|
februbaars 15., 2021
 | 22:26
noskatījāmies 101 dalmatians: patch's london adventure. grūti pat kaut ko pateikt. un nemaz nesadzirdēju, ka vienu lomu tur ierēja džeisons aleksanders, nu, tas, kurš kostanza.
vēl arī šonakt vai iepriekšējo-nakt sapnis noslēdzās ar windows xp blue zilo nāves ekrānu. neatceros, kādā sakarā. droši vien tajā, ka neizgulējušam tālrunis bļauj. un cik sen tāds nav redzēts, mon dieu.
|
oktobris 5., 2020
| 00:06
es pat nezinu, pēc cik ilgiem laikiem beidzot noskatījos kādu filmu. savās mājās uz kompja. nu, gan jau ka maija.
(tas gan galīgi nav saistīts ar manu mēneša amazones praima traialu, ar kuru es tiešām nezinu ko darīt, bet var jau paņemt, ja piedāvā)
"all the freckles in the world". es nezinu, kāpēc tāda filma vispār bija manā vačlistā vai kompī. nujā, meksika, ķipa 1994. gads (ir sasaiste ar asv notiekošo pasaules čempionātu futbolā), kārtējais coming-of-age ar aizdotām kasetēm ar "īstu roku", šoreiz gan vidusskolas tēli tiešām izskatās kā no vidusskolas, tb, pamatskolas. pirmā pusstunda likās daudzsološa, bet tad kaut kur aizgāja tādā lišķīgumā. (un pašas beigas - feispalmā) vai arī es paņēmu pauzi un apskatījos imdb, ko es skatos, ieraudzīju, ka 5.2/10 un tad atslēdzu "viss ir forši" filtru. nujā. pašās beigās - pēc tām feispalmajām beigām, kas, iespējams, bija īstās beigas - bija roudmūvija elements, nezinu, vai visa tāda filma būtu patikuse labāk (droši vien ka nē). bet varbūt kaut kādu dežāvū aizskāra, vai whatever.
|
maijs 1., 2020
| 01:15
pirmoreiz mamma uzlika normālu filmu. the best offer (2013).
sākumā, protams, varēja redzēt, ka ir tikai solīdi smuki iekadrēta, bet nu tad parādījās arī satura un raksturu vītnes, vai, filmas kontekstā runājot, zobrati. drusku jau laikam aizskāra, bet, protams, tas eiropeiskumz (lielākoties filmēts prāgā!, šautauts PTA un Animai), un katra aktiera atšķirīgais angļu valodas akcents pavilka uz leju to pieredzi.
bet diezgan kruta.
|
apriils 29., 2020
| 22:54 - whiplash (2014)
nobeidzu (pēc tāda šurpu-turpu pa bočku jau laikam ka var teikt) whiplash.
nuu, es nezinu. kaut kā likās, ka tā būs vairāk kultiskāka filma. ārpus muzicēšanas scēnas bija zem desmit - divas ar čiksi, divas ar senci, vēl viena pie ģimenes galda, viena no kojām, gan jau vēl kaut kas.. un kurām nekāda turpinājuma nav. varbūt es saklausījos kādas meitenes atstāstījumu par jelgava94 filmu (pats neredzēju), bet varbūt tiešām bija tik slikti.
psihais ansambļa vadītājs ārkārtīgi atģadina to futbola tiesnesi (pjērludži kolinu) un manu klases audzinātāju, kurš līdz zināmam diršanas līmenim vēl tiktu līdzi.
tie "mākslinieciskie" šoti ar taurēm vai klavieru klimpermaņa pirkstiem, manuprāt, bija diezgan nesmuki, un man liekas, ka goslings lala landē uz klavierēm blieza pamatīgāk par šito te psihopātu jaunjorkas iedzertuves džeza vakarā.
un tādā ziņā abas filmas šo "džeza pakasīšanas" funkciju pilda diezgan okei. vismaz informēšanas nolūkā. cik tiešām jaunu džeza klubu vai spēlmaņu tagad ir, grūti teikt. lai gan diezgan cepī(ja) rīgas laikā lasītais "sequences and consequences", un rīgā kaut kur maskačkā ir jersika records.
vislielākais krindžs likās tad, kad viņš steidzās uz mēģinājumu, devās uz autonomu (kurā sākotnēji viņu neielaida), tad viņš tur atstāj bungu vālītes, paņem nomas mašīnu, kurā viņa vainas dēļ (visticamākais) sāniski ietriecās freightliner fūre, viņš aizbēg no notikuma vietas un ar asiņainu seju un drēbēm centās kaut ko nospēlēt. basketbolā viņu neuzlaistu uz laukuma, un es to filmu līdz šovakaram izslēdzu.
nujā, un viņa bungu vālīšu maciņa aizrāvējslēdzēņošana ļoti izskatījās pēc dekstera nažu komplekta, un kas bija otra lieta.. jā, tā fūres ietriekšanās bija āreče kā palpfikšenā. vai fargo. fak, i'm not good at this.
lūk, te man bija ekspektācijas par kaut ko, un pārsvarā tās netika satiktas. nu, neko. vēl smieklīgi, ka galveno saldo pārīti spēlēja 26- un 27- gadīgie.
pasūdzējos interneta draugu grupiņā. vienīgajam onlainā esošajam vai par mani rūpošajam arī likās, ka krindžī. bet nominēta oskaram. man tāds "wtf, nu labi". ne-e. izrādās, ka piecas nominācijas un trīs statuetes.
|
apriils 12., 2020
| 00:57
tā, kas ir marriage story, vai pareizāk sakot, kāpēc tas bija manā višlistē, un kāpēc tur ir skārdžo un ādams braucējs?
43:02, neliekas nemaz tik hot, laura derna gan ir baigais pārsteigums. pašas pirmās desmit minūtes arī bija interesantas un mānīgas (attiecībā uz sekojošo darbību), likās tāds kā pagarinātais prozas lasījums pēc patersona dzejas. to "pārvācos uz LA" gan pagaidām īsti nejūt, vairāk tāda dīvaina ģimenes locekļu katorga, nekā smoga/bomžu/korķu/kinoindustrijas metropole.
jau uzņēmu 13 skrīnšotus - varbūt man vienkārši iepatikās to darīt, vai arī te cilvēki visu laiku ir iekadrēti kaut kādā zelta griezumā. un tās baltās palodzes - gan jaunjorkas dzīvokļa tualetē, gan mammas virtuvē enģeļpilsētā - ir fotogēniskas pašas par sevi. es domāju, ka kādam tur (filmēšanas komandā) noteikti ir fetišs uz tām baltajām palodzēm.
bet visas palodzes ir baltas, arī pie jaunjorkas psihiatra. laikam aizmuldējos.
|
apriils 4., 2020
| 19:31
gribējās satori uztaisīt kontu - ņihujā.
toties uzgāju šai lieldienu olai.
( ... tālāk ... )
|
marts 20., 2020
| 08:54
es sapratu, kur ir faking problēma. gribas no rītiem sēdēt pie loga, bet dzīvokļa radiatori strādā ar tādu dvuhu, ka nav iespējams tur nosēdēt.
laukos, protams, ir krāsns, kas ir izvietota istabas otrā galā.
tāpat ir skaidrs, kāpēc zīmulis ir pārāks par pildspalvu (ja vien tā nav kosmosa pildspalva, hello, sainfelda vērotāji), ar viņu var rakstīt ačgārni.
un filmai "viesturs kairišs iznāk no meža" vajag turpinājumu, kaut vai vis-simboliskāko. teiksim, "viesturs kairišs iznāk no meža un pilsētas centrā saskatās ar blondīni zaļā mētelī".
varbūt es pēc mājas īpašnieka aicinājuma esmu lohs, bet komunālos maksāju "pēc vidējā rādījuma", un, guess what (beidzot pieliecos, lai palasītu rādījumus), pa gadu (un vēl mazliet) pārmaksātajos komunālajos sanāk viena mēneša īre. tātad, nauda nav problēma, ulda tīrona rl februāra redakcijas slejā pieminētais vīruss var iet un atpisties. paldies.
