|
februbaars 8., 2017
 | 14:47
aizmigu divos, pamodos 4:15, drusku slāpst, drusku karsti. pēc intensīva sapņa galvā riņķoja tikai teksts "tur raksta beigas un tur raksta jaunas kaislības", kuru ierakstīju telefona piezīmēs.
pamodos septiņos, 20min mēģināju aizmigt vēlreiz, bet nekā. tas sasodītais aukstums, koka māju kūpošie dūmeņi un pāris teksti kirlicā blakus fabriku augšējo stāvu logiem, kuri ir nostājušies priekšā saulei. mmja.
pa ielām staigājot, vienīgās domas klaiņo ap skapī stāvojašajām treniņbiksēm un to kā kaut kur pēc staigāšanas sasildīties. vai turpināt skaitīt vietas, kuras šoziem vēl nav salušas. nu no šī saraksta ir izsvītrota piere, vēders (starp luksoforiem, kuros sabāzt kreklu biksēs) un zobi.
kā arī nāca smiekli skatoties uz savādiem cilvēkiem, nu piemēram gastronoma pārdevējām, kuras runā tikai krieviski, trim satuntulējušām tālaustrumietēm, čaļa kas ejot no brīvības pieminekļa līdz radissonam, uz pāris sekundēm pagriezās pret autobusa pieturām, palūkojās uz pieturas nosaukumu vai pieturošajiem autobusiem un devās tālāk. tā sešas reizes. vai kafejnīcu/kebabnīcu darbinieki, kuriem no rīta nav ko darīt. anyway.
rīt domāju pie čomska esošajā lombardā nopirkt kaut kādu nokiju, pirms par pārdesmit nāksies labot aifonu. pie albumiem, kuri zināmi bija jau sen, bet, izrādās, ir lieliski no sākuma līdz beigām, pievienojas belles un sebastjāna "dear catstrophe waitress". kā arī rimi satikts un uz pussekundi pārmīts skatiens ar andreju volmāru. dikti vecs izskatās un pieklibo arīdzan.
skan: belle n sebastian - get loose
|
janvaars 14., 2017
| 01:37
pēc gada pārtraukuma izvilku savu pakaļu no iekštelpām, lai novērtētu savas jūtas pret ziemu. tas ir, lai stulbās sarunās zinātu savu mīļāko gadalaiku un kaut kādus argumentus, kāpēc vasara jā, ziema nē.
galvenais mērķis protams bija aiziet uz alfu un nopirkt normālu pumpi - būtu šo prātīgo soli izpildījis maija vidū, esmu pārliecināts ka iztiktu bez vairākām nervstorminga sesijām, ar tukšām gumijām medīt sabiedrisko transportu vai iet mājās kājām. precīzi gan nezināju, cik tālu tā alfa ir. izrādās, kādas stundas gājiena attālumā. vēl rimi nopirku riekstus, divus biezp. sieriņus un ūdeni.
aizdevos uz skatlaukumu, kuram visapkārt nebija to sasodīto dzelteno laternu, kas ārkārtīgi samazina ziemas sajūtas veidošanos, atsaldēju pirkstus ēdot riekstus un divarpus stundas gāju atpakaļ. pusceļā pāri ielai sadzirdēju pāris viegli spaldzošu meiteņu balsis, kuras atgādināja cik sen bija šitie vidusskolas tusiņi. ak.
ja par ziemu, tad tāpat kā vasarā ir viegli nosvīst uzvelkot pārāk daudz drēbes, atsaldēt pirkstus un ciest atsilšanas sāpes ar' nav pārāk patīkami, šur tur pagrūti staigāt. mašīnas nešļakstās. staigāšana pa veloceliņiem netiek pamanīta. jau minētā stulbā dzeltenā gaisma.
par melno piektdienu nemaz nesanāca aizdomāties. kas tālāk, valentīndiena?
|
janvaars 1., 2017
| 17:58 - gaiļi
kā pāris stundas pirms TĀ realizējos, viens no vientuļākajiem jaunajiem gadiem. tikai trīs cilvēki. uz viena balkona. ar vienu martīni, vienu kameru un pāris novērotiem pirotehnikas šāvieniem, kas trāpīja pretējos balkonos.
( ... tālāk ... )
|
nuavembris 15., 2016
| 20:11
šis varētu būt sliktākais koncis apmēram tieši gadu kopš esmu kolektīvā
pirms uzstāšanās no repertuāra tiek izvilkta viena dziesma, nevienam nav ne jausmas kur jāstāv (tieku pagāzts zem tanka kā pirmais gājējs) un kad jāapsēžas, kā arī to vai vērt vai nevērt vaļā mapes, uzrodoties sieviešu kora diriģentei; "kalējiņi bāleliņi" netika nodziedātas beigas (kuras vienīgās brīvā laikā atkārtoju ejot pa ielu vai aizpildot gaiteņu tukšumu), savu sologabalu arī samudžinājām un vienīgi valsts neoficiālo himnu uz sākumā ievērotiem klusumiem un beigās uz skaļu bravūru izvilkām normāli. kas diez vai bija kādu pusminūtes aplausu iemesls. also, kā vienmēr visi pārējie kolektīvi pēc beigām kaut kur nofočējas, mēs nē.
tāpat kā pērn, arī šoreiz vēroju deju kolektīvus no vistuvākās pozīcijas - vidējās picas attālumā no skatuves dēļiem. vienai dejai tika uzvilkti tā kā totāli hipnotizējoši brunči (francijas karoga tematikas krāsā, kur sarkanā izlien piruetēs, wow), skatījos uz tiem, tāpat kā skaitīju puišu apavu īpatsvaru, bijušo ekonomikas pasniedzēju un jauniešu/vīru fizionomiskās izteiksmes. ir tādi, kas visu laiku smaida, viņiem zoda zona tāda padīvaina izskatās, un tad ir tie otri, kas bieži, kustībā gandrīz vienmēr ir tādi uztraukti, neuzkāps kādam uz kājas, vai griežas ar vajadzīgajiem grādiem sekundē vai ko tādu.
bet atkal, vai lielās zālēs 20. rindā sēdošajiem tas kaut ko nozīmē? diez vai.
pirms koncerta pirmszāles foajē manīju pašu domes priekšsēdētāju smokingā un ziediem, kurš gan koncertu nevēroja un uzslavas nedāļāja. kā arī kaimiņš, kuru pusstundu pirms sākuma painformēju, teicās ka "ļoti pozitīvs pasākums, pats nebūtu iedomājies aiziet".
|
oktobris 15., 2016
| 21:59
otrais deju vakars pēc kārtas.
koncis bija jauks, vietējais sievu koris uz monitoriem rādīja 70to gadu vecrīgu un dziedāja šitos "līst rudenīgs lietus; naktī, šaurās vecrīgas ielās" ar izlaistiem lietussargiem un pārgrupēšanos ik pēc dziesmas. jāpiebilst, ka uzrunās šīs mākslinieces sevi dēvēja par "meitenēm" (no 30 gab. zem 30 bija kādām piecām). uzreiz prātā ienāca, kā visas vidusskolas beidzējas sevī redz baigās dāmas. haha.
garkalnes jauktais koris vispār nonesa jumtu ar savu tautasdziesmu apdarēm, kuras nākamnedēļ vai kkad drīzumā rādīs liepājā
bijām mēs un bija jūrmalas jauktais, kuri gan tādi meh. 2x2 kopdziesmas, neiztrūkstoši tizlā fočēšanās.
un kas šobrīd nāk modē, ir mazliet stulbi, bet visādi citādi asprātīgi teksti pirms katra kora:
vadītāja *diriģentei*: sakiet, kas ir mūzika?
diriģente: ir visādas definīcijas, bet manuprāt, mūzika ir koris.
vadītāja: man te rakstīts, ka mūzika ir komponista sarakstīta, diriģenta nesaprasta, dziedātāju nepareizi izpildīta, un skatītāju nemainģii izprasta.
vai "atradām institūcijas, kuras varam pārdēvēt ar dziesmu nosaukumiem: piemēram, romantiski noskaņotu vīriešu atpūtas vietu varētu dēvēt par "zilo lakatiņu" vai "ardievu, meitenes", psiheni par "ai, jel manu vieglu prātu", kultūras nama vadītāju par "es bij puika, man bija vara", utt.",
"šodien ejot uz darbu [hm, neminēsim ka šodien ir sestdiena] redzēju divus puišus. viens bija mūziķis, otram arī nebija naudas." vai
"rīgā tagad būvēs jaunu tramvaja līniju, tādēļ naudas mežaparka estrādei paliks mazāk un ir pieņemti noteikumi, kas jādara lai visi dziedātāji dziesmu svētkos tur satilptu. jāveic ķermeņa pīlings, pirms kāpšanas jāizšņauc deguns, jānoskuj ķermeņa apmatojums un ja joprojām svars par lielu, jāizgriež atklā zarna."
krēslu bīdīšana, galdu klāšana, kāzu muzikantu saundčeks un balle iet vaļā. kopš vakardienas brīnumiem timā mintā gan neesmu atgājis, ļoti bišķi & bikli padejoju, bišķi uzkodu salātus un maizītes, piedzēru ar ūdeni un komandoru (!!!) atšķaidītu fantu, bišķi piedalījos pirmajā čurājamās pauzes starpkoru konkursā, kur dotā attēlā jāatrod dziesmu nosaukumi.
šodien gan arī neiztika bez iedzērušas meitenes, kura aicina dejot. vai precīzāk izsakoties, pieturēt lai nenokrīt. viņu sauc laura, laikam 15 gadi (beigusi mūzikas skolu un āfterītī piedzērusies), prasa vai man ir sieva un vai viņa ir smuka. nē un mazliet nē.
vairāk nepļauj, kā arī pirms gulētiešanas ēd cukuru un dzer ūdeni, būs labi. ja tu vairs nedejosi, apkamp mani un atrodi sev labu sievu. mēģināšu.
|
| 04:19
hm, pēc mēneša pārtraukuma izgāju ārā (paralēli trīs mēnešu neredzēšanās anniverserijs ar visvisvis; sājš *mmmmmmmmm*)
kafejnīcā strādājošai ex cīņubiedrenei dzimpene, uzstājas duets sandra, pāris grenadīna/sulas/šņabja šoti, pāris glāzes boskas un paša pirkts smūtijs
ar 45 min setu uzstājas duets sandra. sandra sēž un cilvēki aizgāja dejot tieši uz pēdējo dziesmu par telefonu.
tieši pēc tam 8 esošajiem cilvēkiem atnāk vēl 6, skan kaut kāds ehr mēsls, tad 70-to gadu latviešu pleisliste jūtubē
runājam par citiem cīņubiedriem, savu studiju maiņām, teātriem, šad tad pakratam gurnus, vienos kafūzis veras ciet
cilvēki izlemj iet uz pūci naktī [dzirdētie varianti - ala (counterarguments: fū bļe, piektdienā tur viss ir sasvīdis), tims mints (fū, kaut kas), cmon, vecrīgā neviens vairs netusē, jāiet uz kkc (kkc? tur ir pilns ar dīvaiņiem un 21+, lololol), rock cafe (tu nopietni?)]. pats no balsstiesībām par blakus esošo čomski vai upīšielu atteicos, kurš tad mani ņem par pilnu
alas terasē uzskrienam vēl 2 zināmiem ex cīsiņbiedriem + 1 viņu pavadošo j-kdzi, piecas minūtes pastāvam "tuc-tuc-tuc" pūces cilvēku pūznī. iepriekšējā vēlme kādā izdevīgā brīdī salīdzināt šo vietu ar hospitāļielas "gaida vārna, gaida vārna, gaida pūce naktī, ejam staigāt --, mēs ar manu kaķi" padziest kā nebijusi un metas pumpas. varza izvēlas doties uz mintu. 40 min vnk stāvam aplī. principā tāds pats pūznis kā pūce, tikai te līdz densflouram nav jāšķirsta cilvēkveidīgie. negribas dikti izvērsties ar kustībām vai acu skatieniem, tikai liecos ceļos mūzikas ritmā.
trijos aiz muguras pielavās kāda jaunkundze, pat mazliet biedējošs plaukstas izliekums, ar kuru 20min mijam soļus, ieliecienus ceļos, vidukļu grābstīšanu, tizlus lyp-sincus repa dziesmām, kā arī.. sitienus pa manu (neesošo) presi. jo nesmaidu. pirmoreiz "nu, pasmaidi taču!", pāris sitieni, pavērsti rādītājpirksti pret saviem mutes kaktiņiem un pacelti uz augšu. cik nu varu sasprindzinos, un nāk vēl desmit sitieni, kad nākas apkampties. un dejot tālāk. šitas gan liekas pareizāk nekā darīt to apļos stāvēšanas lietu, bet arī, nu tā mūzika riņķošanai pa apli apkampjotā pozā īsti nav paredzēta. labprāt šos abus klubus pievienotu tam sarakstam, kurā ir h&m ar sportlandu. nekā nav, bet cilvēki iet vai rauj līdzi.
vēl pēc divdesmit vientulīgām minūtēm ejot ārā, viņa paskaidroja: "ar pasmaidīšanu daudz ko var panākt. nu kāpēc tu nesmaidi? es arī kādreiz tā darīju, bet tad mani piespieda, apmēram tāpat kā tagad es tevi, un viss ir baigi labi. es gan tevi nesastapšu, bet apsoli man, ka tu smaidīsi!"
izgāju, jautājuma formā uzrakstīju, vai mājās aizgājušajai kompānijai vakars ir beidzies, atbildi nesaņēmu, aizbraucu mājās. varbūt vajadzēja uzaicināt smaidītāju uz rītdienas koncertu, lai uzdejotu vēlreiz vietā ar nelielu provinces zaļumbaļļu atmosfēras piesitienu. bet nu sakaunējos, viņa paralēli visam runāja pa tālruni un iekšā klubā sakņupis sēdēja līdzpaņemtais švalis, kurš "sadzēries pārdomā visu dzīvi, taču smaida. nu, kas tev vainas?"
|
septembris 16., 2016
| 03:10 - NT Sieviete, pirmizr.
Kārtējā izrāde par kuru neko nezinu (tikai to, ka lielāko daļu aktieru pēc vārda esmu iepazinis) un visus pirmizrādes smalkumus nokavējis, ieveļoties ēkā pēc trešā zvana.
Pirmajā cēlienā, kur no sievietēm bija diezgan tuvu ne smakas - par savu vizuālo tēlu 20.gs 20. gadu tradīcijās apmāti 4/5 (diezgan čābisks redzes leņķis) vīrieši, kuri sāk ar tusiņu par godu mirušajam saimnieces vīram, un no tiem divi - Liuziniks ar Grasbergu meņģējas (vai Liuzinika gadījumā, mēģina) ar cita biedra Aniņa māsu. Kurš kā privātskolotājs vēl paralēli, gluži kā Revidentā, nevar izvēlēties starp saimnieci un viņas apmācāmo meitu.
Pirmajā cēlienā nez kādēļ - vai nezināju, ka tā ir Upīša 20. gadu Latvija, dīvaini senlaicīgi popsīgās dziesmas ar mīlas tekstiem vai pārvietošanās atmetot kājas un griežoties dejas soļos, random vietās izlikti skapji, caur kuriem iet cilvēki vai vienkārši sajūta, ka lielākā daļa aktieru vnk atrunā to tekstu, īstu dziļumu nepiešķirot (dzīvē iestājies periods, kad visur atrodamās lubenes kļuvušas vienādas).
Jā, izrāde bez NT raksturīgajiem mikrofoniem pat piecu vīru ansambļa starplaikos - uz beigām Celms ar laikam Grasbergu velk balsi uz saviem pleciem, kamēr Aniņš izpilda tādus klusus kanonus. Bet neko. Lūriņu arī vairākus gadus nebiju manījis, 1. cēlienā izskatījās pēc tādas Toras Birčas vai rūķu izmēra klasesbiedrenes kurai iet grūti ar savu alkohola turēšanu, bet tālāk normāli iesila. No miega uzrāva pāris šāvieni dakšiņu šķindināšana, paldies.
2. cēlienā miegs nenāca, un te jau ir mainījies amizēšanās profils - tagad Lūriņa ir tā, kas iet pa rokām un apakšveļā, uz beigām tikai pieredzot augošus nodzērājušos tipu augumus (-Kur tu naktī biji, ka šitā smirdi? / -Nu kur es varu aiziet ar vienu latu? *publikā smiekli*). Beigas tādas diezgan latviskas, bet jā, hmm.
Liekas neizsmeļams NT jauno meiteņu krājums - Lidija reku, Mežapīlē tā fotogrāfe, vēl jaunkundze no Mūžīgā komentāra, kuras ir totāli iegrauzušās savu late teens/early 20s lomās. Turpinu brīnīties par Aniņa būšanu vietās (vienīgajam no kungiem nebija krāsiski saskaņots uzvalks ar vesti - veste rozā, bikses baltas, bet krekls vēl kkāds.. bet he, toties pieskaņots māsas biksīšu krāsai), bet vispār normāla izrāde visādiem pensionāriem, kuriem gribas nuostaļģiski paraudzīties uz vīriešiem zeķturos, paklausīties Grunšu mafijas atjauninātos Bellacord ierakstos un pasmieties par Brūvera scenogrāfisko triku ar sienas pulksteni-dzeguzi.
Pēc tam aizdevos uz Vietu, kur apvienība "did you really?" (joprojām liekas smieklīgs tas nosaukums) ar 2/7 personāli pazīstamiem dalībniekiem nospēlēja otru pusi no sava pārsvarā koveru setlista - atpazinu salad days & two weeks.
pēc konča nevarēju ārā sagaidīt kādu no dalībniekiem, lai aizņemtos telefonu un piezvanītu čomiņiem pēc ārdurvju koda, tādēļ pazīstama velosipēda bagāžniekā iebāzu zīmīti uz teātra biļetes "foršs koncerts!!!!!" un devos pie čomiņiem.
15 min staigāju no fasādes (kur visi logi ir vēdināšanas režīmā, bet tumši) uz pagalmu (logi gaiši, bet aizvērti) un saucot čomiņa uzvārdu. sagaidīju lielisku mirkli, kad hosts istabā ieslēdza gaismu un mans kliedziens savijās ar dzirdīgām ausīm. uzcienāja ar burrito, un četratā ar vienu meiteni - jā, viens pāris šonakt skouros - uz soliņiem elpojot dūmus apspriedām tādas tēmas kā manuālā terapija, mammīšu definēšana, studijas un vēl kaut ko. pārsvarā meitene ienīda i. izteikto viedokli, no-oponēja ar sazin kur iegūtām zināšanām vai vienkārši pataisīja par muļķi, izmantojot tādas frāzes "tevi mamma sita, ka aizgāji no rtu pēc trim gadiem?".
atceļā čukstoties dzirdēju, ka pašam i. viņa liekas smuka, bet stulba. kā jau visas meitenes. (viņu gan vēl nav izdevies redzēt blakus ar kādu jaunkundzi vairāk par vienu reizi) atkal dzīvoklī, spēlējam zoli/duraku, klausamies kaut kādu repa pleilistu, kurā ik pēc 3 dziesmām palaižu 70-to gadu franču popu. meitene tieši visās spēlēs zaudē vai ir priekšpēdējā - teiciens par neveikšanos kārtīs uzvijas par visiem 100. tā jau ir pienākuši pl. 2, kad rīt studējošie dodas pa gultām, bet meitene izmisīgi cenšas pierunāt hostu rīt nekur nedotiesun beidzot izgulēties, būt visādi pateicīgai, bet he, rīt čatā palasīšu kā viss būs beidzies. aizbraucu pēc viena brenguļa - nedzerts labu laiku, piefiksēju savā aluskladē un pa tukšu maģistrālo ielu mājās.
|
septembris 10., 2016
| 02:20
argh. pēc mošanās uzzināju, ka no kubikainiem ingveriem tējā nekāda efekta nav, tādēļ nācās izdzert vēl divas krūzes ar rīvētu ingveru un klāt cepumiem, citādi tāda neizlietota sajūta. pēc tam izpļāvu pēdējo alus pudeli, kas mājā bija palikusi - tērvetes senci ar jūnija datumu un devos uz pilsētas pludmali.
cilvēku tikpat kā vispār nav, un no vieniem līdz diviem bija ellīgi karsti saulstari. centos palasīt kārtējo dostojevska stāstu no kopotajiem rakstiem - taču vai neērti stāvās smiltis pie vainas, vai kārtējais stāsts ar foršu sākumu, bet aizmiršanos ar smieklīgiem krievu uzvārdiem un jaunu cilvēku pieminēšana, bet parubījos uz pusotru stundu, kurās pat apakšbikses neizžuva, jo gulēju uz vēdera.
ap septiņiem biju gatavs braukt atpakaļ uz rīgu, pa priekšu kāpņutelpā izlejot ar mušām pilnu šampanieti un neaizskrūvētu gurķu marinēdi no miskastes maisa.
lēni purpinot ap astoņiem tiku līdz sādžas satelītmiestam - parkā notiek joga, piepumpēju riepu pirms šosejas un pafočēju ūdens torni pierozīgām debesīm, uzslēdzu mūziku.
Pa divi stundām esmu ticis līdz "āgenskalna čomskim", ko varētu diezgan nemūžam nepateikt - vienīgā kopīgā lieta ir ar velosipēdiem mazliet noklāts žogs, izkārtnes neesamība un ledusskapis ar aliem. ir glīša terase, glīšs lamināts(?), lampas un cilvēcīga tualete ar banānu roku putām. un galvenā atšķirība vismaz šovakar - iekšā kaut kāds dīvains čalis audi džemperī vnk neritmā spaida pogas. tho gata ziemas kovers bija diezgan nais, iespējams pirmā gata dziesma ar tekstu, kuru esmu noklausījies līdz galam. uz minūti satiku vienu paziņu ar kuru rudenī gaidījām diiv albumu un kurai tas albums no februāra jau ir vecs.
drusku pasēdēju (ak, kādēļ lejamais medalus nav tāds sūds kā uz rimi atlaidēm pirkts, silts un no pudeles?) un braucu mājās, lai pie jrt uz trotuāra ieraudzītu paziņas draudzeni ar kuru un dzintri kolātu izkāpām no viena autobusa pēc pozitivusa.
aizgājām pakaļ viņas veļukam un mināmies uz kā izrādās, mutuālo mikrorajonu. paša personīgā paranoja par tukšu riepu vai nogulētu bremžkluci jau bija pārgājusi, līdz viņa pārsita savējo riepu un atteicās no mana bikla mēģinājuma kaut ko darīt ar smilšpapīru, līmi un plastmasīgu tetovējumu. muldēdami par oslo vai filmām vai kasjaunsrīgā aizvilkāmies - jo transports >00:15 vairs neiet - līdz kādam šķiršanās punktam (viņa man joprojām ir parādā vienu grāmatu). stulbi.
rakstīju šito un paskatījos uz istabas stūri, kur stāv veļuks. veļuka nav. stundu kvernēja kāpņutelpā. lai dzīvo velosatiksme naktīs - lol, lāčplēša iela ar strādniekiem, kas dzenā pieparkojušos taksistus.
jā, the doors ir lielceļu mūzika. end of the night neliekas uzspīlēti lēna, un dūriskie kībordi ('smiltis, Manzarek!) piestāv klusajai gumijas švīkstēšanai, braucošām mašīnām un tukšumam, pie reizes šķietami atgādinot lo-fi datorspēles vai graudainas 70/80/90to amerikāņu filmas (hmm, ja tā padomā, daudz neesmu redzējis) ar nebeidzamu diennakts tumšās puses asfaltu. kas vēl? ā, uz nometņu ielas skrēja viena liela žurka, un drusku uzlaboju savas orientēšanās prasmes pa pārdaugavu atsprāguša telefona dēļ
|
septembris 7., 2016
| 19:14
Vakar vai šodien, uzspīlēti nejauši uzspiedu "play" kādam Vaccines gabalam. Skanēja ok, paralēli ar mērķi pamielot acis gugles attēlos pavēroju 2. albuma artworku, pēc tam wikipēdijā atradu ka šiem 13. gadā iznāca EP un 15. gadā albums. Kas mazliet sāpīgāk, wiki ir citāts no kritiķa: "The Vaccines sought out Dave Fridmann...to work on their third album, and it's their best yet." Grr.
( garlaicīgi par citiem nokavētiem ierakstiem no ~20 grupām )
|
augustus 31., 2016
| 23:27
tā, nu padīvaini izvērtās
lēnā garā ar cietu ģīmi un mazliet bravūru ka ja mani notrieks, tad šoferi latvijā ar tik platām joslām ir idioti, tieku līdz čomskim, kur tālāk zem skalpeļa joprojām guļ lāčplēsis ar baronu
no galerijas centrs ir izvācies īvs rošērs, tā man teica bodīšopā, tādēļ apsēžos jāņa sētā un pusstundu klausos "iedvesmojošus stāstus", kur vienā galā sēž seju pārsmērējusi dāma no rīgatv24, otrā pusē 1) lūzumpunkta šefs, 2) "veiksmīgā lauku biznesmene" alma un 3) iestādes vadītāja. tici saviem sapņiem, klausies tēva padomus un dari kas tev ienāk prātā. publikā saskaitīju kādus desmit purnus kas reiz manīti vidusskolā
pēc septiņiem uzkāpj šubrovskis, komentāri diezgan lieki (vienīgo un iepriekšējo reizi mantas albums likās sūds un hi repertuāru spīķeros neaiztika), pēc stundas beidz.
skatuves priekšā tika dejots tikai vienas dziesmas laikā, meiteni kādreiz bērnībā pazinu. tāpat blakussēdētājiem un mazliet arī man zināmu interesi izraisīja vokālam sekojošs svilpiena efekts.
nujā, apeju riņķī galerijai, pārbaudu vai vecrīgas kafejnīcā strādā viens čoms (šodien nestrādā), tad uz andrejsalu pavērot, vai ir uzradušās jahtas, apkaroti grausti vai būtiski uzlabots asfalts vai pazuduši stikli. (nav). nofoķējos un jau gribēdams braukt mājās, drusku redzu līdzību kādā uz mola sēdošā jauneklī. balss arī diezgan līdzīga. pāris minūtes nopļāpājam par to vai biju miris. nelikās pārāk labs temats un pārbaudīju ūdeņus, cik ļoti iztraucēju blakus sēdošo meiteni un cik vienkārši būtu godīgi braukt mājās. nē, netraucēju. tad nu mazliet pabarojām odus, aizdevāmies uz mcdonalds kur pasūtīju pīrāgu kurš tika pasniegts piecas sekundes pēc eiro monētas iedošanas, aizpildīju anketu par pievienošanos darbā mcdonaldā jaunekļa (bijušajai?) draudzenei, kura viņu šobrīd esot iznesusi no nerviem, tā ka pavisam pavisam.
