|
juunijs 16., 2020
 | 11:13
visu rītu nogruzījos, ka nevaru piecelties, un ka vispār ir nozudusi matu gumija un lādētājs (tieši štekera daļa)
nu neko, pusotru stundu nosēdēju virtuvē, iztīru zobus, aizeju uz istabu un zem dženpera pamanu, ka gumija ir uz otras rokas. par lādētāju gan nez, kāpēc es viņu vispār biju paņēmis līdzi, bet nav arī tik liela bēde
|
apriils 14., 2020
| 18:09
ko šodien esmu darījis, hmm, izgāju cauri pierakstu lapām un par kādiem 80% ir skaidrs, kā visam būtu jāizskatās. nu tā, ka čista, ne tā kā pirms pusotra gada kaut ko nūdelējot. karoče, iesaiņojums. tā jau man patīk iesaiņojuma dizains. bet nujā, jau tagad ir tāds, ka vairāk šodien neko neizdarīšu. un auksti. labi, te vēl uz galda pēdējās lapas.
pierakstīšu, ka tajā indiešu dzimpenē iedevu vienam čalim kaut ko tur iezīmēt. nu, viņš bija tādā starā par vienu mūsu kolēģi, atzinās mīlestībā. pa trim lapām. es, protams, tai kolēģei arī varētu atklāt kaut ko līdzīgu, bet 1) kaut kad nesen tomēr pārdomāju, un 2) es diez vai varētu pārspēt šo indiešu censoni centībā. un tagad, protams, atklāju, ka viņš ir uzšņāpis pa virsu vienai manai glezniņai. karoče, lohs tāds.
ā, un piebeidzu aprīļa rīgas laiku - nē, to vienu eseju par viduvējīguma neparastīgumu tomēr atmetu. un arī tā pīnas baušas intervija bija diezgan garām (galīgi nepiš dejas un okei), bet tur bija viens, varbūt vislabākais citāts. kas ir atzīstami. un tad es pārvietoju laundžkrēslu pie palodzes, kaut kā, nezinu kā, apgāzu lejkannu, un samērcēju to žurnālu. tad liku uz pannas žūt. varbūt tā tomēr nevajadzēja.
un ir pazudis tējas sietiņš.
edit: es arī nesaprotu, kā cilvēki var uztaisīt pleilisti ar 30 dziesmām. it īpaši ar "mīļākajām" vai whatever kādām dziesmām, kurām nav nekā baigi kopīga. labi, man izdevās saspiest warpaint klausāmās dziesmas bez jebkādiem zudumiem 80 minūšu limitā. bet nu labi, warpainta diskogrāfijā ir tikai 183 minūtes.
|
janvaars 23., 2020
| 12:06
wait. es taču to kladi papisu. kura man bija liela daļa no dzīves tajā laikposmā, kurā var ieskaitīt arī reizi, kad viena pusmeksikāniete stāstīja par savu draudzeni, kura ēd kaut ko salvadorisku. vai arī tā bija sieviete pirms viņas. ā nē, es tomēr izrakastīju citur. "papusa". vai, kā internets mani izlabo, "pupusa". kas izskatās pēc pankūkas. tādas pašas pankūkas, kuru pirms pāris dienām rādīja pakistānis, ka viņi tādas ēd. bet tas pakistānis ir tik neciešams, ka regulāri izdzēšu ķešatmiņu no viņa sacītā. bet nāksies vien pajautāt, kā sauc to viņa pankūku. pupusa jau tā noteikti nav.
baigi sāp, ka hēz "elementu" izdevums ir sadalījies, pat nevienu reizi to neņemot līdzi gultā. man liekas. tas ir žēl. kaut kas jāpārraksta pierakstiņos. tās ceptās bumbiņas ar krējumu garšo tieši tik brokastīgi (kāpēc piena produkti un bekons, un loki, un pat dilles liekas "āāh, brokastis!"?), cik man vakar likās, ka tās varētu garšot.
