|
marts 4., 2020
 | 23:10
kāds aizstiepa riteni. varbūt. lai gan man liekas, ka es viņu ieliku noliktavā. es nezinu. kaut kāda stulba narkoze līdz brīdim, kad aiziešu mājās.
es jau, šovakar, biju izdomājis, kā rīt teikšu. ka viss, nahuj ir līdz klinķim. ka tas nebija pr naudu, gandrīz visos brīžos, tas tagad ir par pilnīgi visu pārējo.
un zb, šefs mēgina pierunāt kaut ko darīt tagad, nevis celt kājās emerdžensiju
zajebal. veļuks atradās. noliktavā, 3m attālumā. nu nahuj. nahuj kāds viņu kaut kur aizstiepa.
tagad es jūtos vēl sliktāk, nekā tad, ja viņš būtu nopizģīts. kas protams, nav racionāli, un tā tālāk, naudas izteiksme un tā. vispār vairs negribas kustēties. un es te stāvu. noliktavā. ar telefonu rokās, veļuku piepaceltu līdz palodzei, un lukturīša gaismu uz plauktiem fonā. nu zajebal. es uz brīdi biju atviegloti laimīgs. nu, ne laimīgs. ka kaut kas notiek. ka var iet mājās kājām.
nu tad jau nekas nemainās. debīli aizkavēju šefu uz pusstundu. nekas nemainās. rīt atzīšos. pohuj. beidzot pohuj. vai atzīšos parīt, parīt čista viņš te būs. atlikšu laiku. es nekam ofisā vairs nevaru atlikt laiku. tas bija ptiesība jau sen, bet tagad it īpašu. protams, nav veselīgi. es vispār neesmu veselīgs.
un es dzirdu viņu balsis ārā. kā es vēlētos, kaut man būtu šodien paņēmušās austiņas. lai gan pohuj taču. neklausies un ignorē. un minies prom. apgulies uz grīdas un atviegloti nopūties, ka rītdienas roncijam nebūs jāzvana vai jāraksta iesniegumi mentiem. ka ritenis, lai nu kāds viņš tur būtu, bet ir tepat, koridorā. un, ja nebūtu lietainās dienās uzkrāto dubļu, viņš ir diezgan patīkamā krāsā. jā, patīkamās krāsas ir teju vienīgais pluss maniem transportlīdzekļiem. lai gan, nu krāsas. katram jau ir sava tīklene un ekrāns, un kontrastd un viss pārējais. bļeģ, aizslīgu. jā, tagad tas ir par pilnīgi visu pārējo.
|
apriils 30., 2019
| 13:49
pamodos ap sešiem, kaikam pirmā saules stara, un tad ap 9.30. beidzot iešu ārā, lai pavergotu. (kas vakar likās mazliet pieciešami, jo varēja drusku atpūsties no emocionālās slodzes un visa iespējamā izdarīšanas. un tad es pēc pusnakts atcerējospar super atulbu kļūdu, apēdu pastāvējušu zupu un zemesriekstus.
kas pamosties, un uzskatīt, ka šī arī būs tikpat pieciešama darbadiena, nepalīdz. oh no. (tādā sapņaina indiepopa piedziedājuma balsī)
|
apriils 25., 2019
| 01:11
vissūdīgākā diena, jau kāda trešā šomēnes, gandrīz pilnīgi vienalga par to, kāds datums, un tad ieraugi bijušo kl/biedru pie bāra letes, ar kuru (un kādu sievišķi radību pie sāniem) stundas garumā tā arī neko klīsti nepārrunā. viņam joprojām ļoti patīk dzert. reizēm tas ir labi, reizēm tas ir slikti. es joprojām nesaru gandrīz neko. tas vienmēr ir slikti.
un tā nav laba zīme, ka lielākā daļa kolēģu "ronciju" ir iesākuši saukt par "rojcinu". tā kā, b... nav laba zīme.
|
apriils 13., 2019
| 00:33
apmēram pirms gada (+/- padsmit stundas) mani savāca ments un izsauca pakistāniešu taksi. man joprojām liekas, ka tas bija neizdevīgi. tad es nedēļu gaidīju, ka viss izvērtīsies labi un es tikšu prom. tiku prom un iekļuvu caurumā.
šodien es nezinu, visa darbadiena tādā caurumā. ir tāda lieta kā bailes no atbildības? vai besī, ka cilvēki pēc acīm ķipa pasaka, ka manī ir griba/vēlēšanās vai ka man kaut kas sanāk. nu nesanāk, manās acīs un balsī ir tuk-šums. tuk tuk. kā daudziņš gar krēslu, imitējot dzeni.
|
apriils 9., 2019
| 01:03
atkal jūtos slikti, un es nezinu kādēļ man vajadzētu justies citādāk
|
apriils 6., 2019
| 22:51 - jrt "čekas izpētes komisija"
es sāku šaubīties par sapņa realizāciju, mans street smart, iemaņas, uztvere un atmiņa ir unikāli sūdīgā līmenī. šorīt lika uzvārīt putru un uzcept plānās pankūkas, man nav ne jausmas, kā to izdarīt, lai kāds cits gribētu to ēst.
un tad aizmirsu, ka izrāde ir nevis 18:00, bet stundu ātrāk. garderobē pārmiju nokaunējošos čau ar meiteni, kuru pa retam runājam. pēc pirmā cēliena apsēdos īstajā vietā, blakus sēž bijusī angļu valodas skolotāja, kura atceras manu uzvārdu. es desmit minūtes centos viņu pārliecināt, ka tas bija pēdējais vidusskolas gads. pēc starpbrīža sapratu, ka vidusskolas pēdējā gadā bija kāda cita dāma. nu, vismaz atcerējos, ka kaut kāds eksāmens.
|
marts 28., 2019
| 01:18
šodien saplēsu vienu no savām visu laiku mīļakajām krūzītēm, pie kuras es tiku tajā gadā pirms pirmās klases. rīgas porcelāna muzejā ar sevis dizainētu ķēpu. vienkārši paņem un sāc liet verdošu ūdeni tējai, un sūda krūze ieplīst. kādā sakarā? tad vēlāk mani uz pusotru stundu ielika par vienīgo posteņa turētāju (bez jebkādas idejas, kas postenī jādara), bet dīvainā kārtā cilvēkiem no manis neko nevajadzēja.
bet vismaz vasarīgs brauciens mājup, samērā silti, brauc pa ielas vidu un nulle mašīnu. un sapratu, ka iepriekšējos divus aprīļus esmu piedzīvojis gan sniegu, gan (naktī) -1..-5, tā ka nekas pavisam nav beidzies.
|
|
|
|