jā, pārsvarā tika apspriestas jaunekļa bijušās draudzenes, kādi temati ir ok (basketbols nē, draugi nē, iepirkšanās jā, mašīnas jā), latviešu seriāli - piemēram, pieminot šodien notiekošās "netīrās dejas", pie nākamā galdiņa sēdošais aizrijās - un vēl visādus sīkumus, instagramu - manis bildētais pāra portrets uz makdonalda trepēm stundas laikā ticis pie 56 sirsniņām meitenes kontam -, zoodārzu, rītdienas sauso likumu un zuzīšu medīšanu, bomžus, izteicienam "iet uz vecrīgu" nemaz nav jābūt uz vecrīgu lai būtu spēkā un kaut kā tā. pēc pusvienpadsmitiem atstāju šos pieturā un ripināju mājās.
eh, apmales un nomales kopš vasaras sākuma nav kļuvušas lietojamākas
dusmīgs jo wireless klaviere totāli negrib slēgties un izsalcis jo izsalcis
|
juunijs 27., 2016
| 01:56
ok, šis bija vakars. pie ezera.
uz rozā debesīm paspēju aizlīst līdz zilokalnu dabas parka skatu laukumam pie ezera, tur divas ķolkas marinējās, nokāpu lejā un pačamdīju ūdeni.
drošības pēc pilnīgi nereāģēju uz ķolku piezīmi lai nebaidoties no viņu suņa, nekož.
turpat ūdensmalā arī ugunskura vieta ar mazu malkas stešu. latvijā kas neredzēts.
skatu laukums nu tā, bet reklamēts(uz P5) tika arī tornis. perpendikulārajā takā pamanu arī to, un ar trīs jauniešu kompāniju (2 zēni, no kuriem viena balss izklausījās pēc bijušā kl/b un meitēns) aiz muguras atstāju veļuku 2. (no 5) skatu torņa stāvā un vēroju kolosālo skatu uz ogres, ikšķiles un vēl kaut kādām ugunīm, kā arī >20 pārdaugavas un rīgas pusē šķīstošus zibeņus pelēkzili/rozīgājā jumā.
kaut ko tādu redzējis nebiju, un kur nu vēl ar skatu no koku galotnēm. būtu paņēmis kameru, kas tik nesanāktu.
tikmēr kompānijas meitēns ir dikti tramīgs - viņu nepārliecina ne zēnu saskaitītie zibensnovedēji, ne atklāsme "tu esi emocionāla, mēs esam racionāli" un ātri vien pazūd.
pēc pāris minūtēm nozūdu arī es, jo ir plānos mīt uz lielvārdi un atpakaļ. tornis ir uzcelts četru stigu krustceļā - pa vienu atnācu no ezera, viena ved dziļāk meža biezoknī bet vēl divas varētu aizvest līdz ogrei.
izvēlos vienu no pēdējām divām, kuras kādu 150m posmu rūpīgu padara 45 grādu slīpums uz leju. kad stiga nostabilizējas, aizdomīgi skaļi sāk šalkt koki(vai arī lietus pakšķi kur tālumā), un debesis tai pusē iegūst violeti sarkanu toni.
sāku sajust meitēna emocionalitātes iemeslus.
iznāku kādā grantainā krustojumā, kur jāizvēlas pa kuru no divām galvenajām ielām iet. protams, izvēlos nepareizo un pazaudēju kādas 25min, jo aizgāju līdz kaut kādam garāžu kooperatīvam, kura sargs ar pliku grudaku krieviski centās ieborzīt ka uz ogri te nevar tikt.
kamēr tieku atpakaļ, esmu sīki apsmidzināts un ceļa malā ieraudzījis jāņtārpiņus (pēdējoreiz tādus redzēju vēl neejot skolā).
pēc kādām padsmit minūtēm tieku līdz zilākalna ielai un dodos Rīgas šosejas virzienā. sāk gāzt, un jaunogres pārbrauktuvē jāgaida kravas vilciens. kamēr tieku no pārbrauktuves līdz šosejai, beidzot esmu slapjš.
līdz ikšķilei sīka krusa(augšlūpai jūtama skāde gan nav izdarīta) un garāmbraucošas mašīnas kas brauc tikai pa kreiso joslu, šur tur ir zema migla, šur tur mazliet nepatīkams vējš.
un zibeņi, zibeņi. salaspilī sāku mazliet morāli un fizski samirkt, bet neko. stundu divdesmit gara duša ar iekrampējienu stūrē.
pa dienu negribēju braukt peldēties jo pēcpusdienā solīja negaisu. izpeldējos pa vakara negaisu.
lose-lose.
gribēju vēl pierakstīt ka gribas siltu mīlestību, bet tiekot galā ar pukstu, treniņtērps ir sasildījis pietiekami.
|
juunijs 1., 2016
| 23:54
uz nakti plaši pavērts logs dzindzina rītu pa savam - modos 5:30, 6:30 un tā vēl četras stundas.
pasvīdu vilcienā, atrisināju spieķa problēmu, pirmoreiz apciemoju iestādījumu 3 vīreļi laivā (cik starp grāmatas lapām un pusdienu piedāvājumu paskatījos uz trotuāru, vienreizēja vide kuru cenšoties apsteigt rīta korķus nepamana), pāris stundas agrā pēcpusdienā nosēdēju mājās, apēdu pelmeņus un devos uz tūju. pienenes izbeigušās, ceriņu saturation iet uz leju, toties tallinas šosejas grāvjos ir lupīnas, pārsvarā violetās, bet šur tur arī baltas un rozā.
nu vot, tieku līdz tūjai, var griezt pa labi un var griezt pa kreisi. izvēlos kreiso. tur privātmāju rajons un viens kempings, tieku līdz trešās pakāpes grants ceļam, pa kurieni twerkot negribu. braucu atpakaļ līdz krustcelēm, un skatos, ka ir zaļa bulta ar uzrakstu "Liedag... ", nu un tad griežu uz turieni. Divi pārtikas veikali un kafejnīcas, pēc tam atkal sākas dzīvojamais rajons un kārtējais kempings, aiz kura asfalts beidzas. normālu izeju uz jūru neatradu, kempingā bojāt darbinieku nervus ar nemaksāšanu negribu, un pēc iztērētas stundas netiekot pie h2o braucu atpakaļ. izrādās, zīme "Liedag.." apzīmēja nevis attālumu līdz publiskam liedagam, bet gan Liedaga ielu. fuck.
šoreiz saulesbrilles atstāju uz pieres, tāpēc tieku pie trim odiem tajās vietās, kur naktīs uzrodas miega graudi. ļoti patīkami. visādas pret galvu sitošas vaboles, sīkmušas uz kājām un beigti dzīvnieki ceļmalās jau ir kļuvusi par normu.
visbeidzot, esot rīgā uz juglas centra apļa aiz muguras driftoja bembis, diezgan nepatīkami gan kā satiksmes dalībniekam, gan kā vispārējam apkārtējo skaņu klausītājam. vismaz neuztriecās virsū. pagriezos atpakaļ, divi bembji. noparalizēja satiksmi uz diviem apļiem. nujā. tuvojoties rīgai veļuka priekšgals ar pieņemošu spēku sāka grabēt. besī.
skaista brīvdiena.
|
| 00:08
kamēr pa centru braukājoties skatos uz šaurām un atkailinātām j-kdžu ciskām..
tikmēr sab. transportā spiežot galvu pret stiklu un cenšoties un iemigt sagribējās atcerēties vienus smieklus, bet nav. tikai latvisks un vēlīns "aww".
vismaz ir daži citi iespiedušies smiekli un izpalīdzīgi cilvēki kas ar pirkstu norāda, kur no pirkstiem aizlidoja biļete. sapņojot.
pirmoreiz piedalījos(nokavēju) jauktā kora mēģinājumā. diezgan jauki, bet ceru ka biežāk par 2x gadā tss nenotiksies.
|
maijs 29., 2016
| 02:42 - III Kurzemes vīru "dižkoncerts"
ierodoties 40min ar ausu galiem klausījāmies sievu mēģi, tad pašus divas stundas (no kurām pusstundu fakinā saulē) račevskis masēja, tad stunda lai apēstu līdzpaņemtās "studentu brokastis"(200g) un skābeņu zupu, kuru lēja trīspirkstu lēdija no skrundas profesionālās vidusskolas ēdnīcas. klāt jau seši, koncerts sākas, gājienā nepamāju pilnīgi nevienam, 10 dziesmas, pauze burkšķošam vēderam, vēl kādas 7 dziesmas, uzrunas, un "vakars ventmalā" ko nācās atkārtot vēlvienu reizi. viss beidzas mazliet pāri astoņiem, salecam vojādžerī ar automātiskajām sānu durvīm un dodamies atpakaļ uz sādžu.
saskatījos divās precētās sievietēs kuras nekad vairāk neredzēšu un pieredzēju jēkaba ozoliņa toņa noteikšanu izmantojot aifonu. kādas trīs reizes.
mazliet iegruzī ka jau divus gadus pēc kārtas netieku uz kkc festivālu / vēl kādu no pieciem šodienas koncertiem rīgā. no otras puses, ir izskritalizējies nepieciešamais laika apjoms lai ar velo nokļūtu starp mājām, tās ir 2h.
|
maijs 22., 2016
| 03:18 - iv virsdiriģentu svētki
kas lai zin to, kad nākamreiz vispār būšu alojā, pāris stundas staigāšu pa ielām un vakarā zaļumballe.
viss sākās bišķi pirms astoņiem, gaisma starp aizkariem, tīri ēdama rīsu putra(ar cukuru), banāns un siermsize, somā vakardienas plovs, vēl maizītes, notis un tautastērps.
( ... tālāk ... )
|
maijs 8., 2016
| 18:17
Aizminos līdz Ogrei. A6 nomales atskaite: divas vecas maukas un divi beigti eži.
Sakarā ar ceļa kvalitāti nekas nav mainījies, Dārziņu-Salaspils un Ikšķiles-Ogres posmi joprojām ir līmenī. Toties ir parādījušies divi radari, tas pie Saulkalnes ir pakārts gaisā, bet uzreiz pēc Ikšķiles zemē nomests ir pārnēsājamais, kuram blakus stāv vecs pieskatītājs sudrabainā nisanā.
Pārogres promenādes malā nometu riteni, novilku legingus un uzvilku šortus, noskaloju kājas, noskaloju ķermeņa virsbūves augšdaļu un pusstundu gulēju zālienā.
Viens ir desmitos rītā un +30 grādos iziet no pieczvaigžņu viesnīcas, iekāpt šatlbasā uz pludmali kura ir pusotra kilometra attālumā no vienīgās septiņzvaigžņu viesnīcas pasaulē, izklāt no viesnīcas saspertus dvieļus un vērot kā vietējie t-kreklos spēlē volejbolu un rīt sāļu ūdeni, vai aizdoties līdz daugavmalai, zālītē izklāt savu minamo apģērbu, drebināties ejot pa upē izmestajiem dzelzceļa akmeņiem, smelt rokā ūdeni kas smaržo pēc.. nezinu, kokiem? jāpadomā kā to latvijas saldūdeni var definēt.
pēc laiskas pusstundas devos atpakaļceļā. mauku ceļmalā nebija, varbūt tikai viens ezis.
visbeidzot, vienubrīd jau likās ka tas ulbrokas aplis ir gandrīz pabeigts, bet nē, atkal kaut ko ir uzlauzuši vaļā un tiem, kas brauc no sauriešiem, ir jābrauc pa grants ceļu, lai pārvietotos uz ērgļu ceļa un tad tiktu līdz aplim.
dreiliņu aplī arī sataisīju pigorus, cerams ka 5. bembja īpašnieks dikti nedusmojās
nutā
|
maijs 4., 2016
| 20:12 - 4.maijs
beidzot brīvdiena kurā arī normāli atpūtos, nevis sēdēju mājā līdz sagribas ēst tad uztaisu ēst un vakars klāt.
( ... tālāk ... )
|
nuavembris 11., 2015
| 02:59 - svētku pēckoncerts
šovakar daudz erroru - vispirms spēlē, kurā lasa tekstu ar visādiem personāžiem, kurus pieminot, ir jāceļas kājās, daži piecdesmitgadnieki tā aizsvilās, ka tūlīt tūlīt kučieris būs jākasa nost no meitenēm, kas tēloja riteņus.
pēc tam notikās dzīvā karaoke ar mūsu diriģentu pie klavierēm un 20 cilvēkiem viņam apkārt. ap pusnakti dziesmugrāmata beidzās un visi nesās pie galda, atradu alkoholiķiem "pepsi ar raksturu", viņi par to mani apbalvoja ar katra garāmgājēja apstādināšanu un iztaujāšanu, dziedāšanu("kādu pesņu tu vēlies lai tev nodziedam?"), kā arī divām lūgsnām pa ceļam uz naktslokālu. naktslokālā viens no viņiem 15min man lūrēja acīs(nu gluži kā eihes "lasītavā" atsakoties lasīt savu fragmentu), tad šams ar bēdubrāli aizgāja izgulēt.
pirms stundas nākot mājās kāds pa logu izmeta vieglu salūtiņu, tik žēl ka gadījās iet pa ielas pretējo pusi. neko, uzmodināja pusmāju, saslēdzās gaismas, vērās vaļā logi un cilvēki vēro, kā es eju pa ielas vidu. gandrīz ejot iekšā pa durvīm, no pretīmejošajiem subjektiem padzirdēju puiša monologu veltītu blakus ejošajai jaunkundzei ar tekstu "tu esi skaista, vienreizēja, cilvēcei ir palaimējies ka tu pastāvi".
|
septembris 16., 2015
| 18:37 - pirmkursnieku stafete
stresa un nepaspēšanas menedžments ir zemā stāvoklī, jo īpaši ar diviem maziem bērniem pie rokas.
edit: stāsts par to, kā vedu onkuļa bērnus.
laikam trešdiena, pēc lekcijām kaut kādas skriešanas sacīkstes sporta laukumā. nezinu kamdēļ (skriešanā netiku finālā, lekšanā kāda piektā vieta un tālu aiz pjedestāla) piedalījos. pēc divām stundām vēl pirmkursnieku stafete ar lietussargiem un grāmatām pāri tiltam.
baltā maisiņā iedod formas tērpus. aizeju uz kojām, sakārtoju istabu (jo kaut kur būs jāliek onkuļa bērni, kamēr skriešu), pāri legingiem uzvelku džinsas un ātrā tempā soļoju uz skolu, pa kādām 20 min esmu klāt. čakars ar pirmklasnieku, kurš jāskubina pārģērbties un skatīties uz pakāpieniem, kā arī pienāk zvans, ka jāiet pakaļ arī otram bērnam uz bērnudārzu. tās ir mokošas 15 minūtes ceļā, tad vēl kādas 10, kamēr sevi verificēju audzinātājām un savācam otra bērna pekeles. izsaucu taksi, pusceļā piestājam maximas stāvvietā, izņemu desmit eiro, kurus atdodu taksistam. ierodamies pāris min pirms stafetes izstaigāšanas, ar bērnu pie katras rokas, man ir jāstāv uz tilta, sīkie apsēžas uz soliņiem, izskrienu. bērni nav nozagti. ka tik ne arī nepalikām pēdējie, daži neatbildēti zvani no bērnu mātes, kura beidzot ir mājās un neredz bērnus, kuriem tur vajadzētu būt. pat ne pusceļā abi vecāki nāk pretī un vēl ilgi no bērniem dzirdēs par stafeti uz tilta.
|
oktobris 18., 2014
| 13:05 - tallink
astoņi cilvēki, 17x2 stundas uz kuģa, 6 stundas stokholmā.
šmiga beidzās čut čut par ātru, hektorā esmu vīlies, nefotogēniski cilvēki un nepiepildītais sapnis par snusu jo visu laiku ir kaut kur jāskrien. sanāk 6 balles no 10.
toties ar cīņubiedreni konkursā izcēlām vēl vienu tripu astoņām personām.
pēc velosipēdu kvantuma spriežot, stokholmā uz katra stūra ir čomskis.
esība bez sakariem un neaktivizētu Comviq sim karti. noderēs.
ar katru reizi, kad klausos bmiliciju, šamējo pirmais albums aizvien vairāk spiežas pie sirds - jo atsauc atmiņā cīņubiedreni un neiešanu viņai klāt. jea
pēc nedēļas uz barselonu, un cik man zināms, vienu vakaru arī tikšu pie alkohola.
skan: bērnības milicija - laika apstāšanās liecinieki
|
|
|
|