|
marts 6., 2020
 | 23:59
beidzot sāk aizmirsties. vai, pareizāk sakot, cenšoties atcerēties, vairs nekas nenāk galvā.
vai arī mani tik ļoti nošokēja, ka vienu brīdi visu atcerējos pārāk skaidri, un izsitu sev atmiņas korķi. un tagad uz ielām sāku meklēt ko vietā. vai iztēloties. vai aizstāt ar vēlamo.
tas stāstu vakars būs pēc desmit dienām. tikai tagad sāku meklēt kādas "tradicionālās" receptes. prezentācijai vispār neesmu pieskāries. agh. besī, ka tagad mani nomāc šis, novērš uzmanību vai resursu kapacitāti pat tad, ja es to nedaru. es to baigi negribu darīt. mazs stulbs feivors. kura izpildē es vienkārši krindžošu. davajj roncij.
un atradu/izburtoju, ka puslapu no ceļojuma dienasgrāmatas/plānotāja esmu veltījis tam, lai saskaitītu, cik daudz laika tajā gadā pēc videnes pabeigšanas biju klāt a) čomiņam, b) sapņu meitenei. a) 7.5 dienas, b) 14 stundas.
|
marts 2., 2019
| 13:14
uzrakstīju sapņu meitenei par trīs gadus neatdotu dāvanu. nākamnedēļ iesim laukā. iet. laukā. ar. sapņu. meiteni. ā.
vēl i. saka, ka jau vasarā uzminēja, ka es iešu uz slimnīcu. eh.
|
juunijs 10., 2016
| 08:37
trijos pamodos no bezgaisa, atvēru logu un iegāju feisītī, tur jau priekšā viņa ar zaļu lampiņu, padsmit minūtes pačatojām lai gaiss mazliet ieplūst
pēc trim stundām pamodos vēlreiz un pēc sapņa, kurā izkrītam pa tramvaja logu. nē, tas nebija parasts tramvajs(jo citādi jau nevarētu izkrist, ne?), bet divstāvīgs, kuram otrais stāvs reizi maršrutā pagriežas pa 180 grādiem. a tramvajs uzkārās un griezās mazliet ātrāk un vairāk nekā tos 180, tādēļ arī tikām izrauti pa vaļējo logu. lai gan mans tauku procents nav pārāk liels, izvēlējos krist zem viņas un pelēkās kleitas. dzīvi palikām un videoklipu kāda paziņas telefonā arī redzējām.
ko gan nevar teikt par velosipēdu, kuru izmetu pašu pirmo.
|
februbaars 19., 2016
| 23:36
sastapu būtni, kas pēdējā laikā uzradās divos sapņos līdz ar beigu signālu
divarpus stundas vēja spārniem
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |