|
marts 6., 2020
 | 23:59
beidzot sāk aizmirsties. vai, pareizāk sakot, cenšoties atcerēties, vairs nekas nenāk galvā.
vai arī mani tik ļoti nošokēja, ka vienu brīdi visu atcerējos pārāk skaidri, un izsitu sev atmiņas korķi. un tagad uz ielām sāku meklēt ko vietā. vai iztēloties. vai aizstāt ar vēlamo.
tas stāstu vakars būs pēc desmit dienām. tikai tagad sāku meklēt kādas "tradicionālās" receptes. prezentācijai vispār neesmu pieskāries. agh. besī, ka tagad mani nomāc šis, novērš uzmanību vai resursu kapacitāti pat tad, ja es to nedaru. es to baigi negribu darīt. mazs stulbs feivors. kura izpildē es vienkārši krindžošu. davajj roncij.
un atradu/izburtoju, ka puslapu no ceļojuma dienasgrāmatas/plānotāja esmu veltījis tam, lai saskaitītu, cik daudz laika tajā gadā pēc videnes pabeigšanas biju klāt a) čomiņam, b) sapņu meitenei. a) 7.5 dienas, b) 14 stundas.
|
detsembris 26., 2019
| 17:35
ziemīši apmēram arī tā, kā varēja paredzēt. šoreiz par laimi uz galda nebija vietas, lai uzliktu kaut pusi no visām lielo ēdienu bļodām. un dāvanu arī nekādu. personīgi man. kas ir ļoti forši. visādi citādi maziņš haoss, mazas cieņas nesaturēšanas (it īpaši tad, ja tiek atvesta ome, kas šoreiz tika izdarīts) un nozagti trauki no viena mājas gala uz otru. dzīvojamajā galā skaļas, stulbas filmas vai veci mikrofona viģiki as always.
un kā allaž, aizmirsu ac adapteri vecajam pleisim, un aizmirsu savākt savu jaku ar foršajiem cimdiem. oh wait, cimdi. haha. (not related to ziemīši)
nuuujā. mans ēdiens kādam arī garšoja. un rēcīgi, ka sīkie ēda tikai cīsiņus. tāds "wtf, ok, your loss".
drusku uzlabojās attiecības ar namatēvu, varbūt. un onkulis ir aizgājis pilnīgā kosmosā. viens no viņa pantiņiem-pret-dāvanu bija tāda pasaka, ka reiz zeme bija kantaina, un uz zemes dzīvoja zebras, kuras palēnām sāka ēst nost zemeslodes stūrus, un zemeslode palika apaļa.
ā, pareizi. svētku vakara otrajā daļā izdzēru trešdienas vīna pudeli ar kolēģa ābolu sulu. kura garšo tā gaisīgāk, nekā tantes spiestā. mazliet sidriskāk. bet ar biezumiem. un varbūt tas, vai varbūt kas cits, bet drusku aizgāja ciet, un kā tāds losis centos pavirzīt uz priekšu visu to dāvanu kustību, kur četri sīkie savā starpā vispār nekomunicē par to, kurš izvēlēsies nākamo maisiņu.
vai arī izvērsu to domu, kas notiek, pasakot "kas pirmais brauc, tas pirmais maļ". "kas pirmais maļ, tas pirmais cep" - "kas pirmais cep, tas pirmais apēd" - "kurš pirmais apēd, tas pirmais dzer" - "kurš pirmais dzer, tas pirmais parubās" - "kurš pirmais parubās, tas pirmais pamostās" - "kurš pirmais pamostās, tas pirmais visu pārējo". kaut kā.
|
oktobris 16., 2019
| 23:20
trešā diena pēc kārtas, kad darbā atstāju telefona lādētāju.
|
augustus 11., 2019
| 11:15 - liepājas t. "bļitka" (viesizrāde dailē)
atbraucu atpakaļ uz to vietu, kur trešdien pakāsu (allegedly) kladīti. nav. tas izsvītro vienu no iespējamajiem variantiem. un liek justies vēl sliktāk.
