|
marts 4., 2020
 | 23:10
kāds aizstiepa riteni. varbūt. lai gan man liekas, ka es viņu ieliku noliktavā. es nezinu. kaut kāda stulba narkoze līdz brīdim, kad aiziešu mājās.
es jau, šovakar, biju izdomājis, kā rīt teikšu. ka viss, nahuj ir līdz klinķim. ka tas nebija pr naudu, gandrīz visos brīžos, tas tagad ir par pilnīgi visu pārējo.
un zb, šefs mēgina pierunāt kaut ko darīt tagad, nevis celt kājās emerdžensiju
zajebal. veļuks atradās. noliktavā, 3m attālumā. nu nahuj. nahuj kāds viņu kaut kur aizstiepa.
tagad es jūtos vēl sliktāk, nekā tad, ja viņš būtu nopizģīts. kas protams, nav racionāli, un tā tālāk, naudas izteiksme un tā. vispār vairs negribas kustēties. un es te stāvu. noliktavā. ar telefonu rokās, veļuku piepaceltu līdz palodzei, un lukturīša gaismu uz plauktiem fonā. nu zajebal. es uz brīdi biju atviegloti laimīgs. nu, ne laimīgs. ka kaut kas notiek. ka var iet mājās kājām.
nu tad jau nekas nemainās. debīli aizkavēju šefu uz pusstundu. nekas nemainās. rīt atzīšos. pohuj. beidzot pohuj. vai atzīšos parīt, parīt čista viņš te būs. atlikšu laiku. es nekam ofisā vairs nevaru atlikt laiku. tas bija ptiesība jau sen, bet tagad it īpašu. protams, nav veselīgi. es vispār neesmu veselīgs.
un es dzirdu viņu balsis ārā. kā es vēlētos, kaut man būtu šodien paņēmušās austiņas. lai gan pohuj taču. neklausies un ignorē. un minies prom. apgulies uz grīdas un atviegloti nopūties, ka rītdienas roncijam nebūs jāzvana vai jāraksta iesniegumi mentiem. ka ritenis, lai nu kāds viņš tur būtu, bet ir tepat, koridorā. un, ja nebūtu lietainās dienās uzkrāto dubļu, viņš ir diezgan patīkamā krāsā. jā, patīkamās krāsas ir teju vienīgais pluss maniem transportlīdzekļiem. lai gan, nu krāsas. katram jau ir sava tīklene un ekrāns, un kontrastd un viss pārējais. bļeģ, aizslīgu. jā, tagad tas ir par pilnīgi visu pārējo.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |