis visu, ko vienmēr esmu gribējis viņai pateikt, bet biju drusku par daudz iesvīdis un man dega cūkas fileja. tās bija cik, divdesmit sekundes?, un štirīja vēl vismaz stundu, līdz atkal uzradās, ko darīt.
aizveru acis, paliecu galvu uz augšu, mazs mm un smaids pa visu seju. like, how?
|
marts 5., 2019
| 20:42
ah, uz divām stundām biju ārā ar sapņu meiteni. man liekas ka mēs esam kļuvuši līdzīgāki. sliktajās/pieaugušo dzīvē nenoderīgajās īpašībās. bet ahhh(hh), viņa joprojām ir. ir tādi cilvēki. viņa ir. un viņa tieši man esot gribējusi rakstīt, jo izlasīja manu janvārī sūtīto ziemassvēktu apsveik-īsziņu.
tērvete: 3,-
|
marts 2., 2019
| 13:14
uzrakstīju sapņu meitenei par trīs gadus neatdotu dāvanu. nākamnedēļ iesim laukā. iet. laukā. ar. sapņu. meiteni. ā.
vēl i. saka, ka jau vasarā uzminēja, ka es iešu uz slimnīcu. eh.
|
janvaars 4., 2019
| 06:07
bija tāda kā atvadīšanās no ritas pilnīgi pārbūvētajā vidusskiolas ēkā pēc tāda žetonīga un vecākiem/absolvdntiem pludojoša pasākuma. tāda mazliet džadžojoša izprašņāšana ar skatu no augšas no viņas puses ("nu, tu beidzot atradi to darbu?") un pēc tās pajautāju, vai tas ir viss un mēs vairs netiekamies. viņa diezgan sparīgi ko teica, bet: a) es nesadzirdēju/neatšķīru vārdus vai b) viņa drusky sajuka prātā. vai abi divi.
//
tagad 25 minūtes cenšos izrakstīt visas domas, kas saradās tajā pēcmiega stāvoklî, kad visu no sapņa vēl atceries, bet ir kaut kāda apjausma par to, kur vajadzētu būt pierakstiem. viss beidzās ar atziņu, ka aizmirsu viņu apsveikt jaungadā(/ziemīšos). vispār es neapsveicu nevienu.
|
nuavembris 24., 2018
| 00:47
pirmoreiz dzīvē ar svešu cilvēku izgāju ārā. nu hmm.
difūzija bija jauka, fantomasa pirmās divas/trīs dziesmas likās "ohohoo", tad vai nu iegrimām sarunās vai palika vienveidīgi, nez.
dzērumā ar velosipēdu nebiju kopš kaut kāda pagājušā gada jūnija. un drusku sāka snigt. mazliet jauki, mazliet nedroši un auksti ar skatu uz rītdienu.
divi sidri: 8.30
sīpolu gredzeni: 2.50
|
augustus 21., 2017
| 00:15
paķēra līdzi uz to piena pasākumu, savu pirmo
atkal ieaudzīju cilvēku-narkotiku un šipsis beidzot bija izgatavojis diezgan klausāmu programu (visticamākais tādēļ, ka pats daudz nedziedāja un beigās pat neaiztika savu sinķiku, vien dauzīja dažādu izmēru tamburīnus).
|
janvaars 29., 2017
| 00:09
ne tikai noguļu 15h, asins kāzas un mātes paziņas dzimšanas dienas svinības
nogulēju satikšanos teātra gaitenī ar sapņu meiteni
viņai izrāde esot patikusi
|
detsembris 20., 2016
| 16:50
visu šodienu jūtos kā staigājoša tukša čaula, kaut kādi pēdējie rakstveidu darbi, kuru vienīgais mērķis ir savilkt uz augšu atzīmes (priekš kam tas vajadzīgs?), klusie telefoni ar tiem ar kuriem jāaprunājas un tā.
iegrimu murakami "norvēģu koksnē", un tas savā ziņā arī ir pie vainas čaulīgumam, tiek piedāvātas trulas sāpes arī nekontaktējoties ar sapņu tēlu. varētu teikt, ka murakami ir diezgan ģēnijs, bet ko gan šāds apzīmējums jebkādam tas vairs nozīmē?
remarkam ir mirstošas mīļākās grāmatu noslēgumos, dostojevskim grūti lasāmi stāsti par dīvainiem krieviem, sniketam uzmācīga vēlme izskaidrot vārdus. taču ar ko vispār ir pazīstams murakami? pirms tam tiku redzējis tikai 1Q84, kas (pēc nosaukuma lol) vedina uz domu, ka tā ir Orvela parodija, sevī iekļaujot Q, kas varētu apzīmēt apslēptus kodus vai tādas fantastiskas figņas.
