|
marts 29., 2020
 | 19:46
ja pirms pāris dienām bija briesmīga diena, tad šodien ir vēl sūdīgāk. sociāli distancējos no mantām un jebkā. kaut kur jau rakstīju, gan jau ka privāti, bet kur ir mana degviela? kas tā ir?
izrādās, ir pagriezts pulkstenis, tātad tas foršais saullēkts (kas vakar bija 6:30) ir pārcelts uz priekšu par stundu, un tumšs vakar sāka mesties 19:30, tātad šodien 20:30. neesmu fans. neesmu. lai gan dzīvošana no saules ir..
ak, jā. laikam janvārī aizvedu lielo galdu uz p. tagad gribu viņu atpakaļ. ar pirmo reizi savācu kājas, braucu otro reizi pēc virsmas (un urbja), tikai nekur neredzu skrūves.. ne pie sevis, ne p. kur es viņas varēju iemest?
|
februbaars 27., 2020
| 22:08
fū. atbraucu atpakaļ. redzēju sniegu. tāds viegls absurds, ka jābrauc uz valsts ziemeļiem, lai kaut ko tādu redzētu. un atkal vjetnamas flešbeks. sasodīts.
līdzīgu nopūtu (pēc astoņām nonstopa stundām visur paspēt - nu, ne gluži visur, un ne pilnīgi paspēt, bet vismaz kaut kā iztērēt saulesgaismu) izdvesu atpakaļceļā, tajā kalnamalas viesmīlīgajā iestādījumā, kur gan man nedeva ēst. no sākuma nepiedāvāja, pilnīgi neko, un kad pienācu paprasīt pats, viņiem (precizēšu, viņām) bija tāds "ne-e". nu, ne tāds. bet nē. paņēmu kaut kādu bi-fresh plūškoka limonādi, zobi līp joprojām - pēc divām stundām. un tad es sapratu, ka labi vien ir, ka neko neņēmu ēst, jo knapi paspēšu tikt mājās ar indieti (kuram aizdot ģitāru) sarunātajā laikā. nu, nepaspēju, bet indietis arī galu galā nekur netiek. rīt.
un rīt. ho ho ho. nākamā lieta, pie kuras ķēros kalnmalas iestādē, pēc sēdvietas izraudzīšanas, izģērbšanās, un aiziešanas uz tualeti cerībā atkārtot vienu vecu selfiju, bija jā, par rītdienu. izdomāt, ko varētu teikt rītdien. rīt, kad vienā sfērā būs vis-stresojošākajais pasākums kopš.. pēdējā jūlija vai gandrīz pirmā septembra? nu, ka galīgi nav skaidrs, kas būs vai nebūs. atkal kaut kādi random teikumi, kurus secībā lasīt (vai pat iemācoties no galvas, stāstīt) būtu diezgan pašnāvība. vajadzētu jau izkārtot tā, lai ir labi, bet es neprotu/negribu dirst cilvēkiem, un tas galīgi nav labi. nu, reizēs. kas ir sliktākais, kas var notikt? man uzdirsīs divi čuvaki par to, ka iztērēju max. stundu viņu laika?
|
februbaars 17., 2020
| 14:57
tā, man tagad ir ekseļa saraksts ar >300 grāmatām, kuras būtu forši, ja kādreiz izlasītu.
12 ir uz rokas un ~30 ir pdf'os vai epub'os.
ā-ā-ā-ā. bet nu labi. kāpēc es to vispār darīju.
pusnakts apdeits: pilnīgi manuāli taisot querijus, ekselī tiku pie 26 cenām (no bookfinder.com). kuras, es ceru, apdeitosies.
nu karoč pilnīgā dirsā. ja es tās pāris stundas būtu veltījis tematiem, kas ir tajās grāmatās, gan jau būtu bijusi lielāka jēga. bet tā es nemāku. tā vietā taisīšu sarakstu ar grāmatām, kuras - ja vien nestrādāšu smukā, _OMA bukšopā vai grāmatnīcā (kas man vispār vienubrīd bija nodomā - vai nu bukšopā, vai teātrī), vai bomzīgi atkal nesmirdēšu bibliotēkās (kas vispār ir baigi neērti, kad tev vispirms palūdz uzvilkt atpakaļ kurpes, un pēc tam pasaka, ka tu pārāk smirdi un iedod sarakstu ar vietām, kur var pieteikties uz palīdzību) - droši vien nekad neatvēršu, kur nu vēl lasīšu. hmmmm.
|
| 12:58
Marfai, TX būs sava pavārgrāmata.
Sasodīts. Marfai!
Marfai!!! Varakļānu izmēra Marfai!
|
februbaars 12., 2020
| 15:57
pilnīgi dirsā dienā. vai tas nozīmē to, ka man kaut kas beidzot iesita, vai vienkārši brīvdiena, vai (mājās) visa kā ir par daudz un nav paša nepieciešamākā, un tā šķēršļu josla neļauj izkāpt ārā. literally, iziet ārā. vai kurā virzienā iet.
kas vēl. mazas pilsēteles "krustmāte" manai mammai prasot, lai mēs ar mammu piedalamies kaut kādā ceļojumu un ēdiena stāstu vakarā. kas gan notiks pēc mēneša. *atviegloti nopūšas* nē nu okei.
bija vēl kaut kāda lieta. joprojām nav uzradies velolukturis, un šodien uz grīdas embrijā segā ietinies guļot diendusu, sāku domāt, cik tuvu es mentāli esmu "tam visam". ka ir neērti, no tā, ka nekas nav izmainījies. un ka tagad to visu varētu darīt vēlreiz. izlabojot tās dažas pieļautās kļūdas. un viss. dažiem cilvjiem tas noteikti nepatiks, un tas nepatīk joprojām, bet.. jā, un par to es tagad sāku ar sevi par to strīdēties. un matiem. faking matiem. tizla strīdēšanās. pirkstu rādīšana un apvainošana.
