|
februbaars 22., 2021
 | 14:33
- sveiki, vai llu arhīvs?
- ļuba, atnāksi? kā var pārslēgt uz arhīvu? šitā podziņa tikai jānospiež?
|
juunijs 17., 2017
| 10:39
vēl neesmu beidzis priecāties par sestdienas satiksmi, kad bikses drusku ierībina īsziņa ar tekstu, ka autobusā ir atradusies mana kora cepurīte.
kopš 3. jūlija tā bija uzskatīta par kaut kur aizmestu iepriekšējā vakara zibeņojošajā izskaņā (vai arī nopizģīta no manas istabas), un kopš tās reizes es ar to (sādžas skolas, kurš tādām vajadzībām tiek izmantots kā minimums reizi nedēļā) autobusu biju braucis divas reizes.
|
apriils 7., 2017
| 19:52
drusku nejauks pārsteigums bija sādžas dzīvojamā nama pārvaldē uzzināt, ka vajagot pieteikt vizīti pirms ierašanās. veh.
bet citādi viss jauki, pirms rītdienas trakās dienas (ar lielveikalu ne mazākā sakara) jāoptimizē un jāsatīra esošie krāmi, lai cilvēkiem ir kur kājas izstiept. ceru ka neplānošana un paļaušanās uz sapratni izvērtīsies brīnišķīgā pasākumā. un jāsasit kopā putnu būris.
|
detsembris 22., 2016
| 23:56
20 gadus sādžas bibliotēkā neviens nebija ņēmis "veļupes krastā", kā arī norvēģu koksne varētu būt tāda pati anomālija kā lost in translation, mīlestība no paša sākuma (kafkas liedags tāds nav)
|
| 19:12
aizvadīts baznīcas saundčeks, oi oi kā nav. kādam jāuzprasa kā desmit minūtes stāvēt, notis rokās salikušam
vismaz aizkulisēs ir gāzēta ūdens bundulis.
|
detsembris 20., 2016
| 16:50
visu šodienu jūtos kā staigājoša tukša čaula, kaut kādi pēdējie rakstveidu darbi, kuru vienīgais mērķis ir savilkt uz augšu atzīmes (priekš kam tas vajadzīgs?), klusie telefoni ar tiem ar kuriem jāaprunājas un tā.
iegrimu murakami "norvēģu koksnē", un tas savā ziņā arī ir pie vainas čaulīgumam, tiek piedāvātas trulas sāpes arī nekontaktējoties ar sapņu tēlu. varētu teikt, ka murakami ir diezgan ģēnijs, bet ko gan šāds apzīmējums jebkādam tas vairs nozīmē?
remarkam ir mirstošas mīļākās grāmatu noslēgumos, dostojevskim grūti lasāmi stāsti par dīvainiem krieviem, sniketam uzmācīga vēlme izskaidrot vārdus. taču ar ko vispār ir pazīstams murakami? pirms tam tiku redzējis tikai 1Q84, kas (pēc nosaukuma lol) vedina uz domu, ka tā ir Orvela parodija, sevī iekļaujot Q, kas varētu apzīmēt apslēptus kodus vai tādas fantastiskas figņas.
tāpat grūti ir ielauzties domā, ka visi tēli ir japāņi, tātad 170 gari un iedzelteni. ka viņi tur rokās basketbola bumbas, staigā pa sniegu, spēlē klavieres vai orgasma laikā skrāpē muguru vai pie sienas tur amsterdamas kanālu plakātu.
visbeidzot, pēdējais ar kuru sādžā komunicējos vairāk par reizi/nedēļā, tā vien uzprasās pēc sava statusa nomaiņas februārī. tās ir mazliet dusmas, bet manuprāt, pamatotas. tāpat kā uz ballēm, arī koncertiem neviens neuzaicināsies. ir 20. decembris, ledus ir nokusis un no permanentā mitruma trotuāra bruģa gabali ir iekrāsojušies zilpelēkaināki. pie brauktuves daļas, kur pēc lietus veidojas peļķes, bruģis vairs nav redzams. ir pāris velosipēdisti un teiktu, ka +2 grādi.
|
detsembris 19., 2016
| 10:11
vilcienā aizpildīju anketu par saviem paradumiem un to ka mazliet vēlos biļešu automātus, kā arī siltumu nezaudējošus vagonus. un aizmirsu kartupeļus. šņuk.
|
detsembris 11., 2016
| 03:12
pēc katra koncerta arvien dīvainākas sajūtas.
|
detsembris 1., 2016
| 23:46
lielākajā daļā gadījumu ziemīšu gaidīšanas laiks (nejaukt ar adventu) saistās ar garīgo pacilājošām lietām - egles, rotājumi, rakstaini un vairāk/mazāk komercializēti džempīši, ziemeļbrieži, salaveči, zeķes, doma par pierīšanos rītā un vakarā, vēl kaut kas.
toties ir viena lieta, ko nevaru ciest, tie ir ziemassvētku koncerti baznīcās. uz tādiem reizumis esmu vilkts sākumskolā, reiz pat samaksājis, lai noklausītos "kamēr..". visbeidzot, gan pērn, gan šogad pats tādos taisos ņemt dalību.
pērn vēl bija ok - dziesmas latviešu valodā, bet šogad būs kaut kāds latīņu popūrijs. ne es zinu kā izrunāt tos vārdos, ne ko viņi nozīmē.
vāks. ienīstu ziemassvētkus.
|
nuavembris 15., 2016
| 20:11
šis varētu būt sliktākais koncis apmēram tieši gadu kopš esmu kolektīvā
pirms uzstāšanās no repertuāra tiek izvilkta viena dziesma, nevienam nav ne jausmas kur jāstāv (tieku pagāzts zem tanka kā pirmais gājējs) un kad jāapsēžas, kā arī to vai vērt vai nevērt vaļā mapes, uzrodoties sieviešu kora diriģentei; "kalējiņi bāleliņi" netika nodziedātas beigas (kuras vienīgās brīvā laikā atkārtoju ejot pa ielu vai aizpildot gaiteņu tukšumu), savu sologabalu arī samudžinājām un vienīgi valsts neoficiālo himnu uz sākumā ievērotiem klusumiem un beigās uz skaļu bravūru izvilkām normāli. kas diez vai bija kādu pusminūtes aplausu iemesls. also, kā vienmēr visi pārējie kolektīvi pēc beigām kaut kur nofočējas, mēs nē.
tāpat kā pērn, arī šoreiz vēroju deju kolektīvus no vistuvākās pozīcijas - vidējās picas attālumā no skatuves dēļiem. vienai dejai tika uzvilkti tā kā totāli hipnotizējoši brunči (francijas karoga tematikas krāsā, kur sarkanā izlien piruetēs, wow), skatījos uz tiem, tāpat kā skaitīju puišu apavu īpatsvaru, bijušo ekonomikas pasniedzēju un jauniešu/vīru fizionomiskās izteiksmes. ir tādi, kas visu laiku smaida, viņiem zoda zona tāda padīvaina izskatās, un tad ir tie otri, kas bieži, kustībā gandrīz vienmēr ir tādi uztraukti, neuzkāps kādam uz kājas, vai griežas ar vajadzīgajiem grādiem sekundē vai ko tādu.
bet atkal, vai lielās zālēs 20. rindā sēdošajiem tas kaut ko nozīmē? diez vai.
pirms koncerta pirmszāles foajē manīju pašu domes priekšsēdētāju smokingā un ziediem, kurš gan koncertu nevēroja un uzslavas nedāļāja. kā arī kaimiņš, kuru pusstundu pirms sākuma painformēju, teicās ka "ļoti pozitīvs pasākums, pats nebūtu iedomājies aiziet".
|
oktobris 25., 2016
| 16:59
beidzot nokārtoju pāri institucionālu formalitāšu. Ja pagājušajā pasē izskatījos pēc Sanda Ozoliņa viņa j. Dinamo laikos, tad šajā, nu uz divreiz ilgāku laiku, izskatīšos pēc cietumnieka ar aizpampušu aci. Kā arī sarāvies par vienu centimetru.
Ir arī jauns (pēc statusa, ne vecuma) dzīvojamās telpas biedrs un pāris reizes (šodien bija pirmā) būs pasniedzēja, kas tieši ironiski apdirš savu vīru un uzturu. "runā dāmu" sadaļa priecājas.
|
oktobris 19., 2016
| 20:16
oi, šorīt bija murgs ar biezpiena klimpām, holandes mērci un bezčaumalas vārītu olu. pirmās bija bez garšas, otro divreiz izķēmojām, bet olas gan sanāca diezgan okei.
tikmēr magnetic zeros, beirut, the go team un vēl kaut kā pērnā/šī gada albumi ir skaņiski totāla vilšanās
|
oktobris 15., 2016
| 21:59
otrais deju vakars pēc kārtas.
koncis bija jauks, vietējais sievu koris uz monitoriem rādīja 70to gadu vecrīgu un dziedāja šitos "līst rudenīgs lietus; naktī, šaurās vecrīgas ielās" ar izlaistiem lietussargiem un pārgrupēšanos ik pēc dziesmas. jāpiebilst, ka uzrunās šīs mākslinieces sevi dēvēja par "meitenēm" (no 30 gab. zem 30 bija kādām piecām). uzreiz prātā ienāca, kā visas vidusskolas beidzējas sevī redz baigās dāmas. haha.
garkalnes jauktais koris vispār nonesa jumtu ar savu tautasdziesmu apdarēm, kuras nākamnedēļ vai kkad drīzumā rādīs liepājā
bijām mēs un bija jūrmalas jauktais, kuri gan tādi meh. 2x2 kopdziesmas, neiztrūkstoši tizlā fočēšanās.
un kas šobrīd nāk modē, ir mazliet stulbi, bet visādi citādi asprātīgi teksti pirms katra kora:
vadītāja *diriģentei*: sakiet, kas ir mūzika?
diriģente: ir visādas definīcijas, bet manuprāt, mūzika ir koris.
vadītāja: man te rakstīts, ka mūzika ir komponista sarakstīta, diriģenta nesaprasta, dziedātāju nepareizi izpildīta, un skatītāju nemainģii izprasta.
vai "atradām institūcijas, kuras varam pārdēvēt ar dziesmu nosaukumiem: piemēram, romantiski noskaņotu vīriešu atpūtas vietu varētu dēvēt par "zilo lakatiņu" vai "ardievu, meitenes", psiheni par "ai, jel manu vieglu prātu", kultūras nama vadītāju par "es bij puika, man bija vara", utt.",
"šodien ejot uz darbu [hm, neminēsim ka šodien ir sestdiena] redzēju divus puišus. viens bija mūziķis, otram arī nebija naudas." vai
"rīgā tagad būvēs jaunu tramvaja līniju, tādēļ naudas mežaparka estrādei paliks mazāk un ir pieņemti noteikumi, kas jādara lai visi dziedātāji dziesmu svētkos tur satilptu. jāveic ķermeņa pīlings, pirms kāpšanas jāizšņauc deguns, jānoskuj ķermeņa apmatojums un ja joprojām svars par lielu, jāizgriež atklā zarna."
krēslu bīdīšana, galdu klāšana, kāzu muzikantu saundčeks un balle iet vaļā. kopš vakardienas brīnumiem timā mintā gan neesmu atgājis, ļoti bišķi & bikli padejoju, bišķi uzkodu salātus un maizītes, piedzēru ar ūdeni un komandoru (!!!) atšķaidītu fantu, bišķi piedalījos pirmajā čurājamās pauzes starpkoru konkursā, kur dotā attēlā jāatrod dziesmu nosaukumi.
šodien gan arī neiztika bez iedzērušas meitenes, kura aicina dejot. vai precīzāk izsakoties, pieturēt lai nenokrīt. viņu sauc laura, laikam 15 gadi (beigusi mūzikas skolu un āfterītī piedzērusies), prasa vai man ir sieva un vai viņa ir smuka. nē un mazliet nē.
vairāk nepļauj, kā arī pirms gulētiešanas ēd cukuru un dzer ūdeni, būs labi. ja tu vairs nedejosi, apkamp mani un atrodi sev labu sievu. mēģināšu.
|
oktobris 5., 2016
| 14:16
apelsīnu kompots šorīt bija ne tikai pirmais tiešām baudāmais kompots kas ir dzerts, bet pilnīga ņamma un rīta hailaits.
jāpaskatās, kad pag. gad pieslēdza apkuri, bet šogad tas ir 4. oktobris. liekas drusku nepareizi, ka kā nu tā, cilvēki sibīrijā gadiem dzīvoja salā, bet latvju plebejiem dibenu sildošā centrālapkure tiek slēgta jau oktobra sākumā. lai nu būtu.
aha, pērn bija sestajā.
|
septembris 10., 2016
| 02:20
argh. pēc mošanās uzzināju, ka no kubikainiem ingveriem tējā nekāda efekta nav, tādēļ nācās izdzert vēl divas krūzes ar rīvētu ingveru un klāt cepumiem, citādi tāda neizlietota sajūta. pēc tam izpļāvu pēdējo alus pudeli, kas mājā bija palikusi - tērvetes senci ar jūnija datumu un devos uz pilsētas pludmali.
cilvēku tikpat kā vispār nav, un no vieniem līdz diviem bija ellīgi karsti saulstari. centos palasīt kārtējo dostojevska stāstu no kopotajiem rakstiem - taču vai neērti stāvās smiltis pie vainas, vai kārtējais stāsts ar foršu sākumu, bet aizmiršanos ar smieklīgiem krievu uzvārdiem un jaunu cilvēku pieminēšana, bet parubījos uz pusotru stundu, kurās pat apakšbikses neizžuva, jo gulēju uz vēdera.
ap septiņiem biju gatavs braukt atpakaļ uz rīgu, pa priekšu kāpņutelpā izlejot ar mušām pilnu šampanieti un neaizskrūvētu gurķu marinēdi no miskastes maisa.
lēni purpinot ap astoņiem tiku līdz sādžas satelītmiestam - parkā notiek joga, piepumpēju riepu pirms šosejas un pafočēju ūdens torni pierozīgām debesīm, uzslēdzu mūziku.
Pa divi stundām esmu ticis līdz "āgenskalna čomskim", ko varētu diezgan nemūžam nepateikt - vienīgā kopīgā lieta ir ar velosipēdiem mazliet noklāts žogs, izkārtnes neesamība un ledusskapis ar aliem. ir glīša terase, glīšs lamināts(?), lampas un cilvēcīga tualete ar banānu roku putām. un galvenā atšķirība vismaz šovakar - iekšā kaut kāds dīvains čalis audi džemperī vnk neritmā spaida pogas. tho gata ziemas kovers bija diezgan nais, iespējams pirmā gata dziesma ar tekstu, kuru esmu noklausījies līdz galam. uz minūti satiku vienu paziņu ar kuru rudenī gaidījām diiv albumu un kurai tas albums no februāra jau ir vecs.
drusku pasēdēju (ak, kādēļ lejamais medalus nav tāds sūds kā uz rimi atlaidēm pirkts, silts un no pudeles?) un braucu mājās, lai pie jrt uz trotuāra ieraudzītu paziņas draudzeni ar kuru un dzintri kolātu izkāpām no viena autobusa pēc pozitivusa.
aizgājām pakaļ viņas veļukam un mināmies uz kā izrādās, mutuālo mikrorajonu. paša personīgā paranoja par tukšu riepu vai nogulētu bremžkluci jau bija pārgājusi, līdz viņa pārsita savējo riepu un atteicās no mana bikla mēģinājuma kaut ko darīt ar smilšpapīru, līmi un plastmasīgu tetovējumu. muldēdami par oslo vai filmām vai kasjaunsrīgā aizvilkāmies - jo transports >00:15 vairs neiet - līdz kādam šķiršanās punktam (viņa man joprojām ir parādā vienu grāmatu). stulbi.
rakstīju šito un paskatījos uz istabas stūri, kur stāv veļuks. veļuka nav. stundu kvernēja kāpņutelpā. lai dzīvo velosatiksme naktīs - lol, lāčplēša iela ar strādniekiem, kas dzenā pieparkojušos taksistus.
jā, the doors ir lielceļu mūzika. end of the night neliekas uzspīlēti lēna, un dūriskie kībordi ('smiltis, Manzarek!) piestāv klusajai gumijas švīkstēšanai, braucošām mašīnām un tukšumam, pie reizes šķietami atgādinot lo-fi datorspēles vai graudainas 70/80/90to amerikāņu filmas (hmm, ja tā padomā, daudz neesmu redzējis) ar nebeidzamu diennakts tumšās puses asfaltu. kas vēl? ā, uz nometņu ielas skrēja viena liela žurka, un drusku uzlaboju savas orientēšanās prasmes pa pārdaugavu atsprāguša telefona dēļ
|
septembris 6., 2016
| 12:17
pavasarī uzdāvināto Alitas Boscas "šampanieti" izmantošu kā augļu mušiņu trapu.