vakar dailē redzēju liepājas(?) (goda?) teātra izrādi "bļitka". iesildīšanās - šņabis un zacenīte, un labi iesilis egons dombrovskis - pirms izrādes uz kāpnēm bija ļ. jauka un nepieredzēta. nez no kurienes uzradās skutelis. kuram gan pirms, gan izrādes laikā tika veltīti skuteliski joki.
pati izrāde... hm. nekāda sasaiste ar notikuma vietu - liepājas kanālu - īsti nav nevienā brīdī.
mutīgā egona pārinieks par spīti apaļajai 82. izrādīšanas jubilejai, joprojām likās visus skatītāju smieklus un dombrovska jokus līdz galam neatcerējies. kas izpaužas stulbā smaidiņā, kas lielākajā daļā gadījumu lauž viņa characteru.
simts eiro banknošu feikus vēl feikākus par necaurspīdīgu papīru laikam nevarēja atrast.
tajā brīdī, kad dombrovska/zigurda ventilējošajiem no savas dzīves pieredzes veidotajiem minējumiem par pārinieka/jāņa ģimenes dzīvi un tās problēmām, pretī sāk nākt jāņa interese šajā spēlē, un visbeidzot tiek aizskarti zigurda dzīves robainie stūri, izrāde beidzas.
like, šī bija pirmā manis redzētā izrāde, kuras laikā aktieris uz skatuves sev apmīž pirkstus. kas diemźēl ir spilgtākā prātā palikusī epizode. ko varbūt varēja izmantot labāk.
es nezinu. nevaru teikt, ka patika.
jaunkundzei aiz manis gan likās smieklīgi smiekli par visiem veču pieņēmumiem par sieviešu anatomiju un uzvedību.
em, yeah.
|
apriils 30., 2019
| 00:17
fak, ibio, dimbā
|
apriils 6., 2019
| 22:51 - jrt "čekas izpētes komisija"
es sāku šaubīties par sapņa realizāciju, mans street smart, iemaņas, uztvere un atmiņa ir unikāli sūdīgā līmenī. šorīt lika uzvārīt putru un uzcept plānās pankūkas, man nav ne jausmas, kā to izdarīt, lai kāds cits gribētu to ēst.
un tad aizmirsu, ka izrāde ir nevis 18:00, bet stundu ātrāk. garderobē pārmiju nokaunējošos čau ar meiteni, kuru pa retam runājam. pēc pirmā cēliena apsēdos īstajā vietā, blakus sēž bijusī angļu valodas skolotāja, kura atceras manu uzvārdu. es desmit minūtes centos viņu pārliecināt, ka tas bija pēdējais vidusskolas gads. pēc starpbrīža sapratu, ka vidusskolas pēdējā gadā bija kāda cita dāma. nu, vismaz atcerējos, ka kaut kāds eksāmens.
|
apriils 3., 2016
| 00:55
klīdu mājās no stacijas, skaitot notikumu/cilvēku fragmentus vēsturiskajā spirālē atsperē ar četriem riņķiem, kas apzīmē pēdējos četrus gadus, kuros kaut kas atminēšanās cienīgs ir noticis.
nujā, skaitīju notikumus un apstājos pie vienas sarkanās gaismas, jo perpendikulārajā ielā stāvēja mentu volvo un blakus tam škodas hečbeks. uzmetu acis škodas šoferim, vai viņš lūkos uz mentu pūzni, jo es tā pusnaktī nedarītu. škodas šoferis lūkojās. nogriežu acis.
pēc pāris sekundēm skatos, ka viens ments ir izkāpis no volvika un runājas ar škodas šoferi, kuram izrādās, pirkstos kūp cigarete. šiem iedegas zaļais, volviks ieslēdz ugunis un piebrauc priekšā škodai. fun nite
|
|
|
|