|
janvaars 30., 2020
| 22:43
tātad tā izskatās paģiru diena. un vienu mirkli, pēc tam, kad tikām pie pa vienam haļavajam aliņam (un kolēģis v. uzpildīties ar dūmu ofisa noliktavā), palika tik rēcīgi, ka varētu gandrīz apvemties. bet nujā. tad šefs aizgāja pie zobārsta. bet hm.
hm. viena čiksa sāka uzdot jautājumus. kurai es parasti uzdodu debilus jautājumus. nu, mani baigi interesē, ko domā citi, par kaut ko, kādu stulbu izteikumu vai manu pieņēmumu vai idejām. bet tagad viņa pavērš to pret mani. un ir drusku tā neērti, jo grūti ir noformulēt "savu dzīvi četros vārdos", vai precīzi pateikt, kas man besī tajā japanese house albumā, no kura divas dziesmas ir tajā visdebilakajā pleilistā. ā, un vēl, atnāca ciemos ex-kolēģis p., kurš man sākumā likās ka ir pilnīgs ******* (nevaru iedomāties publicējumu lamuvārdu), bet bāc, viņš ir foršs un kaut kā. būs jāaiziet uz viņa jauno ofisu. kaut kad. drīz.
man liekas, ka viens indietis tūlīt man atzīsies mīlestībā.
kas vēl. šodien mani mājās gaida. braunijs. kabaču braunijs. izvilku no krāsns, pārlēju ar kakao un skrēju uz ofisu. eh. vajadzēja pagaršot. un cepta cūkas pavēdere! tas ir kaut kas pilnīgi pizģec. it īpaši, ja to ādiņu drusku iemet pacepties friterī. lai gan pēc baigās garšošanas tas sāk garšot pēc "pork rinds".
un "pork rinds", sasodīts, tas ir vēlviens vjetnamas flešbeks. kur tas notika. fak. tajā pilsētā, kur man piedāvāja arbūzu. un piedāvāt braukt līdzi ceļojošajam cirkam. labi, es no galvas neatceros. man ir varianti. bet. tūlīt atradīšu. bet kāda jēga, es te tomēr negribu rakstīt, kur tas īsti bija. atradu ar pirmo. strītvjūvā to soliņu pie bankas, kur es sapratu, kur esmu iegrābies. ka tie nav kukurūzas čipši. un atradīšu, kur tonakt gulēju, un mostoties izveidoju atziņu, ka bļe, varbūt tomēr ir iespējams tā izdzīvot. jes. ha! fak. sasodīts. kad tas bija. kaut kāds 2017. gada trešais oktobris.
|
detsembris 29., 2019
| 20:59
the boys are back in town
pa tādu lietasgāzi 227 kilometrus nebiju braucis ja ne ļoti ilgi, tad vispār.
atsita divus vjetnamas flešbekus. ak tu, vjetnama
un es neesmu gatavs iet atpakaļ ofisā, neesmu
lai gan tā protams būtu labākā lieta, iespējams
sagaidīt ziņu ofisā
un tad jauns gads jauns es
kas protams ir huiņa
bet reizēm jau es ieslīdu jūtubā
šodien pusotru stundu gājām pa pilsētu ar vienu čali
kurš pats atzīst, ka skatās jūtubes huiņu
galaktiku attēlus, un science fiction, un cold plasma torch
bet bija okei
vairākas reizes stāsta par lietām kuras nesaprotu
un vispār runā tā lēni, un ļoti mierīgi
kaut es tā mācētu, bet reizēm viņš meklē vārdus
un varu paturpināt viņa aprauto teikumu
reizēm izvēlos paklusēt
bet viņš pasaka tieši to vārdu
kuru gribēju teikt
un es nezinu, man likās, ka mums normāli iet
tā runāšana, tādā kā rāvējslēdzējā
un forši ka kāds runā vairāk par mani
"nu, galvenais, lai dzīvē ir interesanti"
pa šīm dienām sarakstījās mazliet piezīmītes
un mazliet, trīs reiz septiņu minūšu voice memosi
un tad būs jāpārraksta šīs piezīmītes
un arī visi iepriekšējie voice memosi (stunda, divas un četras)
kas vispār ir briesmīga lieta, ka man viņi ir
un piezvanīja šefs, rīt ir jābūt agri
jānomazgājas un pie sevis jāpieraksta
kur savas dzīves laikā
esmu bijis jaunajā gadā (ieskaitot šo gadu, varu atcerēties visus kopš 2012. kas arī daudz ko izskaidro, un tā tam būtu jābūt)
vai, kā man ilgi likās
vecā gada vakarā
un vēl jāsakrāmē
savs rītdienas komplekts
ko aizvērtām acīm
paņemt, ejot pāri durvju slieksnim
|
apriils 13., 2019
| 00:33
apmēram pirms gada (+/- padsmit stundas) mani savāca ments un izsauca pakistāniešu taksi. man joprojām liekas, ka tas bija neizdevīgi. tad es nedēļu gaidīju, ka viss izvērtīsies labi un es tikšu prom. tiku prom un iekļuvu caurumā.
šodien es nezinu, visa darbadiena tādā caurumā. ir tāda lieta kā bailes no atbildības? vai besī, ka cilvēki pēc acīm ķipa pasaka, ka manī ir griba/vēlēšanās vai ka man kaut kas sanāk. nu nesanāk, manās acīs un balsī ir tuk-šums. tuk tuk. kā daudziņš gar krēslu, imitējot dzeni.
|
|
|
|