tāpat grūti ir ielauzties domā, ka visi tēli ir japāņi, tātad 170 gari un iedzelteni. ka viņi tur rokās basketbola bumbas, staigā pa sniegu, spēlē klavieres vai orgasma laikā skrāpē muguru vai pie sienas tur amsterdamas kanālu plakātu.
visbeidzot, pēdējais ar kuru sādžā komunicējos vairāk par reizi/nedēļā, tā vien uzprasās pēc sava statusa nomaiņas februārī. tās ir mazliet dusmas, bet manuprāt, pamatotas. tāpat kā uz ballēm, arī koncertiem neviens neuzaicināsies. ir 20. decembris, ledus ir nokusis un no permanentā mitruma trotuāra bruģa gabali ir iekrāsojušies zilpelēkaināki. pie brauktuves daļas, kur pēc lietus veidojas peļķes, bruģis vairs nav redzams. ir pāris velosipēdisti un teiktu, ka +2 grādi.
|
juunijs 30., 2016
| 04:14
septiņos sāku, četros pabeidzu ķēpāt uz audekla
fotošops protams vienkāršāks, bet pieredzēt pirkstu trīcēšanu bez undo pogas ir kaut kas mazliet cits
skan: electrelane - to the east
|
juunijs 28., 2016
| 17:34
Ceturto gadu tikšanās zem 4 acīm, joprojām nepateicu, kā pateikšanas dēļ vispār pirmoreiz turp devos, kā arī pēdējā gada(ceturkšņa pārsvarā)sakrājušos psihoanalītisko materiālu.
Vai tukšā un posošā atmosfēra, paša pēdējās diennakts stresi, vai atkal mainījusies matukrāsa..
Kā arī uz beigām ausīs sāka griezt, ka pēc katra teikuma tizli iesmejos, kas vispārējo spriedzi nesamazināja.
Eh.
|
juunijs 10., 2016
| 08:37
trijos pamodos no bezgaisa, atvēru logu un iegāju feisītī, tur jau priekšā viņa ar zaļu lampiņu, padsmit minūtes pačatojām lai gaiss mazliet ieplūst
pēc trim stundām pamodos vēlreiz un pēc sapņa, kurā izkrītam pa tramvaja logu. nē, tas nebija parasts tramvajs(jo citādi jau nevarētu izkrist, ne?), bet divstāvīgs, kuram otrais stāvs reizi maršrutā pagriežas pa 180 grādiem. a tramvajs uzkārās un griezās mazliet ātrāk un vairāk nekā tos 180, tādēļ arī tikām izrauti pa vaļējo logu. lai gan mans tauku procents nav pārāk liels, izvēlējos krist zem viņas un pelēkās kleitas. dzīvi palikām un videoklipu kāda paziņas telefonā arī redzējām.
ko gan nevar teikt par velosipēdu, kuru izmetu pašu pirmo.
|
juunijs 9., 2016
| 08:53
40 pārsvarā vasaras dienas, liekas kaut kāds panišments
|
juunijs 3., 2016
| 23:58
apsēstības robežas sēžot vilcienā vēl mazliet papletās, bet rūme līdz stadijai "pamosties nakts vidū un noķēpāt spoguli ar lūpukrāsu baiba" vēl maķenīt ir.
|
juunijs 1., 2016
| 00:08
kamēr pa centru braukājoties skatos uz šaurām un atkailinātām j-kdžu ciskām..
tikmēr sab. transportā spiežot galvu pret stiklu un cenšoties un iemigt sagribējās atcerēties vienus smieklus, bet nav. tikai latvisks un vēlīns "aww".
vismaz ir daži citi iespiedušies smiekli un izpalīdzīgi cilvēki kas ar pirkstu norāda, kur no pirkstiem aizlidoja biļete. sapņojot.
pirmoreiz piedalījos(nokavēju) jauktā kora mēģinājumā. diezgan jauki, bet ceru ka biežāk par 2x gadā tss nenotiksies.
|
nuavembris 9., 2014
oktobris 25., 2014
| 04:10
kaarteejais(sanaak 7.) vagiinu popa koncis.
peec koncha savaacu autograafus, delisnakaa sagaidijaam autobusu un gajaam uz plavniekiem eest picu. piedaliijos izstraades procesaa, riiveejot sieru.
taas bija pamatiigas smieklu shaltis, savukaart velo kjibeles turpinaas - lifta shahtaa iemetu velosipeeda spidometru. nu neko.
|
|
|
|