|
marts 2., 2020
| 22:45
šopēcpusdien pēc maziņa paveikta darba sāka slāpt pēc ūdens. iesaucos "tā gribas iedzert". ha. kolēģītis saprata drusku citādāk un aizgāja pēc diviem aliņiem. izdzēru divus malkus, un sākās kaut kāda meistarklase. ieliku aliņu ledusskapī.
protams, pēc pāris stundām viņa tur vairs nav. toties no kolēģīša aizņēmos kaut kādu yamaha "professional workstation". nu, diemžēl tikai ar vienu hi-z inputu, (nu pašam jau uz sitienu vairāk arī nav vajadzīgs), tikai tā arī nespēju atrast record pogu. tas gan debīli ar šitiem milzīgajiem yamahas datoriem. uzliec bpm, ko tev vēl nafig vajag, un lūdzu kaut ko ieraksti. nē.
ā jā, šodien ofisā bija padīvainas iepazīšanās spēles. toties beidzot paspiedu roku latviešu popstāram. vispār tik daudz ir ko viņam pateikt. laika vairs nav daudz, thou.
un jā, tā meistarklase. nodoms labs, izpildījums arī, bet, sasodīts, tā organizētība, un jēga - priekš kam? ā, tāpēc? .... mjā.
edit: kas to pie velna būtu domājis, ka, lai ierakstītu, ir kopā jāspiež play un recording pogas (nu, un jāsamappo inputi ar mikserkanāliem). mazs viegliņš kaifiņš, ka viss beidzot nav stulbajā kompī. nu labi, kaut kad es pie viņa atgriezīšos, jo manevrēt pa to interfeisu un spaidīt delay milisekundes ar ripuli ir pilnīgs vāks. vai arī man vienkārši cepī tas piedāvātais mikseris.
ā, kaut kad vakar pirms gulētiešanas noskatījos pirmās 25 minūtes no patersona. kaut kā stulbi sanāk, ka tām "aww"-īgākajām filmām, kuras, liekas, bija tik perfektas, vai ar tik perfektu caurstrāvojošu sajūtu, vēlreiz skatoties, kaut kā vairs nav. tik ļoti. viens iemesls ir tas, ka dažas no viņām ir dikti lēnas. tu zini kas būs, bet kaut kā tomēr lēni. tagad gan var koncentrēties uz visādiem simboliem un analizēt valodu, un kameras tehnikas, un tā tālāk. protams, ja es būtu tādā dzīves posmā, kad varētu skatīties filmas un par to nejusties slikti, protams, noskatītos no sākuma līdz galam.
|
janvaars 28., 2020
| 14:24
ir baigā doma uztaisīt labu mākslas filmu, kas ir uzņemta manā dzīvoklī, un pēc tam pārdot dzīvokli par summu, kas ir lielāka par tā tirgus vērtību, jo tur, lūk, ir tikusi uzņemta šī te labā mākslas filma.
problēma tā, ka man nav sava dzīvokļa, kur to filmēt, un nav arī baigi daudz tādu labu mākslas filmu, kur nu vēl uzņemt tādu. ai, pohuj.
ofisā kaut kad drīz (like, mazāk par divām stundām) sāksies ģenerāltīrīšana, un tas vacapa čats joprojām ir pilnīga miskaste. besī. nu, ne aktīvi besī.
bet tā ir problēma. ka cilvēki dzīvē uzvedas apmēram, gandrīz normāli, bet tikuši pie klaviatūras (laikam jau telefona..), uzvedas kā cilvēki, kuri, braucot pie stūres, ēd ar mērcēm pārlietu staķika hotdogu, un divas trešdaļas apēduši, atver logu un to mitro hotdogu iemet kādai ielas malā noparkotai mašīnai. stulba analoģija. cik grūti ir uzinstalēt latviešu, nevis poļu diakritiskās zīmes, un par kaut ko noziņot dienu iepriekš? tas viss jau tika norunāts pirms nedēļas, un vēl šodien ir tāds "ai, nu es nezinu, tūlīt izdomāšu, cikos jums visiem nākt". kāpēc es šito rakstu. ai, pohuj. un tas ir tikai par formu, ne saturu. par kuru nemaz negribas izteikties, bet nu okei, lai jau..
