|
marts 20., 2020
 | 08:54
es sapratu, kur ir faking problēma. gribas no rītiem sēdēt pie loga, bet dzīvokļa radiatori strādā ar tādu dvuhu, ka nav iespējams tur nosēdēt.
laukos, protams, ir krāsns, kas ir izvietota istabas otrā galā.
tāpat ir skaidrs, kāpēc zīmulis ir pārāks par pildspalvu (ja vien tā nav kosmosa pildspalva, hello, sainfelda vērotāji), ar viņu var rakstīt ačgārni.
un filmai "viesturs kairišs iznāk no meža" vajag turpinājumu, kaut vai vis-simboliskāko. teiksim, "viesturs kairišs iznāk no meža un pilsētas centrā saskatās ar blondīni zaļā mētelī".
varbūt es pēc mājas īpašnieka aicinājuma esmu lohs, bet komunālos maksāju "pēc vidējā rādījuma", un, guess what (beidzot pieliecos, lai palasītu rādījumus), pa gadu (un vēl mazliet) pārmaksātajos komunālajos sanāk viena mēneša īre. tātad, nauda nav problēma, ulda tīrona rl februāra redakcijas slejā pieminētais vīruss var iet un atpisties. paldies.
|
marts 16., 2020
| 22:02
šodien bija kaut kāds ģimeniskais pritons. karsts, pārelpots, viegli piededzināju makaronus ar dārzeņiem, un arī ne īsti pareizi savārīju rīsu pudiņu. nē, nu negaršoja jau slikti, tikai tā konsistence. tā konsistence.
tagad te daži skatās "vectēvs, kas bīstamāks par datoru", un es lapsī cenšos pārrakstīt piezīmes no seniem laikiem. baigi grūti. nevar normāli apsēsties, nevar kartīgi nolikt kladīti, lai nekustās, un tad tas rokraksts arī ir pilnīgi sagrauzts.
rīt lauku tantei kaut kur būs svinības, un tad es gribētu braukt atpakaļ uz rīdziņu. es jau gribēju te būt tikai no svētdienas vakara, un līdz otrdienai. jo ofiss. bet ofiss... tagad joka pēc iegāju soctīklā, a varbūt rīt ofiss strādā? nē, nestrādā. pavisam ciet. labi, ka man ir soctīkls, citādi es kā idiots gaidītu, kad mani kāds aicinātu strādāt. tātad. [edit, tā lai ir smuki: 22:45 tomēr uzrakstīja, ka uz karantīnas laiku viss ciet]
un iešana gulēt ir dīvaina. ne dīvaina. es īsti nezinu, kas ko tieši. bet līdzīgi kā ziemassvētkos. nu d'oh, protams, ka kā ziemassvētkos. es guļu tieši turpat. un tieši tāpat zem segas slēpjot telefona gaismiņu, cenšos pierakstīt kaut ko, kas ieleca galvā pa dienu, par to, kā es gribētu dzīvot, vai ko es gribētu redzēt, vai kam gribētu pieskarties. vai kā es gribētu, lai es gribētu. jā.
tikko pārrakstīto es atstāšu piezīmju aplikācijas marinādei, uzšķiršu random lapu.
11.10
[..]
savācu vēl bambusus. un kādus plastmasas mēslus. atbrīvoju dažas takas no akmeņiem, lai mazāk sāp. uztaisīju gandrīz mazu molu, uz kura varbūt balstīt laipu. atradu labu mini-lāpst-akmeni, jo neatbalstu konsūmerismu pirkt 70cm lāpstu par 5$. mazliet attīrīju upes grīdu. Ap 15:00 (rēķinot pēc saules novietojuma) apēdu pusi picas, kas ~7h saulē sēdēja uz grila akmeņiem. pat ja skudrām bija germi, diezvai pēc siltāka par reizēm restorānā pasniegta pīrāga tur tādi ir. un pofig, ātrāk nemiršu.
|
detsembris 26., 2019
| 17:35
ziemīši apmēram arī tā, kā varēja paredzēt. šoreiz par laimi uz galda nebija vietas, lai uzliktu kaut pusi no visām lielo ēdienu bļodām. un dāvanu arī nekādu. personīgi man. kas ir ļoti forši. visādi citādi maziņš haoss, mazas cieņas nesaturēšanas (it īpaši tad, ja tiek atvesta ome, kas šoreiz tika izdarīts) un nozagti trauki no viena mājas gala uz otru. dzīvojamajā galā skaļas, stulbas filmas vai veci mikrofona viģiki as always.
un kā allaž, aizmirsu ac adapteri vecajam pleisim, un aizmirsu savākt savu jaku ar foršajiem cimdiem. oh wait, cimdi. haha. (not related to ziemīši)
nuuujā. mans ēdiens kādam arī garšoja. un rēcīgi, ka sīkie ēda tikai cīsiņus. tāds "wtf, ok, your loss".
drusku uzlabojās attiecības ar namatēvu, varbūt. un onkulis ir aizgājis pilnīgā kosmosā. viens no viņa pantiņiem-pret-dāvanu bija tāda pasaka, ka reiz zeme bija kantaina, un uz zemes dzīvoja zebras, kuras palēnām sāka ēst nost zemeslodes stūrus, un zemeslode palika apaļa.