un ja twitteris jebkad domā, kāpēc cilvēki no viņiem iet prom, tad es viņiem varētu pateikt. varbūt.
|
detsembris 15., 2019
| 21:30
pārrakstīju vēl trīs dienas, un aiztinos prom no laukiem.
no tukuma apļa savācu vienu urļiku un aizvedu līdz minskai. interesanti, bet ne pārāk interesanti. visdebīlākais, ka pāris reizes vāģis raustījās.
mnu neko. apstājities rajončikā un savācot visas mantas, atklāju, ka nav jakas ar maku. laikam atstāju laukos. moš jāuzprasa. mazliet plānoju, cik iespējams būtu izvilkt tieši nedēļu bez maka. kas ir makā. pase, karte, tiesības, tukšs e-talons, veikalu kartes, dvacārs, čeks par 40e grāmatveža dāvanai, moš vēl kas. tātad vienalga. ā, un tas kupons no fotosalona, lai dabūtu izprintētas bildes. eh. būs tomēr jāuzprasa.
|
augustus 11., 2019
| 11:15 - liepājas t. "bļitka" (viesizrāde dailē)
atbraucu atpakaļ uz to vietu, kur trešdien pakāsu (allegedly) kladīti. nav. tas izsvītro vienu no iespējamajiem variantiem. un liek justies vēl sliktāk.
vakar dailē redzēju liepājas(?) (goda?) teātra izrādi "bļitka". iesildīšanās - šņabis un zacenīte, un labi iesilis egons dombrovskis - pirms izrādes uz kāpnēm bija ļ. jauka un nepieredzēta. nez no kurienes uzradās skutelis. kuram gan pirms, gan izrādes laikā tika veltīti skuteliski joki.
pati izrāde... hm. nekāda sasaiste ar notikuma vietu - liepājas kanālu - īsti nav nevienā brīdī.
mutīgā egona pārinieks par spīti apaļajai 82. izrādīšanas jubilejai, joprojām likās visus skatītāju smieklus un dombrovska jokus līdz galam neatcerējies. kas izpaužas stulbā smaidiņā, kas lielākajā daļā gadījumu lauž viņa characteru.
simts eiro banknošu feikus vēl feikākus par necaurspīdīgu papīru laikam nevarēja atrast.
tajā brīdī, kad dombrovska/zigurda ventilējošajiem no savas dzīves pieredzes veidotajiem minējumiem par pārinieka/jāņa ģimenes dzīvi un tās problēmām, pretī sāk nākt jāņa interese šajā spēlē, un visbeidzot tiek aizskarti zigurda dzīves robainie stūri, izrāde beidzas.
like, šī bija pirmā manis redzētā izrāde, kuras laikā aktieris uz skatuves sev apmīž pirkstus. kas diemźēl ir spilgtākā prātā palikusī epizode. ko varbūt varēja izmantot labāk.
es nezinu. nevaru teikt, ka patika.
jaunkundzei aiz manis gan likās smieklīgi smiekli par visiem veču pieņēmumiem par sieviešu anatomiju un uzvedību.
em, yeah.
|
marts 1., 2019
| 15:19
hrr, tās bija svētas desmit dienas tvaika mājā. ielā. tfu, kādā mājā. es nezinu. Beidzot tiku pie kompja, kāds cincītis ir centies lauzties manā telefonā un ņihujā. mums abiem. vai arī viņš māk atkost icloudus.
|
juunijs 17., 2017
| 10:39
vēl neesmu beidzis priecāties par sestdienas satiksmi, kad bikses drusku ierībina īsziņa ar tekstu, ka autobusā ir atradusies mana kora cepurīte.
kopš 3. jūlija tā bija uzskatīta par kaut kur aizmestu iepriekšējā vakara zibeņojošajā izskaņā (vai arī nopizģīta no manas istabas), un kopš tās reizes es ar to (sādžas skolas, kurš tādām vajadzībām tiek izmantots kā minimums reizi nedēļā) autobusu biju braucis divas reizes.
|
|
|
|