|
apriils 10., 2021
 | 15:03
sapnis noslēdzās ar kaut kādu kaščej-isku putinu, kurš var izlīst cauri pagrabu logu restēm. (ēka apmēram tā, kur blakus vērmanīša lidiņam reiz, varbūt arī joprojām, atradās alus spa)
|
februbaars 15., 2021
| 22:26
noskatījāmies 101 dalmatians: patch's london adventure. grūti pat kaut ko pateikt. un nemaz nesadzirdēju, ka vienu lomu tur ierēja džeisons aleksanders, nu, tas, kurš kostanza.
vēl arī šonakt vai iepriekšējo-nakt sapnis noslēdzās ar windows xp blue zilo nāves ekrānu. neatceros, kādā sakarā. droši vien tajā, ka neizgulējušam tālrunis bļauj. un cik sen tāds nav redzēts, mon dieu.
|
juunijs 12., 2020
| 21:40
kkādi reversie musoni - visu dienu nomācies, un uz saulrietu noskaidrojas.
šorīt 6am piezvanīja onkulis, braucot prom. pārtraucot otru labāko sapni - labākais bija kaut kādā aprīļa sākumā. galvenais piedalošais tēls tas pats. sapņos atkal esmu samīlējies vairāk, nekā dzīvē. divas reizes onkulim prasīju, vai viņš atrada uz viņa mašīnas nolikto mērlenti, bet abas reizes viņš teica, ka mani nedzirdot. nācās vien lekt ārā no gultas. mjā. visu dienu sandalēs iet pa ūdeni laikam tomēr nav okei. besī. katru dienu tieku pie jaunām skrambām.
|
apriils 20., 2020
| 13:48
es nezinu, cik bieži var atkārtoties, bet beach fossils. beach fossils! mm!
sapnī man bija kaut kāda mašīna, kura aizbraucot uz lielveikalu un man tajā esot, ārā iznākot, pārvērtās par busiņu, kurš bija uzlīmiski noklāts ar m&m's līdzīgiem objektiem. "diezgan briesmīgi priekš personīgā auto, visi domās ka kaut kāds free candy bus, bet vismaz tajā var izgulēties," nodomāju.
|
apriils 9., 2020
| 00:50
interesants sapnītis. un vismaz uzlabojās viena lieta, kas sagruzīja, un uzradās pāris maziņu patīkami džinkstošu lietiņu.
|
apriils 5., 2020
| 19:58
sapnis beidzās ar to, ka pēc kasešu koncerta laivstrīma sēžu baltic international bank, tikko nopūdelēju customer service sarunu, caur pagalma ieeju ienāk vilis krištopāns, un prasa, vai manā dzīvē ir laifpadi. pamiegdams ar aci.
|
marts 28., 2020
| 06:43
tas bija vislabākais sapnis. pilns ar prieku, un mazām rūpēm (vai atbildību), un skatīšanos ar nepaslēpjamām dzirkstīm acīs vai vaigu bedrītēs. tāds subskraib, šito es gribētu redzēt katru nakti. vai piedzīvot katru dienu. (es tikai detaļās neatceros kas tieši. jo darbība norisinājās vairākas dienas, bet es atceros tikai pēdējos divus rītus)
un pamostos pilnīgi normāli pēc 5h+ miega. un gaišs. te pat nevajag sapņu tulku, te viss ir skaidrs.
|
marts 26., 2020
| 10:21
bija kaut kāds sapnis. pašās beigās runāju ar kādu igauni, un viņš teica, ka "himmelbjerget" nozīmē.. kaut ko. ko es uzreiz pēc pamošanās sapratu, ka nenozīmē. kā tas var kaut ko nozīmēt. manā zemapziņā nevar būt noglabāta tāda informācija.
nujā, un intereses pēc ieguglēju. tas neko nenozīmē, tas ir faking paugurs kaut kur dānijā.
|
marts 14., 2020
| 12:45
bija monikas beluči sapnis. viņa man iedeva savu e-pastu (inboxā), un katrā no pastkastītēm - izejošajām un ienākošajām - bija tikai viena vēstule. izejošo neatceros, ienākošā no vecākiem. ā vot, varbūt lieliem, sarkaniem burtiem bija daži izraksti no mūsu iepriekšējām sarunām. es kaut kur to atcerējos, bet tas bija pārāk labi, lai būtu patiesība.
vēl, protams, bija arī kaut kāds vidusskolas klases saiets, un ar salūzušu mašīnu un bez naudas (to streļījot benzīntankos) centos aizbraukt līdz jaunjorkai.
|
marts 1., 2020
| 22:31
pārēdos, parubījos zem virtuves lampas. un pasapņoju. interesants, bet ne pārāk foršs sapnis.
galīgi ne forša diena. man paliek bail, ka esmu izkāpis ārā no viena dežā vū vagona un iekāpis citā. vai, drīzāk, nejauši no vilciena izgrūsts uz perona, un tādā aklā ticībā - vai arī pārliecībā, vai veselajā saprātā domājot, ka nākamais vilciens, kurš nāk, ir tas pats dežā vū, un kāpu atpakaļ. un ņihuja. kaut kāda inde.
baigi grūti vispār atrast, kurā brīdī pārslēdzos no šitiem režīmiem. šodien knapi atradu, kad īsti sāku strādāt ofisā. precīzāk, kad "jāatzīmē" gada jubileja. un izskatās, ka pašam nezinot, esmu iezīmējis sev brīvdienu. cik ironiski. atzīmēt tāpat, kā atzīmēju savu iepriekšējo dzimšanas dienu. ofisā, vienkārši un klusi strādājot. pēc maiņas kādu pusstundu sarunājoties ar ķīnieti un viņa varbūt draudzeni. un tāds "roncij, tikai necel nevienam augšā šito tematu". ha. jā.
no vienas puses, šonedēļ un pagājušonedēļ esmu izdarījis divas jēdzīgas lietas. abas saistītas ar to vienu sfēru. lai gan nē. tikai sarunājis. tomēr, tas man liekas ir jēdzīgāk, nekā "kaut ko sarunāt" ar veciem onkuļiem zem promiles vismaz. atcerējos vēl vienu lietu - trīs, vispār. saistītu ar citu sfēru. un tad ceturtā, ka es aizbraucu uz to sniegu un mazliet atslēdzos.
analogāk.
|
februbaars 20., 2020
| 07:27
bā,c kas tas bija par sapni. pusstundi pirms orzrādes sākuma jaunais rīgas teātris gaitenī (kurā ieeja tagad ir no alfrēda kalniņa ielas, tajā pagalmā, kur kādreiz varēja iziet uz elizabetes ielu) studenti atlārto tekstu. ir frenks pušena, vai viņa latviešu versija ar šķidru zoda./vaigu apmatojumu. un tā tur ir katru diemu.
bija kkaāda klasiskā izrāde, kuru uz mazās zāles joskatījās 30 cilvēki no 150, un visiem beigās rokās bija telefonu jāņtārpiņi.
tālāk es aizmirsu. iegāju nestē, vai statoilā, tur jz biķernoeku ielas, netālu no biķernieku trases. tur rekontē tualetes, kur liks iekšā kafijas aarāfus. paņemu gam kafiju par 8e, gan kaut ko ēdami. abus atstāju uz piecām minūtēm, un kāds klients aizatiepj gan vienu, gan otru. čekus ar zīmogiem nesaglabāju.
tad bija arī tāda pilsētas kuģīšiem līdzīga satiksme, kur gandriz izkāpām pa random lūku, nevis pa durvīm, kas ved uz termināļa doku.
pašās beigās atkal esmu ofisā, kur medsžojošās kompānjas šefs ausī iekliedz "bū" un notrinkšķ modinātājs.
|
februbaars 10., 2020
| 08:20
skvērā vai pagalmā pie jrt ap 13:00 ieraudzīju hermani un kādu stundu uzdevu jautājumus par līdzīgām iezīmēm viņa galveno varoņu īpašībās, mūzikas izvēli izrādēm un vēl sazin ko. tad piezvanīja mamma, un teica lai braucot šurp uz pļavniekiem. diezgan abruptly atvadījos no alvja, jo gan jau tiksimies izrādē pl. 16. stāvot kaut kādā korķī sapratu, ka helikopteram būs cancels. tālāk es īsti neatceros. dažos pļavnieku stūros ir dārziņu kooperatīvi, un pa vidu iet tāds kā rīgas kanāls. ā, un bija tāds čependžs skriešanas botās pa apsnigušiem un apledojušiem pļavnieku iekšpagalmiem pirmajam sasniegt otru pļavnieku stūri. normāls pingvīnvalkings.
whatever
|
februbaars 9., 2020
| 13:26
šis, ieapējams, bija vislabākais sapnis. vairākas reizes fikcionālais "es" bija pārbijies no tā, ka kāds viņu pieķers, vai ir tik vēls, ka nevar dabūt šmigu. un tad raudāja. satiekot cilvēkus, redzot minūti garu atsūtītu video, redzot aizmirstas un izdzēstas atmiņas, un pateicoties cilvēkam, kurš uzradās no nekurienes un klusēja. bāc. es esmu čupiņa.
|
janvaars 24., 2020
| 13:01
šonakt mans sapņu auto bija melns, drusku pacelts, apaļīgi kantains rendžrovers.
izejot no mājām nepaņēmu datorsalona kvīti (domāju, ka ir kaut kur jakā vai somā), aizbraucu uz pļavniekiem un no rurienes aizmirsu paņemt instalācijas disku un sata-usb.
un promo nav pasifloras sīrupa un man simpātisku sēklu. lai gan tā vairāk ir mana problēma.
tieši noklausījos "dienāskadlidlaukspārāktāls" precīzi visā tā garumā.
brīvības ielā negribēja labot manu radiotehniku. baigi atvainojās, bet tā jau ir okei nostāja. pats meistars oda pēc es pat nezinu kā. tā, kā es atļautu ost tikai padomjlaiku tehnikas restauratoram.
atbraucu atpakaļ uz pļavniekiem lai savāktu disku un satas kabeli. jāaizbrauc uz ikea pēc veģ. hotdoga. tik daudz ar visiem par to esmu runājis, sen neesmu ēdis. upd: nereāli sāpīgi ieberzos ar to hdd. pizģec ka nu vienkārši. tūlīt sāpēs galva. man gandrīz nekad nesāp galva no tādām lietām.
|
janvaars 17., 2020
| 10:27
šis bija tāds (!) vēsas vasaras rīts. laikam jau tāds pats kā vēl kādi desmit bezmākoņaini, sausi rīti šajā ziemā, kuros es neesmu bijis ārā.
uzmodināja gāzes skaitītājs, beidzot mazliet atceros sapni, un nākas mazzzzlirt nožēlot, ka izkrāvu visu virtuves plauktu no stafa, jo čalim plauktu nevajadzēja lauzt vaļā no sienas. ak.
ā, vakar kur papisu veloslēga atslēgu. luckily, ka mēģinot pieslēgt, nevis atslēgt.
|
janvaars 7., 2020
| 10:50
nesaprotu, kas šis ir. pierakstīts vakar 4:47.
edgaram ikea rasols
tad tāds liles barmenains chalis kuram pieksatu suni
e. meginu stastit par to rosoolu bez kartupeliemvai kaa un vinai no sakuma vel neaiziet
|
detsembris 22., 2019
| 13:06
no šitā sapņa neko tādu neko neatceros. tikai to, ka banku reklāmām metro tunelī bija ieviests kāds regulējums. plakātā drīkst būt tikai naudaszīme, un zem tās tādi atklāti teksti, kas ar to naudu patiesībā tiek darīts. tikai kāpēc metro, kur bija metro. ai. kas to lai zin. un kādā valodā es runāju.
teiksim, "mēs atbalstām ķīnas režīmu", "vairāk kā 10% tavas naudas - atklātu vai mazāk atklātu apkalpošanas izmaksu dēļ - tu atpakaļ nedabūsi", "mēs esam korumpēti zagļi", "pašu jaunāko newsletteru par jaunumiem bankā saņem parlamenta deputāti", "bankas īpašnieks šobrīd uz jahtas šņauc no modeļu krūšu spraugām". un tādā garā.
un tu tikai ej pa metro tuneli, un gaidi, kad mainīsies teksti. gluži kā uz cigarešu paciņām. lai gan, kurš tos tekstus lasa kā tekstus. vai nu tu pīpē savu mīļāko mentola marku, vai nepīpē vispār. tāpat kā ar bankām. vai nu tev ir banka, vai arī tev ir burciņu pilns pagrabs ar marinētām naudaszīmēm.
|
detsembris 19., 2019
| 09:42
bija sapnis, kur es ar trīs cilvēku kompāniju pēc pustukšas jrt jauno aktieru izrādes aizmaldījos. vispirms, no tiem 6 aktieriem paklanījās 4, un es no zāles izgāju, ieejot lielajā zālē, kur tūlīt sāksies cita izrāde. un tāds vecs, senils tipāžs (ne gluži lūriņš, laikam) dikti sodījās, ko es te darot un jaucot gaisu, ja izrāde vai lielā zāle mani neinteresējot. tiku jau atpakaļ līdz lielās zāles biļešu pārbaudei, sagaidīju, kamēr visus salaiž iekšā, un skrēju lejā pa kāpnēm. iekāpu apkopējas sarkanajā ūdens spainī. ar vienu kāju. tad kādu trešo reizi dzīvēiepazinos ar elmāru tanni. šoreiz tā uzstājīgi, runājot pr kautkādu tematu, kurā man liekas, ka varu runāt bez grāmatas vai ieskatiem telefonā. bet kur tas mani aizveda. hmm.
vēlāk ar pāris cilvēkiem grimām dziļāk pa kaut kādiem asv pilsētu dzīvojamajiem rajoniem. mājas, kuras likās pamestas, tādas īstenībā nav, un pašās sapņa beigās atradām kaut kāda krieva viesnīcu. kurā viņš ar kādiem ceļabiedriem pa nakti paliks burbuļvannas/spa zālē, kamēr es darbinieku ieejas atslēgas mēlītē (jo uz āru tās durvis varbūt var atvērt) pa bakti mēģināšu ielikt kaut kādi kasti, un vēlāk izbraukt ar viesnīcas kravas ratiņiem.
ā, pa vidu mēs ar kolēģi g. centāmies kur nokļūt. mēģināju sist kanti, kaut kur viņu aizvedot pēc teātra, jo viņai nav tiesību, bet viņa brauca pati, uz čaka ielu, un "vai tu zini to ielu, kur ir jānogriežas no čaka ielas atmuguriskā virzienā"? viņa laikam bija dabūjusi tiesības. un viņa prasīja, vai es atceros kaut kādas āķīgās vietas no braukšanas eksāmena, bet es vispār nesaprotu, par kādiem krustojumiem viņa runā. un tad mēs gājām pa satekles ielas posmu starp dzirnavu un lāčplēša, tikai tur nebija trotuāru, un ceļa nomale kopā ar pašu ceļu bija slidenā ledū. un ikreiz, kad garām brauca mašīna, mēs tvērāmies pie tā dzelzceļa žoga vai koku zariem - lai mašīnas mūs slīdot nepaķer līdzi. un tad es sāku uz ielas meklēt smilšu čupiņas, paņemt tādu litrīgu spēļu lāpstiņu un bērt smiltis pirms viņas soļiem. tā, man liekas, mēs arī lēnām iegājām tajā storīlainā par asv. jo viņas vecāki pazīst tanni, i'm sure.
|
nuavembris 13., 2019
| 09:36
kaut ko atkal sapņoju par štatiem. biju kādā delfinārijā, no kura laivām vai skatītāju krēsliem tika eskortēti aizmiguši bomži. naktī atpūšoties pie kādas no štatu robežām (man likās, ka kaut kāda vidiene, bet sapņa beigās sapratu, ka CA-NV), satikām kalvi un reiniku, ar kaut kādām garām kārtīm rokā. es vairs meatceros. bet baigi labs sapnis, žēl ka uz darbu jāiet.
|
augustus 20., 2019
| 15:29
pusstundu pēc pamošanās atcerējos, ka sapnī beidzot uzradās e.
kas ilgtermiņā, visticamākais, nepavisam nav labi.
arī tas, ka viņa tika dzīvoklī bez atslēgas.
|
|
|
|