|
janvaars 14., 2020
| 00:28
labi, es iepauzēju "being john malkovich" 54:30 minūtē, vai whatever, kādā laika vietā (par šito vispār domāju, tuvojas gads kopš viena traka notikuma, bet kas pie velna ir gads. es jau pats varu izdomāt, kad ir gads. labāk, lai gads būtu īsākā, vai garākā laikā? jo man jau liekas, tādi gadi, periodi, kuros sakrājas jēdzīgas lietas, man ir kādi 2 vai 3. bet nu labi, ne jau par to šoreiz stāsts), lai beidzot pierakstītu to, ka tas ir kaut kas brīnišķīgs.
un tur ir diasa no astoņdesmito beigām (??), kura vispār šeit atgādina priekšnieka pirmspubertātes meitu, kurai obligāti ir jāēd gurķi ar krējumu, matainais pupetieris atgādina saoršu ronanu, tā tur maksīne vispār liekas redzēta tik daudz kur. un dažas lietas tur cilvēkiem ir skaidras, nevienam citam pat nezinot. tā, kā, tiek ierunātas eksistencē. un dažas lietas paliek kā faking mistērija. no kurienes maksīne dabūja malkoviča numuru, vai kāpēc pārītim mājās ir zoodārzs.
ļoti labu brīdi nebiju par kaut ko tā kaifojis. tāds popsīgs "bļa, ko notiek?". un šodien ofisā nebija ko darīt, un kaut ko mēģinu iekustināt g. un e. runāt par kaut kādām lietām. teiksim, g. jaunjorku (un man liekas, g. tādā pašā tikpat slinkā sestdienā ieteica šito skatīties, vai kaut kā pieminēja. nu, g. tur bija klāt, un paģirains priekšnieks, kāds no viņiem diviem), vai e. uzminēja manu reddita jūzerneimu. un nu labi, tas tā.
malkovičs. vtffff. es joprojām nezinu, kas īsti viņš ir īstajā dzīvē, bet šis ir tāds kaifs. kopš.... ? bukovska sievietēm? kaut kādām warpaint dziesmām? tā viena batātes frī kaut kad vasarā? karamelizētajiem riekstiem? un cik daudz vizuāla kinematogrāfiska sūda pasaules vēsturē ir uztaisīts, ja tā rezonē tikai kādi pāris procenti? bet labi, tas ir subjektīvi. baigi mocījos ar "scenes from a marriage" pirms pāris dienām. zviedru valoda vai kas pie vainas. "paris texas" vai "bojack h." bija kaut kādi daži kaifīgi elementi. bet te ir gandrīz viss. uz pirkstgaliem. vai paceltiem papēžiem. aizsardzības stājā.
un jā. ir ieslēdzies kaut kāds dvēseles stāvoklis, kad pastāv un mainās tāda lieta kā mīļākās dziesmas. kuras gan es iepriekš baigi neesmu klausījies. jo ar tām tad ir cits stāsts. šīs ir tādas jaunas, kuras var fiksi noklausīties 5-10 reizes, nobrīnīties, kā kaut kas tik vienkāršs var būt tik lipīgs, un tad iet atpakaļ pie atklausītām vērtībām un reizi dziesmā iesist plaukstas.
edit: čārlijs šīns? deksteru atgādinošs saundtreks? spaiks jonze????
un kaut kādas fucked up filmas 99. gadam, šī un eyes wide shut. vai arī nē. vienkārši tā liekas. no tāgada ir redzētas vēl ir tikai american beauty, virgin suicides un magnolia. un tarzāns @ kino 52.
esmu pārliecināts, ka ieštirīja. wtf.
|
janvaars 9., 2020
| 23:00 - palo alto (2013)
baigi grūti šito bija skatīties. visu laiku notiek grūti panesamas darbības, un kaitinoši karakteri, un tā.
nē nu, es nezinu, kā šis vispār iekļuva manā wishlistē ar miljona budžetu un tikpat lielu boxofficu.
labi, zinu, kaut ko runājām par džeimsu franko un pašu pie-sanfrancisko pilsētu.
bet nujā. sākumā likās ballīšu filma, tad tīnīšu, tad tomēr ne tik tīnīšu, jo visi pīpē un visiem ir mašīna/tiesības, un tad tāds nomācošais "kā cilvēki jūtas, kad ballītē viens otram neuzskrien klāt, un tusē ar nepareizajiem cilvēkiem", un beigās savā ziņā kaut kas nokārtojās. ķipa.
