|
apriils 8., 2020
 | 17:35
reāli sadusmojos. pilnīgi nekam izdomāju salīmēt kolāžiņu, atrodu papīra lapu uz kuras līmēt, atrodu avotus, no kuriem izgriezt lietas, un aidā.
izgriežu kādu daļu, sāku likt uz lapas kompozīciju, bet mazliet - no papīra vai vēja tur notiek pārvietošanās. sīka, bet nepatīkama.
atrodu labāku "audeklu". ok, pielīmēju pirmo fragmentu. tad pamanu, ka izvēlētā audekla stūri esmu mazliet iesitis. drusku jāpārvietojas.
un viss. faking viss! nekur, ņifigā, nav līmes zīmuļa. korķis ir. sarkans līmes zīmulis, tāfeles marķiera izmērā. nav nekur! kādā nahuj sakarā? padsmit minūtes jau izlamājos dzīvē, bet tā arī nav uzradies.
20:04 edit: un pilnīgi nekas tiešām ir nekas, un bērnijs sanderss izstājās no... lai kā arī sauc to štatu vēlēšanu sūdu. viss. es eju gulēt.
|
marts 4., 2020
| 23:10
kāds aizstiepa riteni. varbūt. lai gan man liekas, ka es viņu ieliku noliktavā. es nezinu. kaut kāda stulba narkoze līdz brīdim, kad aiziešu mājās.
es jau, šovakar, biju izdomājis, kā rīt teikšu. ka viss, nahuj ir līdz klinķim. ka tas nebija pr naudu, gandrīz visos brīžos, tas tagad ir par pilnīgi visu pārējo.
un zb, šefs mēgina pierunāt kaut ko darīt tagad, nevis celt kājās emerdžensiju
zajebal. veļuks atradās. noliktavā, 3m attālumā. nu nahuj. nahuj kāds viņu kaut kur aizstiepa.
tagad es jūtos vēl sliktāk, nekā tad, ja viņš būtu nopizģīts. kas protams, nav racionāli, un tā tālāk, naudas izteiksme un tā. vispār vairs negribas kustēties. un es te stāvu. noliktavā. ar telefonu rokās, veļuku piepaceltu līdz palodzei, un lukturīša gaismu uz plauktiem fonā. nu zajebal. es uz brīdi biju atviegloti laimīgs. nu, ne laimīgs. ka kaut kas notiek. ka var iet mājās kājām.
nu tad jau nekas nemainās. debīli aizkavēju šefu uz pusstundu. nekas nemainās. rīt atzīšos. pohuj. beidzot pohuj. vai atzīšos parīt, parīt čista viņš te būs. atlikšu laiku. es nekam ofisā vairs nevaru atlikt laiku. tas bija ptiesība jau sen, bet tagad it īpašu. protams, nav veselīgi. es vispār neesmu veselīgs.
un es dzirdu viņu balsis ārā. kā es vēlētos, kaut man būtu šodien paņēmušās austiņas. lai gan pohuj taču. neklausies un ignorē. un minies prom. apgulies uz grīdas un atviegloti nopūties, ka rītdienas roncijam nebūs jāzvana vai jāraksta iesniegumi mentiem. ka ritenis, lai nu kāds viņš tur būtu, bet ir tepat, koridorā. un, ja nebūtu lietainās dienās uzkrāto dubļu, viņš ir diezgan patīkamā krāsā. jā, patīkamās krāsas ir teju vienīgais pluss maniem transportlīdzekļiem. lai gan, nu krāsas. katram jau ir sava tīklene un ekrāns, un kontrastd un viss pārējais. bļeģ, aizslīgu. jā, tagad tas ir par pilnīgi visu pārējo.
|
nuavembris 5., 2019
| 18:00
atradu faking polaroīdu, ko biju nolicis tādā vietā, ka nebija man rādījies acīs veselus divus mēnešus. kādā veidā.
un joprojām mazliet sāp sirds rajonā par to huiņu. kas nozīmē roltonu diētu (meanwhile, šodien pirms darba apēdu trīs siermaizes un 80g konditorejas šokolādes) uz tādu diezgan labu laiku, un aizmiršanu par jebkādu wish-lista saīsināšanu. ughhh. laiks pārdomām. vai domāšanas akcentēšanu.
|
|
|
|