|
maijs 3., 2024
 | 11:44
vēl viena lieta, kādēļ gribēju ienākt cibā - kājas šobrīd dīktin dīc pēc kādas nodarbes (trešdien bija ļoti laba priekš maniem standartiem bumbošanas sesija).
bet tā, vai jebkā, vietā es staigāju šurpu turpu pa dzīvokli, retu reizi pārliecos pār darba laptopu lai uzrakstītu "jā, okei" vai "nē, paldies". ja priekšniek, tu šo lasi, tad atvaijno, bet šī ir bijusi ļoti jobana nedēļa. paldies par laicīgo algu un bonusu (nesaprotu gan, par ko tas).
jā, dīc kājas (it īpaši potītes un ikri), un nupat sāka iespīdēt saule pa dzīvokļa logiem. šonedēļ beidzot sākās vasara (līdz šim bija 2x 2 dienas ar +20). nāvīga motivācija.
|
marts 16., 2023
| 12:03
pavasara vēstnesis - motociklists uz koplietošanas ceļiem (15. marts, orientējoši ap 22:20).
|
nuavembris 22., 2022
| 12:06
ātri izskrēju ārā un paņēmu nepareizās atslēgas, aizbloķējot sevi no dzīvokļa, tagad ir laiks pārdomāt lietas
17.11 pirmais sniegs, kurš pāris dienas arī noturas/piesnieg vēl
tad vēl nesteidzīgs jautājums - kur ir lāči? runāju ar vienu vecu kungu, kurš dzīvojot pie lāčiem, es pārjautāju - tur pie stopiņiem? viñš saka 'jā, jā.' atbildu, ka es kaut kad varētu braukt uz ikea, pēc tam pie viņa. tad viņš kārtīgi iesvilstas un saka, ka ikea ir galīgi otrā rīgas galā.
tagad saprotu, ka 'tur pie stopiņiem' esmu domājis līčus. tas tā kā tādā sapnī, kad sāc perfekti runāt vāciski, bet pamostoties tomēr saproti, ka īstenībā nespētu izspļaut pat 'sveiki, es perfekti runāju vāciski, sakiet, lūdzu, kā nokļūt līdz frankfurtes hipodromam?'
tad vēl laikam paliek tie lāči uz liepājas šosejas. bet varbūt vēl kaut kur pierīgā ir lāči. nesvarīgs jautājums, protams.
|
oktobris 22., 2022
| 10:27
pieslēdza apkuri.
|
oktobris 15., 2022
| 00:41
jautājums tamiem, kam ir kas līdzīgs centrālapkurei - vai jums kurina, un cik mājoklī ir grādu?
vairs nevaru saprast, vai mana salšana ir racionāla.
|
nuavembris 23., 2021
| 09:12
23. novembris, sniega diena.
|
nuavembris 27., 2020
| 16:20
es laikam neesmu pierakstījis. 21.11.20 no rīta redzēju pirmo sniegu - necik daudz, kā izbārstītus mannas putraimus un aizsalušus auto logus. šodien minoties no iestādes, arī skatījos, ka uz sejas krīt smalka krusa un uz mašīnām ir sakritis arvien vairāk sniega. ugh. ziema.
sapratu, ka šovasar pakāsu tobrīd siltāko džemperi. ugh.
vēl es pierakstīšu, ka vampire weekend debijas lp arī ir mcāmcāmcā. tas vispār varētu būt albums, kurš ir visvairāk manī iesēdies. vismaz divu iemeslu dēļ.
|
apriils 11., 2020
| 19:46
es šodien esmu izdzēris tikai divas glāzes ar ūdeni (bet nu norm, tādus alus kausus), un arī pirms kādiem plkst. 14, bet tā vien liekas, ka šodien gribas mīzt jau kādu sesto reizi.
also, pļavniekos ir pirmās pienenes. 11. aprīlis.
|
marts 29., 2020
| 19:46
ja pirms pāris dienām bija briesmīga diena, tad šodien ir vēl sūdīgāk. sociāli distancējos no mantām un jebkā. kaut kur jau rakstīju, gan jau ka privāti, bet kur ir mana degviela? kas tā ir?
izrādās, ir pagriezts pulkstenis, tātad tas foršais saullēkts (kas vakar bija 6:30) ir pārcelts uz priekšu par stundu, un tumšs vakar sāka mesties 19:30, tātad šodien 20:30. neesmu fans. neesmu. lai gan dzīvošana no saules ir..
ak, jā. laikam janvārī aizvedu lielo galdu uz p. tagad gribu viņu atpakaļ. ar pirmo reizi savācu kājas, braucu otro reizi pēc virsmas (un urbja), tikai nekur neredzu skrūves.. ne pie sevis, ne p. kur es viņas varēju iemest?
|
marts 9., 2020
| 20:44
briāna ielas meistars no rīta telefoniski piecās minūtēs izskaidroja, ka nav jēgas remontēt manu sen salijušo (varbūt? kas tad viņam notika? uzreiz jau nenomira) olympus dslr.
un jā, aizgāju uz sapulci, kurā biju vienīgais departamenta pārstāvis. un paliku uz četru vīnu degustāciju, no kuriem vislabāk garšoja, un, dzerot pēdējos divus, pat iespējams patika, pirmais. lamberti extra dry prosecco.
dabūju bildes, un atkal sapisu, sapisu!!!!, pirmo kadru. es taču zināju, ka viņi ir 50/50, bet man jau liekas, ka es tomēr nospiedu divreiz. bet ieskenējušās ar to atkārtoto kadru ir 0. un es tik ilgi kadrēju, pārvietoju vāģi kādas trīs reizes, un ņihujā. bļeģ, tik ļoti vajadzēja to kadru, unviņa nav, vispār. un arī vakardienas bildes ir, šķiet, viegli nepareizi viewfinderotas. grr. nahuj šito kameru. bet vismaz ir sniega bildes.
|
februbaars 27., 2020
| 22:08
fū. atbraucu atpakaļ. redzēju sniegu. tāds viegls absurds, ka jābrauc uz valsts ziemeļiem, lai kaut ko tādu redzētu. un atkal vjetnamas flešbeks. sasodīts.
līdzīgu nopūtu (pēc astoņām nonstopa stundām visur paspēt - nu, ne gluži visur, un ne pilnīgi paspēt, bet vismaz kaut kā iztērēt saulesgaismu) izdvesu atpakaļceļā, tajā kalnamalas viesmīlīgajā iestādījumā, kur gan man nedeva ēst. no sākuma nepiedāvāja, pilnīgi neko, un kad pienācu paprasīt pats, viņiem (precizēšu, viņām) bija tāds "ne-e". nu, ne tāds. bet nē. paņēmu kaut kādu bi-fresh plūškoka limonādi, zobi līp joprojām - pēc divām stundām. un tad es sapratu, ka labi vien ir, ka neko neņēmu ēst, jo knapi paspēšu tikt mājās ar indieti (kuram aizdot ģitāru) sarunātajā laikā. nu, nepaspēju, bet indietis arī galu galā nekur netiek. rīt.
un rīt. ho ho ho. nākamā lieta, pie kuras ķēros kalnmalas iestādē, pēc sēdvietas izraudzīšanas, izģērbšanās, un aiziešanas uz tualeti cerībā atkārtot vienu vecu selfiju, bija jā, par rītdienu. izdomāt, ko varētu teikt rītdien. rīt, kad vienā sfērā būs vis-stresojošākajais pasākums kopš.. pēdējā jūlija vai gandrīz pirmā septembra? nu, ka galīgi nav skaidrs, kas būs vai nebūs. atkal kaut kādi random teikumi, kurus secībā lasīt (vai pat iemācoties no galvas, stāstīt) būtu diezgan pašnāvība. vajadzētu jau izkārtot tā, lai ir labi, bet es neprotu/negribu dirst cilvēkiem, un tas galīgi nav labi. nu, reizēs. kas ir sliktākais, kas var notikt? man uzdirsīs divi čuvaki par to, ka iztērēju max. stundu viņu laika?
