|
marts 16., 2020
 | 22:02
šodien bija kaut kāds ģimeniskais pritons. karsts, pārelpots, viegli piededzināju makaronus ar dārzeņiem, un arī ne īsti pareizi savārīju rīsu pudiņu. nē, nu negaršoja jau slikti, tikai tā konsistence. tā konsistence.
tagad te daži skatās "vectēvs, kas bīstamāks par datoru", un es lapsī cenšos pārrakstīt piezīmes no seniem laikiem. baigi grūti. nevar normāli apsēsties, nevar kartīgi nolikt kladīti, lai nekustās, un tad tas rokraksts arī ir pilnīgi sagrauzts.
rīt lauku tantei kaut kur būs svinības, un tad es gribētu braukt atpakaļ uz rīdziņu. es jau gribēju te būt tikai no svētdienas vakara, un līdz otrdienai. jo ofiss. bet ofiss... tagad joka pēc iegāju soctīklā, a varbūt rīt ofiss strādā? nē, nestrādā. pavisam ciet. labi, ka man ir soctīkls, citādi es kā idiots gaidītu, kad mani kāds aicinātu strādāt. tātad. [edit, tā lai ir smuki: 22:45 tomēr uzrakstīja, ka uz karantīnas laiku viss ciet]
un iešana gulēt ir dīvaina. ne dīvaina. es īsti nezinu, kas ko tieši. bet līdzīgi kā ziemassvētkos. nu d'oh, protams, ka kā ziemassvētkos. es guļu tieši turpat. un tieši tāpat zem segas slēpjot telefona gaismiņu, cenšos pierakstīt kaut ko, kas ieleca galvā pa dienu, par to, kā es gribētu dzīvot, vai ko es gribētu redzēt, vai kam gribētu pieskarties. vai kā es gribētu, lai es gribētu. jā.
tikko pārrakstīto es atstāšu piezīmju aplikācijas marinādei, uzšķiršu random lapu.
11.10
[..]
savācu vēl bambusus. un kādus plastmasas mēslus. atbrīvoju dažas takas no akmeņiem, lai mazāk sāp. uztaisīju gandrīz mazu molu, uz kura varbūt balstīt laipu. atradu labu mini-lāpst-akmeni, jo neatbalstu konsūmerismu pirkt 70cm lāpstu par 5$. mazliet attīrīju upes grīdu. Ap 15:00 (rēķinot pēc saules novietojuma) apēdu pusi picas, kas ~7h saulē sēdēja uz grila akmeņiem. pat ja skudrām bija germi, diezvai pēc siltāka par reizēm restorānā pasniegta pīrāga tur tādi ir. un pofig, ātrāk nemiršu.
|
detsembris 26., 2019
| 17:35
ziemīši apmēram arī tā, kā varēja paredzēt. šoreiz par laimi uz galda nebija vietas, lai uzliktu kaut pusi no visām lielo ēdienu bļodām. un dāvanu arī nekādu. personīgi man. kas ir ļoti forši. visādi citādi maziņš haoss, mazas cieņas nesaturēšanas (it īpaši tad, ja tiek atvesta ome, kas šoreiz tika izdarīts) un nozagti trauki no viena mājas gala uz otru. dzīvojamajā galā skaļas, stulbas filmas vai veci mikrofona viģiki as always.
un kā allaž, aizmirsu ac adapteri vecajam pleisim, un aizmirsu savākt savu jaku ar foršajiem cimdiem. oh wait, cimdi. haha. (not related to ziemīši)
nuuujā. mans ēdiens kādam arī garšoja. un rēcīgi, ka sīkie ēda tikai cīsiņus. tāds "wtf, ok, your loss".
drusku uzlabojās attiecības ar namatēvu, varbūt. un onkulis ir aizgājis pilnīgā kosmosā. viens no viņa pantiņiem-pret-dāvanu bija tāda pasaka, ka reiz zeme bija kantaina, un uz zemes dzīvoja zebras, kuras palēnām sāka ēst nost zemeslodes stūrus, un zemeslode palika apaļa.
ā, pareizi. svētku vakara otrajā daļā izdzēru trešdienas vīna pudeli ar kolēģa ābolu sulu. kura garšo tā gaisīgāk, nekā tantes spiestā. mazliet sidriskāk. bet ar biezumiem. un varbūt tas, vai varbūt kas cits, bet drusku aizgāja ciet, un kā tāds losis centos pavirzīt uz priekšu visu to dāvanu kustību, kur četri sīkie savā starpā vispār nekomunicē par to, kurš izvēlēsies nākamo maisiņu.
vai arī izvērsu to domu, kas notiek, pasakot "kas pirmais brauc, tas pirmais maļ". "kas pirmais maļ, tas pirmais cep" - "kas pirmais cep, tas pirmais apēd" - "kurš pirmais apēd, tas pirmais dzer" - "kurš pirmais dzer, tas pirmais parubās" - "kurš pirmais parubās, tas pirmais pamostās" - "kurš pirmais pamostās, tas pirmais visu pārējo". kaut kā.
|
maijs 15., 2014
| 01:08
oktobra beigās ar aizbildni lidosim uz barselonu. biļetes principā ir dāvana dzimenē. pāris mēnešus pukstēju, lai aizbildne brauc pati un neņem mani līdz, bet kas tev deva.
tā kā droši vien bija sazīmētas lētās biļetes, sūdzēties nav ko, bet labprātāk dotos vēlreiz uz lisabonu vai ex-franču ģimenes. franči nudien būtu kūl(tik pašam ģimene jāatrod), sapīpētos marokāņu hašu un laiskotos pa franču modei, jo dzīvojot ģimenēs, pie tām tikām tikai pavēlos vakaros un agros rītos.
barsa tomēr ir liela, cerams atradīšu kādu suburbu, kur paslēpties no aizbildnes un viņas maasicas ķīviņiem. atceros, bijām tikuši līdz romas pludmalei(laikam lidla saucās, vai kā tā), un jūras krastā sēžot, sadirsās par jauniešu vērtībām, izglītību un tādām čerņām. romā viņas vairs nerunāja, jo abām ir kkādi viedokļi, kurus purpina pie sevis, un kad satiek viena otru, tik rauj vaļā. brr.
skan: vampire weekend - worship you
|
maijs 3., 2014
| 23:23
rēķinu un sanāk, ka no vienas svētdienas līdz otrai šašlikus esmu ēdis/cepis četras dienas. pa visu pērno gadu bija tikpat, jāņus neskaitot. tas ir vēl labāk kā pīpēt.
tagad ar mammu pārnakšņosim kādā omulīgā mājiņā pie džūkstes, lai rīt notiesātu šodienas piknika pārpalikumus ar tantes klanu. neglīti piepisties, bet no 13 pieejamajiem kanāliem 11 ir krievu.
|
|
|
|