r-r-r

detsembris 22., 2019

23:46
kaut kāds ķipa tukšums. to pašu vajadzīgāko - kas mazliet slejas pierunāšanas, vai atrunāšanas virzienā - nevar pateikt.

tad šodien stundu meklēju, ko gatavot svētkiem, un tad divas-trīs stundas izbaudīju rīčārdžu, sleš grimšanu internetā, sleš iztēlojos pārāk tumšu dzīvokli vai āru, vai centos ieklausīties un tieši neieklausīties visādās dziesmās. un tad pieslēdzos vēl pusstundu, līdz atrakstīja tante, un pateica, ka neko taisīt nevajadzēs. tikai kartupeļu biezeni. kas savā ziņā ir baigi labi, tikai nebiju ar to rēķinājies.

tad nākamā lieta, ar ko rēķināties, ir šitās nedēļas aizpildīšana. plānā ir atkal kaut ko atkārtot. uzspēlēti atkārtot. tikai tā cenšanās atkārtot, vismaz plānošanas režīmā, man liekas, ir daudz kreņķīgāka par to iepriekšējo reizi, kad man jau tagad sāk likties, ka neko neplānoju un vienkārši aizdevos. lai gan tā jau arī nebija. kas vēl. un pēc tam būs jaunais gads, kurš sāksies ar mazām izmaiņām. kas būs neērti, un jā, es biju iztēlojies kādu citu izpildes variantu. lai gan varbūt uzradīsies vēl cits. bļeģ, roncij, ko tu dari ar savu dzīvi.

jau trešais 40-gadīgais, dzērušais vīrietis man uzdod jautājumus "ko es gribu", vai "kas es gribētu būt". es zinu atbildi, bet man ir kauns to teikt. un patiesībā tā atbilde ir tā pati, kas pirms.. pieciem gadiem? vai sešiem. un tagad nav mainījusies divus gadus.

ienākot dzīvoklī, ir kaut kādas dīvainas smaržas. dīvainas tādā ziņā, ka es tās neesmu radījis. šodien vai vakar tie bija cepti kartupeļi. laikam jau plūst pa spraugām.

also, pārklausītas lirikas: māt, es miršu savādāk / es mīžu savādāk

parīze, teksasa liekas diezgan okei. sāk jau likties, ka roudmūvijiem ir kaut kādas limitācijas. lai gan asv dienvidrietumu ekranizācijām limitāciju nav.