un filmu uzņēma vēl viena sieviete no koppolu klana.
bet nujā. skaistākais mirklis (nu labi, daži jau bija, noskrīnoju trīspadsmit - no kuriem lielākā daļa iekļauj sēdēšanu. seriously, wtf) bija tas, ka pēdējā mājas ballītē ieskanas maka demarko oda vaisroja cigaretēm, telpā ienāk emma robertsa džemperī, nu, tas ir visskaistākais cilvēks visā telpā, un tas čomiņš ir atšļaudzinājies uz kāda pufa un ķipa viņu neredz ienākam. lūk. varbūt tas ir tā, ķīmiski mazliet par daudz elementu, kuriem būtu jāpatīk, bet ā. es noskatīšos vēlreiz to ainu, lai es labi saprastu, par ko runāju. pārējais nu tā, patiesībā.
|
| 21:01
ieliku cepties to brīnumu ar sēnēm, ananāsiem, salami, sieru un tomātiem, un tāda sajūta, ka vajadzētu kaut ko paskatīties
|
| 12:15 - paris, texas (1984)
pēdējās divas ainas, kuras droši vien aizņēma kādu pusstundu, bija tāds aww.
filmas divas galvenās sievietes, izrādās, ir francūziete un vāciete, kamēr abi čaļi ir pusmūža amerikāņi, Dīni.
nu, un sasodīts, tā pamazbudžeta amerikāna ir smuka. slaidgitāra ar savu rurālismu beigās arī drusku pabesīja, bet nu labi, tas tā
|
detsembris 22., 2019
| 23:46
kaut kāds ķipa tukšums. to pašu vajadzīgāko - kas mazliet slejas pierunāšanas, vai atrunāšanas virzienā - nevar pateikt.
tad šodien stundu meklēju, ko gatavot svētkiem, un tad divas-trīs stundas izbaudīju rīčārdžu, sleš grimšanu internetā, sleš iztēlojos pārāk tumšu dzīvokli vai āru, vai centos ieklausīties un tieši neieklausīties visādās dziesmās. un tad pieslēdzos vēl pusstundu, līdz atrakstīja tante, un pateica, ka neko taisīt nevajadzēs. tikai kartupeļu biezeni. kas savā ziņā ir baigi labi, tikai nebiju ar to rēķinājies.
tad nākamā lieta, ar ko rēķināties, ir šitās nedēļas aizpildīšana. plānā ir atkal kaut ko atkārtot. uzspēlēti atkārtot. tikai tā cenšanās atkārtot, vismaz plānošanas režīmā, man liekas, ir daudz kreņķīgāka par to iepriekšējo reizi, kad man jau tagad sāk likties, ka neko neplānoju un vienkārši aizdevos. lai gan tā jau arī nebija. kas vēl. un pēc tam būs jaunais gads, kurš sāksies ar mazām izmaiņām. kas būs neērti, un jā, es biju iztēlojies kādu citu izpildes variantu. lai gan varbūt uzradīsies vēl cits. bļeģ, roncij, ko tu dari ar savu dzīvi.
jau trešais 40-gadīgais, dzērušais vīrietis man uzdod jautājumus "ko es gribu", vai "kas es gribētu būt". es zinu atbildi, bet man ir kauns to teikt. un patiesībā tā atbilde ir tā pati, kas pirms.. pieciem gadiem? vai sešiem. un tagad nav mainījusies divus gadus.
ienākot dzīvoklī, ir kaut kādas dīvainas smaržas. dīvainas tādā ziņā, ka es tās neesmu radījis. šodien vai vakar tie bija cepti kartupeļi. laikam jau plūst pa spraugām.
also, pārklausītas lirikas: māt, es miršu savādāk / es mīžu savādāk
parīze, teksasa liekas diezgan okei. sāk jau likties, ka roudmūvijiem ir kaut kādas limitācijas. lai gan asv dienvidrietumu ekranizācijām limitāciju nav.
|
detsembris 20., 2019
| 19:19
nē nu forši jau, ka šitajās brīvajās dienās esmu pierakstījis cibu, un vakar vakarā mazliet sapratu, ka ir kaut kas jāpieskicē. tā viena sociāli svarīgā lieta, par kuru vienreiz biju domājis, bet tad aizmirsis. fakinā pīlēna intervija. skicētājs atradies. vai ko es vēl skatījos. the founder (2016). neko jaunu gan neuzzināju, un tamdēļ, ka vēlu naktī skatījos, šorīt mazliet dīvaini jutos, bet okei.
ir nodzīvotas piecas dienas bez jakas. bez maka. bez pases. bez cimdiem. okei, paciņa šodien 13:37 nokļuva lietuvā. tas ir labi. tas ir labi, roncij, turpini. šefs pateica, ka vakar visiem kolēģiem (protams, izņemot tiem diviem bez whatsappa) ir atzinies, ka no jaunā gada ies projām. un ir vismaz zināms aizstājējs. šobrīdējais sūšefs. kas arī savā ziņā ir labi. kas vēl ir labi, roncij, kas vēl ir labi. ēē. nav jau tā, ka vēl kaut kas būtu. varētu teikt, ka es esmu atvaļinājumā, šobrīd. kas ir ļoti bailīgs vārds. kolēģiem liekas, ka es esmu uzkāpis uz kaut kādām vielām. vai nu nerunāju nemaz, vai pārāk daudz. kas gan ir dīvaini. jo cits kolēģis kaut kādā dzirdamo asociāciju virknē - ā nē, temats bija par to, ka indietis baigi vēlās braukt uz āfriku -, nokļuva līdz izteikumam "african monkey aids". tā bija tā frāze, ko gribēju kaut kur pierakstīt. ok, tas ir galā. paldies, roncijs, par stāstu.
|
oktobris 14., 2019
| 02:08 - blakus (alises zariņas filma)
Andris & Sandris. / krāsainais balkons vidū
Gerkens pie B.P. (bērnu pasaules)
Origo boys gabals vārdadiena
Kafejnīca "Dakota" (kā viņi tik tālu apkārtceļu brauc uz Ķegumu?)
Un tad viņi ir uz Jelgavas šosejas
dikti bokeh-ēts skats ar ērgļiem/eņģeļiem(???)
proporcijas jūrai par tableti
anta = nevarauska x zvīgule
open-ending?
"izkaisi manus pelnus"
|
augustus 14., 2019
| 08:13 - once upon a time in hollywood (OUATIH)
aizlīdu uz jauno tarantīno gabalu.
pirmās divas stundas bija tāds mih mēh, kur visu laiku bija jābrīnās, ka breds pits ir B līmeņa aktiera, kuru attēlo dikaprio, izsūtāmais zēns. tā īsti nekas nenotiek. par vardarbības scēnas ir tikai kādas trīs.
bet ļoooti smuka amerikana. un nesaprotu, kā gan lala landē, gan te viņi spēj atbrīvot frīvejus, noraut lielās laternas un laist filmēt satiksmi ar oldskūlīgāfm mašīnām.
pārak daudz cutscenes par filmām filmā (gan, mājās skatoties tv, gan uzņemšanas laukumos). un margo robijas, kuras seja tika filmēta bez maz vai tā, kā hičkoka meriona kreina, storijlains filmas laikā nav eksistējošs.
mazliet brīnos par iekļautajām/pieminētajām kulturas reālijām. mensons (vai es pieminēju kinokulta lekciju pirms filmas? ...), morisons, poļanskis.. un dīvaini neredzēti saulesbriļļu dizaini. un ļoti apšaubāmas pārējas starp lielajām filmas arkām, kad uzliekas melns ekrāns, skanošo mūziku apstādina, atstāj reverbētied uz trim sekundēm, un sākas jaunā arka.
tad vēl bija tās pēdējās 40 minūtes. kur tik ļoti centās izlabot to, lai sākuma divas stundas neliktos pēc sūda. vai arī tā ir mana interpretācija par tarantīno darbību.
tad, pieraksti no a4 lapas:
"weather - ever"
shoppe
briļļu rāmji (laikam domāts robijai) = <33333
pupiņas ēst ar karoti?
dīvaini kati ar uzdirsieniem
actors are fury?