|
| 11:06
ofisā (uz divām h ieskrēju) pa radio klasikas ziņām stāsta, ka alūksnē ir centimetriem smiega. jāaizbrauc. bet kur. un baigi vairs negribās ņemt savu zorki, tik bieži liek vilties..
pirms pāris dienām, kaut kur - atceros, maldugunī - pārklausījis kāda vīrieša stāstu fraugu kompānijai par to veikalu uz tallinas ielas, kur ir vinila atskaņotāji un preces no vācijas. vispirms viņš laikam stāstīja pr ēstuvi, kur viss ir no ķīniskām precēm. nujā, un tikko braucot garām, pie tā vācijas veikala ir astoņu cilvēku rinda pie durvīm. zinu, ka viņš veras vaļā vienpdsmitos.
jā, unvakar vakarā k. atkal nācās sūdzēties, ka ofisa admiistrācija ar viņu nerunā par ņemšanu darbā.
|
februbaars 4., 2020
| 17:08
reizēm es nesaprotu tos izšautos kvantumus ar telefona bildēm. kāpēc to (pa pusotru gadu) ir četri tūkstoši, un kāpēc puse no tām ir sabildēta pusgadā
edit: tiku līdz 2000/3500, 13.10.2019, ķemeri
un tagad kādas divas dienas vakaros aizsalst peļķes un no rītiem uz mašīnām retu reizi ir kasāmais ledus veidojums.
|
februbaars 1., 2020
| 12:47
1. februāris.
tātad ikgadējā janvāra depresija ir galā. lai gan bija galā jau drusku ātrāk. bet par to jau es uzrakstīju uz tāfeles. tā būtu necieņa pret tāfeli, ja es tagad atkal izplūstu tajā visā stāstamajā.
karoč.
februāra depresija, let's go.
|
janvaars 7., 2020
| 00:00
beidzot pazuda tā sāpe no kakla, un šodien tā arī nesajutis noguris. varbūt tagad, kad piestūmos ar pankūkām. kas izdzēsa visas tās mazās domas par pieķeršanos projektiem, vai kā to nodēvēt šefam, vai kādam citam. uz kurieni es gribētu nākamreiz tēmēt, lai kopumā ietu uz priekšu ķipa.
un man tik ļoti besī ka nesanāk (vai otrādi) viens process ofisā. un pastulbais kolēģis šodien bija, vai man tikai šķita, ok.
vakar kā no 1% izdzisa aifons, tā šodien nav piedarbināms. a fig nnn.
un šorīt bija viegli ziemīgs brauciens pa snieģeli. dienas laikā nokusa.
|
detsembris 10., 2019
| 22:55
nevar tā saprast.
šodien visiem likās tāds baigais nogurums, vai kas. šefs no rīta žāvājās un vakarā sāka klepot. pa latvijas radio 3 teica, ka ir trešais laika tips. un tas, ka biju tur kolēģa-loša vietā. rītos un vakaros dzeru tirgus tantes žāvēto kātu ar ingveru un citronu. pagaidām pohuj. tādā ziņā. izplānoju nākamo instagrama postu. mazliet cienu to sievieškārtas kolēģi, kas piedāvāja mani nožņaugt arī bez telefona lādējamā vada. lai gan besī. šorīt kaut ko posīja. nākamnedēļ, kad (pēc grafika) uz ofisu tikpat kā nav jāiet, ir sanākuši visādi korporatīvie pasūtījumi. hm.
mazliet gribas sniegu. hm, roncij kas tev vainas? tikai tādēļ, lai kādu rītu izkasītos uz kaut kurieni aizbraukt. pafočēt un priecāties par tādiem baltiem laukiem, vai apsarmojušiem kokiem, vai ko tādu. bet pilnīgi nekam citam. pilsētā jau čista nē, sniegu no pilsētas pa gabalu.
|
detsembris 2., 2019
| 23:13
šodien garīgais tāds, ka gribētu kaut kad iepīpēt un klausīties morisona dzeju un kaifot. nē, nu es klausījos arī šodien. un arī domāju, kā būtu, ja iepīpētu un klausītos.
atklāju, kur ir problēmcēlonis pakistānim, par kuru liekas, ka viņš vienkārši nejēdz neko un neuztver dzīvi.
esmu pilnīgi aizmirsis vakardienas konfliktsituāciju. tā vakardienas pārkārtošanās (atrastai dīvāna kastei pieskrūvēju riteņus, no istabas iznesu krāmus) ir nostrādājusi pr mazu reseta podziņu. maziņu. salīdzinot ar to lielo reseta pidziņu.
nezināju, ka uz indiju lido ryanair.
un pašā darbadienas noslēgumā, sadzirdēju ka otrs departaments (no kura tagad lēnām izklīst cilvēki) ir lietas kursā par to, ka mēneša laikā, neatrodot "investoru", bodīti klapēs ciet. mums, protams, pirmā dzirdēšana. gruzīgi. drusku jau bija doma par impostera sindromu vai ko līdzīgu, kā es vispār darbotos un vai būtu vajadzīgs citā uzņēmumā, kādā es vispār infomācijas/uztveres/prasmju vakuumā sēžu. un tagad mamma mesendžerī uzdirsa par manām pēdējā pusotra gada dzīves izvēlēm. vai es kaut ko mainītu? nujā, protams. kā jau visam. bet bļe. ir arī skaidrs, kur es sapisos. klaja nerunāšana, esot tādā puspagrabā. var parunāt ar mājas īpašnieku, lai izlaiž, vai gaidīt, kad ciņš izies no mājas, lai es nemanīts varētu iziet. un tā es gaidu, un gaidu, un tad kaut kas bija jāpieņem, un tā nu es te tagad esmu, ar caurumu tirgus kroksī zem labās kājas pirkstgala. domājot par rītdienu ofisā. vēl vienu dienu ofisā. šito zinot, tad tagad gribās, lai tā bodīte veras ciet, un pohuj, un kaut ko paralēli pameklēs, 'n shit. vienkāršāk. jo kaut kādi varianti vai scenāriji par ko tādu bija, redzot drusku stresainus direktorus. bet, hmm. nujā. stulbi, drusku. būt klāt un vērot, kā deg pasaule.
un tad vēl ir tas juridiskais, vai ne juridiskais aspekts par to aiziešanu prom. septembrī bija tāds inčīgs atgadījums, kad šefs uz vietas atlaida/palūdza vairs nenākt vienu čali. un visiem uzreiz ir tāda uztvere, ka viņš ir atlaists. bet nu, man liekas, ka viņam joprojām ir ofisa atslēga, zināmi kodi, vēl kaut kādas lietas, gan jau darba līgumu arī uzreiz nesaplēsa, algas 'n shit. vai 'change of heart' kādam vadībā. krānīgi, vai maiklskotiski, vai kā, bet tomēr variants. nu nav atlaists. līdz kaut kādam brīdim. tagad gan laikam ir.
un ko tu domā par beigām?
ja kāds šo lasa, mani baigi interesē šubrovska, vai mantas, vai vēl kaut kā gabals pr meitenēm un muzikantiem, krūtīm un talantiem, ir kaut kur lirikas vai audio?
also, neesmu ierakstījis, ka šī ir kāda piektā ziemas diena. sniegs laikam jau trešo dienu turas. minoties gandrīz saslīdēju uz tallinas ielas.
|
oktobris 4., 2019
| 22:10
šorīt nomainīju eļļu un jau divas nedēļas turpinu gaidīt aux kabeli no ebay/lietuvas. man liekas, ka tas losis wnk sūta no honkongas un pārsūtīs man. zajebal.
