|
juunijs 11., 2019
 | 23:22
šodien darbavietas pagalmā ieraudzīju sapņu meiteni. izskrēju ārā un pieskrēju klāt. joprojām tas veļuks ar puķaino groziņu. labprāt būtu pateicis visu, ko vienmēr esmu gribējis viņai pateikt, bet biju drusku par daudz iesvīdis un man dega cūkas fileja. tās bija cik, divdesmit sekundes?, un štirīja vēl vismaz stundu, līdz atkal uzradās, ko darīt.
aizveru acis, paliecu galvu uz augšu, mazs mm un smaids pa visu seju. like, how?
|
maijs 31., 2019
| 11:15
pēc baigi ilgā laika atceros kaut ko no sapņotā. visjaukākā lieta bija tā, ka ieguglēju, kā beidzās warriors-raptors, un iznākums pat bija pareizs.
tad kāds čalis pienā palūdza, lai ar tādu tā kā līmes pistoli uzlādēju viņa mašīnai akumulatoru, vai dzesētāju, vai kaut ko. es protams, nezinu, kā izskatās akumulators vai dzesētājs, bet tēmējot ar to pistoli, viena no detaļām iedegās ar zaļu lampiņu, tā ka kādu minūti turēju to pistoli un jā. tas bija tā kā milzonīgs gmc suburban, bet lexus. liike, the fuck?? no deviņdesmitajiem. un iekša bija tāda partybusiska, melni-pelēku tepiķi un jā. nebiju uzlādējis to ietaisi, laikam tādēļ arī netiku pie testdraiva.
|
februbaars 3., 2019
| 11:13
kinematogrāfiski ļoti skumjas sapņa beigas. ar kaut kādu meiteni cenšamies dejot to pašu, ko vakarvakarā, taču atrodamies darbīgā mazpilsētas x futbola laukumā. vai tās ir paģoras, vai viņas saules gaismā redzamamā seja, vai viņas dejotprasme (jo viņai ir 19).. taču nav. kokaini virpinamies, kamēr apkārt vietējie sit fuci.
tad viņa stāsta par savām bērnības mājām un norāda uz četrām rūsganām, mazliet pārāk augstām dzelzceļa dīzeļa cisternām. "bet tās ir.. cisternas!" - es saku. tāda kā mazliet slēpti izvairīgā tonī viņa precizē, ka mājas ir mazliet aiz cisternām. un es nevaru beigt domāt, ka kāds tās cisternas reiz bijis aizdedzinājis un rezultātā viņas mājas vairs nav.
pēc tam mēs skrienam pāri laukam, lai uzzinātu jaunumus par vakar izmēģināto muzikālo eksperimentu - vai pūšamo instrumentu duets (viņa, un liekas, ka kāds lietuvietis) spēja turēt līdzi savai fonogrammai un vai viņiem cilvēki turpināja skriet pakaļ, maršējot cauri vecrīgai. iespējams, renārs kaupers, bet varbūt arī kāds cits no lauka gala sviež ceptu kartupeli - kas sevī satur linku ar rakstu/recenziju par vakarvakara muzikālo eksperimentu [kurā es piedalījos, ieslēdzot mikrofonus un pagriežot tos pret diviem stīgu instrumentiem. bāc. es neatceros]. bet es neskrienu pakaļ nomestajam kartupelim ar, iespējams labajām ziņām. jo pie kājām atrodu tikko izraktu un jau rīta saulītē izkusušu kartupeli. tā nav laba zīme.
un es sāku raudāt, kamēr fonā skan klavierītes. brīnišķīgi. bija vērts piecas stundas atcelt celšanos. varbūt nē.
|
janvaars 4., 2019
| 06:07
bija tāda kā atvadīšanās no ritas pilnīgi pārbūvētajā vidusskiolas ēkā pēc tāda žetonīga un vecākiem/absolvdntiem pludojoša pasākuma. tāda mazliet džadžojoša izprašņāšana ar skatu no augšas no viņas puses ("nu, tu beidzot atradi to darbu?") un pēc tās pajautāju, vai tas ir viss un mēs vairs netiekamies. viņa diezgan sparīgi ko teica, bet: a) es nesadzirdēju/neatšķīru vārdus vai b) viņa drusky sajuka prātā. vai abi divi.
//
tagad 25 minūtes cenšos izrakstīt visas domas, kas saradās tajā pēcmiega stāvoklî, kad visu no sapņa vēl atceries, bet ir kaut kāda apjausma par to, kur vajadzētu būt pierakstiem. viss beidzās ar atziņu, ka aizmirsu viņu apsveikt jaungadā(/ziemīšos). vispār es neapsveicu nevienu.
|
septembris 26., 2018
| 06:31
esplanādē pretim kino oskaram beidzot atdraudzējos no čomiņa. sadusmojās un ar kaut ko meta. laikam. tagad vajadzētu izdarīt to pašu dzīvē.
vēl grīziņa apvidū bija labasdabas izmēra festivāls, kurā divas reizes uzstājās rīta stienis, pēdējā bez taurēm un aurojošu kozmenu skatuves dibenā
|
juulijs 5., 2017
| 20:07
man joprojām šķiet, ka šonakt sapnī redzēju džoelu embīdu un kimu kardašjanu, ar kuriem es mēdzu tusēt.
viņi protams bija sasodīts celeb pārītis, sociālie tīkli un tā, dzīvoja salaspils deviņstāvenes pašā augšā.
tad kaut kas starp viņiem notika, pašā strīda karstumā, man stāvot pa vidu, sabruka salaspils deviņstāvene (kā ziņās stāstīja, pirmā deviņstāvene valstī, kas no vecuma brūk kopā). pieslējos kimas pusei un ar kaut kādu melnu supervāģi bēgām no embīda rokaspuišiem. caru jelgavu braucot apstājāmies ģentrificētā maskačkā, atstājām mašīnu, kura pēc padsmit minūtēm tika aizvilkta prom, jo ir uzskaitīta kā zagta. neatceros kā viss beidzās.
|
janvaars 5., 2017
| 16:33
gulētejot atkal izdomāju kādas trīs sentences, kuras šīsdienas laikā kādam pateikt.
protams, pēc sapņa kurā esmu tik sakurījies, ka nostāvēt nevaru vēl trīs dienas un par mata tiesas paglābjos no pāris policijas ekipāžām (atbalstījies pret sienu, sarkanajām acīm šaudoties no viena cietuma apsarga uz otru: "jomajo, kurš jums teica, ka esmu sakurījies? es esmu pilngadīgs un neviens par mani neatbildēs, ka esmu sakurījies, ja es tāds neesmu.") , kuras mani pavadīja līdz cietumam, viss ir izkritis no galvas. ka galvā grib skanēt tikai tame impala un tādā garā.
|
detsembris 18., 2016
| 14:07
nosapņoju šīs vasaras modeli, aizbraucot uz positivus un pēc tam divus mēnešus neceļot telefonu, kādu brīdi uzturējos maskavas dienvidaustrumu daļā, kur visi ielu nosaukumi un parki ir saistīti ar rīgas gvardēm un strēlniekiem.
atgriežoties sādžā, istabā jau gulēja bijusī klasesbiedrene un kāda piecpadsmitgadniece. abas uzmodināju, no somas velkot ārā puslitra dzeramā ūdens pudeles ar uzrakstiem visdažādākajās valodās un nacionāliem logotipiem.
tad tiku vilkts uz vairākām piecpadsmitgadnieku pasēdēšanām (sajutos kā gagarins pēc lidošanas kosmosā, nudien) baltās komunālās virtuvēs ar baltām virtuves mēbelēm, krēsliem bez atzveltnes, krēmīgām tortēm un plastmasas glāzītēm
pēc tam mani mēģināja ievilkt gultā, ko arī izdarīju, vispirms uzvelkot peldbikses ar soču uzrakstu uz tām.
----
meitenei atstāstīju jaunkundžu viedokli, ka melānijas hronikā lielākā daļa krievu neizskatoties pēc krieviem, uz ko viņa atbildēja ar cerību, ka viņa arī neizskatoties pēc krievenes. taisnība, neizskatās. es draudzējos ar krievu, wooo!
|
nuavembris 28., 2016
| 21:31
atmodos kādā viesu namā, un tikai mazpamazām atģidu, ka tur pagājušajā gadā ir strādājusi arī viņa - no atmiņā palikušiem atslēgasvārdiem un pirmoreiz redzētiem parādībām/priekšmetiem, par kuriem kaut kas tomēr ir zināms. izvairība tagadējos tekstos, par viņas sstrādāšanu kādā cz vai lt bibliotēkā, par ieteikumiem un procedūrām ar saimnieci priekš manis. un visu laiku jūtams, ka saimniece sūdīgāku darbinieku (latvieti, kurš pāris gadus ir mācījies vācu valodu, bet vācijā to totāli ignorē, jaucas kur nezin un nejēdz, kur zin)
pēcāk latvijas futbola izlase aizvadīja maču kādā 1966. gadā nobrukušā stadionā kaut kur DR Kurzemē, bet apkārtējā apbūve atgādināja ko līdzīgu Jāņmuižai. totāls miests. stadions uzcelšanas brīdī būtu bijis lielākais pasaulē. pret argentīnu, kuras spēlētāji regulāri protestēja par iemetienu izpildi.
|
juulijs 1., 2016
| 11:41
sapnī ieraudzīju to ko vajadzēja, no viņas tiku pie uzaicinājuma apmeklēt kāzas, tādēļ pēc darba ap vieniem naktī uzrāpos uz kādas dāmas balkona ķīpsalā, lai pajautātu, vai šobrīd un šajā rajonā ir iespējams nopirkt ko grādīgu. dāma kādas desmit sekundes prātā apviļāja sev zināmās iestādes ar alkohola tirgošanas licenci un apjauta, ka nakts laikā tās visas ir slēgtas.
|
juunijs 10., 2016
| 08:37
trijos pamodos no bezgaisa, atvēru logu un iegāju feisītī, tur jau priekšā viņa ar zaļu lampiņu, padsmit minūtes pačatojām lai gaiss mazliet ieplūst
pēc trim stundām pamodos vēlreiz un pēc sapņa, kurā izkrītam pa tramvaja logu. nē, tas nebija parasts tramvajs(jo citādi jau nevarētu izkrist, ne?), bet divstāvīgs, kuram otrais stāvs reizi maršrutā pagriežas pa 180 grādiem. a tramvajs uzkārās un griezās mazliet ātrāk un vairāk nekā tos 180, tādēļ arī tikām izrauti pa vaļējo logu. lai gan mans tauku procents nav pārāk liels, izvēlējos krist zem viņas un pelēkās kleitas. dzīvi palikām un videoklipu kāda paziņas telefonā arī redzējām.
ko gan nevar teikt par velosipēdu, kuru izmetu pašu pirmo.
|
apriils 21., 2016
| 21:10
pagulēju pusstundu un pēctam pagulēju vēl trīs stundas, no kurām pēdējās sapņaini beidzās ar sēdēšanu uz tukša viadukta nakts laikā ar divām svešām jaunkundzēm.
viņas izvēlējās sēdēt uz viadukta augstākā izciļņa, jo tas nez kāpēc padarītu intelektuāli augstāku līdzņemamo bagāžu.
nu parastais teenage shit. kaut ko parunājām, un tad viena no viņām aicināja minēt kādas cīgas viņa vilks laukā.
tie ir kenti, paciņa brūnganajā tālumā raugoties ir tumši fluoriscējoši zaļa.
atteicos no smēķa un blondā atzina, ka mēs varētu dzīvot kopā.
|
februbaars 11., 2016
| 12:29
sapnī biju kaut kādā pasēdēšanā, ap pieciem atnāca kopš jūlija neredēta daiļava, atcerējās manu vārdu un apčubināja un atļāva izmantot kā spilvenu.
tā kā tas bija vasarā un ap pieciem tad paliek gaišs, pamodos apkampis parastu spilvenu. jo aiz loga svīda gaisma, apzīmējot to, ka ir palikušas 23 minūtes līdz lekcijas sākumam.
|
detsembris 14., 2015
| 02:49
pag. nakts sapnī ar visādiem cilvēkiem braukājām uz manas mājas pēdējo stāvu panorāmas liftā(tie nu gan ir bijuši padomju inženieri, ka blokmājai ielikuši stikla liftu!), kurš kautkādu iemeslu dēļ visu laiku krita nost un transformējās par tādu kā gaisa balonu.
pirmajā reizē likās likās smieklīgi, jo ticējām ka kalvis kaut ko ir saspiedis, bet kad tas sāka atkārtoties, kļuvām domīgi.
|
nuavembris 5., 2015
| 10:27
vispirms nosapņoju ka paziņas mani vizina krutā roverdžipā(urbanovičam arī tāds ir), ko šie bija nopirkuši par 300 eiro.
kā? no rīgas satiksmes stāvlaukuma, jo nebija samaksāts par stāvvietu. noliec galdā sakrājušos parādu un tiec pie mašīnas, pat dokumentus nevajag.
otra smalka epizode bija mežciemā, kur no bērnu gaiļezera braucu ar velo pa ietves malu. līkumā mani apdzen piena mašīna, iebraucot pretējā joslā un uztaisa frontālo sadursmi ar citu piena mašīnu. baigais metāliskais troksnis un sieviešu spiedzieni. pēc tam bēgu, lai nav jāskaidrojas policistiem kā aculiecinieks.
|
septembris 27., 2015
| 12:10
šonakt biju ērgļu pusē kādā ar ulmani saistīta ezera krastā, kur ar pāris čomiem apmetāmies uz dzīvošanu, apkārt vēl bija kāds tūkstotis cilvēku, kas skatījās eiropas čempionātu basī.