$50000 - lots of chicken
bīč fossiļu filma
emily kokal?
El Segundo airport?
nesaprotu robijas storilainu
teātru iedegšanās
valet kultūra LV
acid cigs - ??
super wide ratio
tā filma a r pačino (kaprio šāvējs/scarface) virzīšanās plotā caur dialogiem. is it cool?
pita mašīnā ir smukā krāsā tirkīzā
raccoon flavor dog food
bet brīnišķīgā americana!
dziesma, kad poļanskis mājā ved draudzeni.
dīvainas reverbiskas izskaņas starp ainām un tranzišeniem
airstrīmi un filmu industrija?
|
juulijs 22., 2019
| 13:42
bāc, bija kaut kas jāieraksta par nedēļas nogali. bet kas. pēdējos divus rītus mostos pirms septiņiem, jau līdz pēcpusdienai jūtos pēc sūda.
un kaut ko mēģinu saprojektēt, un vispār tagadējais rezultāts nav ļoti tālu no vēlamā un publicējamā. man tikai nav ne jausmas, kā pabeigt tos atlikušos 10%, kad visam būs iziets cauri un vajadzēs noslīpēt līdz pūres šoķenīšu līmenim. un jāsāk laikam kādam parādīt un meklēt kļūdas. lai arī kā gribētos tajā priekšlaicīgi nedalīties
skicēju kaut kādu runu nākamajai sapulcei, jo ir zb tik ļoti daudz kas. visuzkrītošākais, ka nākas sevi spiest, lai izdarītu viselementārākos tāskus. pašā sākumā bija pilnīgi otrādi, nezinu ko/kā darīt, bet tik ļoti gribas, tagad principā viss ir zināms, bet bļe.
atkal pusnoplīsa austiņas.
ā, jā, ķinītī redzēju the professor ar depu. es nezinu, kāpēc deps ir deps (vēl pirms karību pirātiem), bet viņa sakāmais bija uzrakstīts ļoti labi, bet teju viss pārējais tajā gabalā man ausī kliedza, ka man bija taisnība, nespējot noformulēt, kādas filmas es skatos vai kādas filmas man patīk. jo šī nav viena no tām. un tarantino treileris ož pēc dīvaini sagremojama mistrojuma. bet superfilmas vaiba vīstoklis tur spīd cauri nevainojami.
|
marts 24., 2019
| 15:10
ā, lady bird ir tāda filma. dažas tik ļoti quirky (es tā saprotu, ka sievišķā skatpunkta) frāzes. padaudz perks of being a wallflower, mazliet ghost world un gan jau vēl visa kā. kā viņa sapisās, nonākot jaunjorkā un tie brīnišķīgie amerikānas kadri/attiecības ar sakramento pašās beigās.
man arī liekas, ka māte braucot prom no lidostas mašīnā varēja arī neraudāt, skatītāji vairāk raudātu paši. un kāpēc man likās, ka ronanai būs caursitošs īru akcents?
laikam vakar izsitu cauri arī little miss sunshine, bet tie beauty pageanti (arī bad grandpa, tas gan ir pilnīgi cits izpildījums un vispārēja kinematogrāfisks sūds, jo jackass un tā) ir tāds krindž, ka kaut kādās interneta filmu vērtētuvēs ieliku ~60% kādu astoņdesmit vietā par sabojātajām beigām
|
| 00:02
visneproduktīvākās četras dienas ever. vismaz pēdējās trīs stundas ieslīgu mazā azartiņā, kārtojot bildes kopā ar tekstiņiem un meklējot glītas universālās atkāpes no malām. itkā ir okei. vajadzētu izšaut vēl vienu filmu, tad tur vajadzētu sanākt materiālam, no kura var normāli izvēlēties, ko publicēt, nevis raut aiz ausīm
pēcpusdienā noskatījos kādas 10 minūtes no pērnā gada dokumentālās filmas par fredu rodžersu. čalis foršs, bet es nesaprotu, kā manā vačlistē ir nonākusi dokumentālā filma (kuras neskatos defoltā) par man pilnīgi svešu topiku.
|
|
|
|