šodien pirmoreiz aizbraucu uz siguldu rudens dēļ. un bez insaids info staigāju pa dažām takām un skatpunktiem. un cerēju, ka līgatne būs kaut kas kūl. vispār izskatās pēc ogres. vecākas ogres. kas man atgādināja, ka šovasar tā arī neaizbraucu uz ogri. papīrfabrikā iekļūt nevarēja. ieraudzīju kalnā lampiņas un uzrakstu "hotel". bija doma iekost kādā vietējā krogā, bet līgatnes vienīgais vērās ciet 19:00. nujā. dīvaini smuks veidojums. "zeit" laikam saucās. mini-mežakakis, viesnīca, ēstuve, mākslas galerija un maza banket/koncertzāle. vīriešu tusletē bija nestrādājošs spēļu automāts. ēdiens it kā okei. neviens nepajautāja, bet zupā iemestās dilles bija makten rūgtas. un grilētā vista tika pasniegta kartona kastītē ar tomātu tonnu un majonēzi. nevienam siguldā arī nepajautāju, lai kādā virsotnē uztaisa bildi ar mani un rudeni fonā.
protams, jāapbrīno neapgaismotais ceļa remonts pie sēnītes. un barona ielas ķieģelis pie bērnu pasaules. tu brauc, un iebrauc fakin ķieģelī. zīmes jau neviens neliks.
šobrīd sēžu izgūlies bagāžniekā. pārbaudes režīmā. diezgan okei. diagonālā stāvoklī kājas neiet pāri pakaļējam sēdeklim. vai uz tā roku balsta starp priekšējiem sēdekļiem. diezgan win. nezinu, vai rīt ir jāiet uz darbu. šefs atkal lohs.
|
oktobris 2., 2019
| 23:36
šodien beidzot sakārtojām atpakaļ ofisu. pa vidu darbam. nekādu baigo izmaiņu nav. jā, ir gaišākas sienas, un bišķi mazāk krāmu (par diviem ledusskapjiem mazāk uz kādiem 30m2). šovakar atkal uzradās tas čalis, ar kuru pirms ~15 gadiem gājām basketbolā. tik ļoti par aizgājušo nerunājām. kas ir baigi forši. aizvien biežāk cilvēki kaut ko nesaprot, ko es saku. vai tas ir drusku aizsmakušās balss dēļ, tādēļ, ka īsti netēmēju savu sakāmo, reizēm izliekos, ka nevienam nezinu vārdu, vai tādēļ, ka regulāri runāju ar sevi, vai neuzturu acu kontaktu.. hujzin. bet bieži nedzird vai nesadzird.
ā, pieslēdza apkuri. no rīta vēl nebija. 2. oktobris. the fuck. un šonedēļ sola sniegu. sniegu oktobrī es atceros tikai tajā dienā pēc vidusskolas iesvētībām. kad ap pusdienu bija eybl posms. un vakarā dzerstiņš pie sēnītes. kad izkāpjot no autobusa pazvanīja čomiņš, un teica, lai aizeju uz benzīntanku pēc plastmasas glāzītēm. es nezinu, tā varbūt bija stunda un sniegs ceļmalā pāri potītēm. atnācu, un viņš bija pārkāries pār palodzi. pizģec.
vāģim izgāja apskati. un gan vakar, gan šodien atcēlās tikšanās ar e. nopūta.
|
septembris 17., 2019
| 10:08
aizgāju uz pastu pēc trim lietotām daiļliteratūras grāmatām, aizminos uz csdd, nokārtoju ģēlu, atminos mājās un labprāt aizmigtu līdz tumsai
man tā kā vairāk pilnīgi neko, lūdzu. no rīta bija tik auksts, un es nemaz nebiju novilcis drēbes. laikam jāatsāk haštags 'ziema'.
|
|
|
|