|
juulijs 1., 2016
| 00:12
sādžā un velosipēdi, tas ir totāls nē.
pavasarī stāvot pie gājēju pārejas viens onkulis iebrauc sānos, visticamākais kāds cits onkulis maijā aizstiepa veļuku, un šodien pirmoreiz velokarjerā sadūros ar citu velodarastu līdz asinīm. man.
on the sidenote, nespēju noticēt ka valmiermuižas alus ar februāra termiņu ir dzerams. rīt tā kā negribētos nolikties uz poda
|
juunijs 14., 2016
| 21:23
patukša diena, tieku līdz rīgai, stundu sēžu, divas stundas kaut ko daru, pusstundu sēžu, pusstundu sēžu ēdot, divarpus stundas sēžu cenšoties neaizmigt vai vismaz aizmigt ar seju plaukstās, divas stundas sēžu uz velo, pusotru stundu mazgāju sādžas dzīvojamo telpu jo nenotiek koris, divas stundas sēžu uz veļuka
|
juunijs 1., 2016
| 23:54
uz nakti plaši pavērts logs dzindzina rītu pa savam - modos 5:30, 6:30 un tā vēl četras stundas.
pasvīdu vilcienā, atrisināju spieķa problēmu, pirmoreiz apciemoju iestādījumu 3 vīreļi laivā (cik starp grāmatas lapām un pusdienu piedāvājumu paskatījos uz trotuāru, vienreizēja vide kuru cenšoties apsteigt rīta korķus nepamana), pāris stundas agrā pēcpusdienā nosēdēju mājās, apēdu pelmeņus un devos uz tūju. pienenes izbeigušās, ceriņu saturation iet uz leju, toties tallinas šosejas grāvjos ir lupīnas, pārsvarā violetās, bet šur tur arī baltas un rozā.
nu vot, tieku līdz tūjai, var griezt pa labi un var griezt pa kreisi. izvēlos kreiso. tur privātmāju rajons un viens kempings, tieku līdz trešās pakāpes grants ceļam, pa kurieni twerkot negribu. braucu atpakaļ līdz krustcelēm, un skatos, ka ir zaļa bulta ar uzrakstu "Liedag... ", nu un tad griežu uz turieni. Divi pārtikas veikali un kafejnīcas, pēc tam atkal sākas dzīvojamais rajons un kārtējais kempings, aiz kura asfalts beidzas. normālu izeju uz jūru neatradu, kempingā bojāt darbinieku nervus ar nemaksāšanu negribu, un pēc iztērētas stundas netiekot pie h2o braucu atpakaļ. izrādās, zīme "Liedag.." apzīmēja nevis attālumu līdz publiskam liedagam, bet gan Liedaga ielu. fuck.
šoreiz saulesbrilles atstāju uz pieres, tāpēc tieku pie trim odiem tajās vietās, kur naktīs uzrodas miega graudi. ļoti patīkami. visādas pret galvu sitošas vaboles, sīkmušas uz kājām un beigti dzīvnieki ceļmalās jau ir kļuvusi par normu.
visbeidzot, esot rīgā uz juglas centra apļa aiz muguras driftoja bembis, diezgan nepatīkami gan kā satiksmes dalībniekam, gan kā vispārējam apkārtējo skaņu klausītājam. vismaz neuztriecās virsū. pagriezos atpakaļ, divi bembji. noparalizēja satiksmi uz diviem apļiem. nujā. tuvojoties rīgai veļuka priekšgals ar pieņemošu spēku sāka grabēt. besī.
skaista brīvdiena.
|
| 00:08
kamēr pa centru braukājoties skatos uz šaurām un atkailinātām j-kdžu ciskām..
tikmēr sab. transportā spiežot galvu pret stiklu un cenšoties un iemigt sagribējās atcerēties vienus smieklus, bet nav. tikai latvisks un vēlīns "aww".
vismaz ir daži citi iespiedušies smiekli un izpalīdzīgi cilvēki kas ar pirkstu norāda, kur no pirkstiem aizlidoja biļete. sapņojot.
pirmoreiz piedalījos(nokavēju) jauktā kora mēģinājumā. diezgan jauki, bet ceru ka biežāk par 2x gadā tss nenotiksies.
|
|
|
|