ā, pareizi. svētku vakara otrajā daļā izdzēru trešdienas vīna pudeli ar kolēģa ābolu sulu. kura garšo tā gaisīgāk, nekā tantes spiestā. mazliet sidriskāk. bet ar biezumiem. un varbūt tas, vai varbūt kas cits, bet drusku aizgāja ciet, un kā tāds losis centos pavirzīt uz priekšu visu to dāvanu kustību, kur četri sīkie savā starpā vispār nekomunicē par to, kurš izvēlēsies nākamo maisiņu.
vai arī izvērsu to domu, kas notiek, pasakot "kas pirmais brauc, tas pirmais maļ". "kas pirmais maļ, tas pirmais cep" - "kas pirmais cep, tas pirmais apēd" - "kurš pirmais apēd, tas pirmais dzer" - "kurš pirmais dzer, tas pirmais parubās" - "kurš pirmais parubās, tas pirmais pamostās" - "kurš pirmais pamostās, tas pirmais visu pārējo". kaut kā.
|
detsembris 15., 2019
| 17:39
tātad, hmm.
vakar no rīta braucot uz laukiem, piestāju nofočēt dažas dīvainas lietas tukuma pusē. un varbūt kādreiz vajadzētu tam veltīt vairāk laikā, nekā pusstundu pa ceļam.
uzvilku dikti salstošas bikses, kurām pat uzvelkot garās apakšiņas, ir faking auksti. karstvīna svētki diezgan huiņa. aizgāju uz mašīnu sildīties un mesendžerī rakstīties ar sapņu meiteni. "šis jau ir vairāk pacilājošs nobeigums". vismaz ir skaidrība. vispārēji drusku skumjāk, bet tas ir labāk. ka tas ir zināms.
un ieejot bodē pēc nosalšanas svētkos un pirms braukšanas atpakaļ, man pateica tekstu, ka vajag uzvārīt zupu no garnelēm. sanāca kaut kāds pusdraņķis. kokospiens ar laimu laikam glābj to, kas tur nebija. un beigās tika ielikts par daudz (nūdeles).
un šodien dzīvojamajā istabā tikai skanēja televizors. varbūt izlasīju divus rl rakstus, un iedigitalizēju vissāpīgāko nedēļu no vissāpīgākā tripa dienasgrāmatas. pirmo (šī ir otrā) tripa dienasgrāmatu es labprātīgi papisu, un nākamo aiz šīs ne tik labprātīgi. jārokas un jāizburtojas cauri. dažas dīvainas idejas. bet ar laiku tur paliks garlaicīgāk. šobrīd vienīgais, kas mani tur toreiz turēja pie zemes, bija mugursomas saturs. pagaidām. redzēs, kā šo daļu es būšu pierakstījis. jo man galvā ir savs skaidrojums par lietām, kādēļ viņas noskaidrojās. bet tur rakstīto es otrreiz neesmu lasījis. diez vai arī gribētu trešo reizi. sāp. daudz kas sāp. dažas lietas, kā vissīkāko ciematu nosaukumus vai reģionālo ceļu numurus biju aizmirsis. tās sajūtas no vakariem, kad drudžaini tiek meklēta guļvieta, vai no rītiem, austot saulei, gan nē. biju gan aizmirsis pr rīta dzelzceļa tauri. kas, liekas, skanēja it visur. nujā, es jau biju uz tranzīta takas. mazs kustonis. ar savu neaizmirsto domu, kas mani dzina. tā ir pie manis, un es to (tagad) esmu izstāstījis tiem, kam kaut ko var stāstīt, bet tāpat. un tas galīgi nav publiskojams. pat fragmenti. neticams (izdomājums, vai netīrā realitāte), sauss un reizēm pārāk introspektīvs vai sevi šaustošs un iztērēto naudu skaitošs.
tagad te visi brauc prom. nesinu, atkal pieēdīšos vai ko pierakstīšu, vai braukšu mājās un tur neko. rīt ofiss, un pēc tam līdz 25.12 (iesk.) būs tikai viena darbadiena.
|
|
|
|