vēlāk mistiskā veidā nokļuvu liepājā, kur ome ir sākusi lietot alkoholu un tādējādi daļu laika ir neadekvāta. liepāja ir galīgi nolaista - visa pilsēta ir tāds pats bomžu midzenis kā J. pie trīsv. baznīcas savulaik - un vienā no tiem mazajiem Jaunliepājas pārtikas veikaliem, kas izvietoti 20.gs. sākumā celto namu pirmajos stāvos, maisiņos pārdeva kaķus. sēdēju pieturā pie šī veikala un nespratu, kādēļ tiek runāts par kaķiem un no veikala nāk cilvēki ar krāsainiem plastmasas ledusskapjiem.
iegāju veikalā, un uz letes lēni kustējās viens kaķēns polietilēna maisiņā. kasierei aiz muguras, plauktā bija vēl divi maisiņos ievietoti kaķēni, kas knapi kustējās. paņēmu mazāko no tiem, brūnpelēku. lai pa ielu nebūtu jāstaigā ar mazspēcīgiem organismiem plastmasas maisiņos, tos ievietoja lielās plastmasas kastēs ar divām durvīm - gluži kā ledusskapis. tad tik jātur ciet durvis. pēc samaksāšanas ieraudzīju omi uz veikala grīdas(apmēram kā bildē, kurā cherry blaze ir nometusies pie agdama plaukta), bet viņa pat mani neatpazina, kā arī protams nebļāva, ka nekādus kaķus viņas mājā ienest nevar. rokā bija pudele un maizītes. iespējams sev, iespējams, nolupušo alkoholiķu kontingentam.
tiku līdz mājai, izlaidu kaķi un šāvu dzīvē, komunicējot ar vietējām šaurajām. sapņojot es to varu atļauties.
|
septembris 4., 2015
| 20:31
šķiet ka naktī uz vakardienu bija jauks sapnis. gāju pa vecrīgu, skatos ka pirmskara laika citroenā kurš kalpoja par lūzni pie kādas kafejnīcas, sēž kādi trīs jaunskungi, kurus nepazinu, bet tā kā viņi bija diezgan atvērti(kāds pēcpusdienas aliņš drošivien), izdomāju, ka joka pēc jāpiesēžas pie stūres tam vecajam krāmam. puspajokam pagriežu atslēgu aizdededzē, un voilá - mašīna ierūcas!
tā nu braukājām pa rīgas apkārtni, ar viedtelefoniem uzņēmām video, un brīnījāmies par to, ka spidometrs tur ir veiktajās jūdzēs pa stundu. uznāca tumsa un vajadzēja braukt mājās, diemžēl tikpat kā nejūtīgās stūres dēļ pie šmerļa/hipokrata krustojuma avarējām. draugi pazuda, citroenam ar beisbolenēm jaunieši sāka sist logus. es paslēpos kādas privātmājas dārzā aiz puķēm un iztiku ij bez saņemtajiem sitieniem no jauniešiem, gan kodumiem no suņa.
pēcāk atradu edgaru bāliņu, kuram baigi detalizēti un ar sajūsmu stāstīju, kā braukājāmies ar tādu gadus 70 vecu sitroenu. īsti nezinu, vai viņš to haipu juta, bet šams mani pacieta diezgan ilgi.
diendusas sapņi, ekh
|
februbaars 11., 2014
| 08:00
Prātoju par to, kopš kurs brīža sapņi kļuva stipri reālistiski. Vismaz jūlija pirmajās dienās pumpuru nometnē tie jau tādi bija.
Jo tomēr ir labi, ka Kikī satikšana uz ielas bija sapnis, jo viņai nepiestāv zmēķēt.
Un kādēļ nora dž. ir publicējusi vairāk kā trīs dziesmas? Pārējās simts ir tikpat vienādas.
jushanaas liimenis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/blah.gif) blah
skan: Strokes - on the other side
|
februbaars 7., 2014
| 07:43
Pilnīgi vienalga par to izziņoyo mežaparka koncertu, tàpat kā daudziem citiem mežaparka koncertiem. Vienīgi dīvainni, ka mamma pēc vienas lēnās dziesmas noklausīšanās noteica, ka "skaista, skumja dziesma". Skaista un skumja tāpēc, ka videoklips smuks.
un abus viņu zināmākos hitus iztulko latviski un nosauc par vienādām, bet tā lēnā esot bijusi klausāma. Jo klips par cietumniekiem. Un vispār sociālas dziesmas kā Dilanam.
BTW, sapnī nosapņoju, ka no rīta nebiju iedzēris zāles un vēl tagad jūtos slikti. Lai gan iedzēru.
jushanaas liimenis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/tired.gif) sleepy
skan: ize of the world
|
|
|
|