|
februbaars 22., 2021
 | 14:33
- sveiki, vai llu arhīvs?
- ļuba, atnāksi? kā var pārslēgt uz arhīvu? šitā podziņa tikai jānospiež?
|
februbaars 16., 2021
| 11:16
- Ko tagad?
- jākrāj nauda uz dzimšanas dienu
- Jāpārdod akna
- jānodod asinis
- Tev vispār ir ko nodot?
- man liekas ka uz šo jautājumu nav labas atbildes
|
februbaars 27., 2020
| 22:08
fū. atbraucu atpakaļ. redzēju sniegu. tāds viegls absurds, ka jābrauc uz valsts ziemeļiem, lai kaut ko tādu redzētu. un atkal vjetnamas flešbeks. sasodīts.
līdzīgu nopūtu (pēc astoņām nonstopa stundām visur paspēt - nu, ne gluži visur, un ne pilnīgi paspēt, bet vismaz kaut kā iztērēt saulesgaismu) izdvesu atpakaļceļā, tajā kalnamalas viesmīlīgajā iestādījumā, kur gan man nedeva ēst. no sākuma nepiedāvāja, pilnīgi neko, un kad pienācu paprasīt pats, viņiem (precizēšu, viņām) bija tāds "ne-e". nu, ne tāds. bet nē. paņēmu kaut kādu bi-fresh plūškoka limonādi, zobi līp joprojām - pēc divām stundām. un tad es sapratu, ka labi vien ir, ka neko neņēmu ēst, jo knapi paspēšu tikt mājās ar indieti (kuram aizdot ģitāru) sarunātajā laikā. nu, nepaspēju, bet indietis arī galu galā nekur netiek. rīt.
un rīt. ho ho ho. nākamā lieta, pie kuras ķēros kalnmalas iestādē, pēc sēdvietas izraudzīšanas, izģērbšanās, un aiziešanas uz tualeti cerībā atkārtot vienu vecu selfiju, bija jā, par rītdienu. izdomāt, ko varētu teikt rītdien. rīt, kad vienā sfērā būs vis-stresojošākajais pasākums kopš.. pēdējā jūlija vai gandrīz pirmā septembra? nu, ka galīgi nav skaidrs, kas būs vai nebūs. atkal kaut kādi random teikumi, kurus secībā lasīt (vai pat iemācoties no galvas, stāstīt) būtu diezgan pašnāvība. vajadzētu jau izkārtot tā, lai ir labi, bet es neprotu/negribu dirst cilvēkiem, un tas galīgi nav labi. nu, reizēs. kas ir sliktākais, kas var notikt? man uzdirsīs divi čuvaki par to, ka iztērēju max. stundu viņu laika?
|
| 11:06
ofisā (uz divām h ieskrēju) pa radio klasikas ziņām stāsta, ka alūksnē ir centimetriem smiega. jāaizbrauc. bet kur. un baigi vairs negribās ņemt savu zorki, tik bieži liek vilties..
pirms pāris dienām, kaut kur - atceros, maldugunī - pārklausījis kāda vīrieša stāstu fraugu kompānijai par to veikalu uz tallinas ielas, kur ir vinila atskaņotāji un preces no vācijas. vispirms viņš laikam stāstīja pr ēstuvi, kur viss ir no ķīniskām precēm. nujā, un tikko braucot garām, pie tā vācijas veikala ir astoņu cilvēku rinda pie durvīm. zinu, ka viņš veras vaļā vienpdsmitos.
jā, unvakar vakarā k. atkal nācās sūdzēties, ka ofisa admiistrācija ar viņu nerunā par ņemšanu darbā.
|
janvaars 31., 2020
| 22:27
aizgāju no taba, kurā biju meklējis 'frutigerfont", jo viņš ir tas, kurš ir sazīmējis Avenir. kas ir fonts, kas jau tā patika, bet izprintējot, iemīlējos.
redzēju talantīgo misteru ripliju dailē. pierakstīju veselu blociņa lapu, ne lappusi.
aizgāju uz ofisu, tik daudz (relatīvi tam, cik īsu brīdi nebiju aizņemts un ka uzreiz aizgāju, līdz ko bija iespēja) publiski pazīstamu cilvēku, kuriem piepisties, ko neizdarīju. un trīc rokas.
un aizgāju pie p., kur kārtējoreiz piepisos no diviem 0.3 aliņiem!!! (ok, vienam 11.1%, pa čakeni braucot, izdomāju, ka tas patiesībā ir slepkavības mēģinājums), un cik ļoti patīkami ir runāt pr kultūriskām vai mākslinieciskām lietām ar cilvēku, kurš tur ir mazliet iekšā, un saprot latviski tulkotās angļu memes un darbojas pēc līdzīgi saprotama mehānisma kā es. bāc. jā. kas, no vienas puses, veido divus secinājumus. ka a), visu laiku ejot pie p., var ātri tikt pie alkohola atkarības, un b) ka tas ļoti labi atbild uz jautājumu vai aizdomāšanos, ko nozīmē e. ka tas ir ļoti daudz un miers sirsniņai un blablabla, vienīgi žēl, ka ir limits izsmelšanai, un diezgan mazs. un ir tik daudz cilvēku, ar kuriem.. es pat nevaru pateikt tàdus apvainojošus vārdus. nu, runājot nav vispār nekādas dzirksteles. var jau uztaisīt - nolokot kādu stūri vai izliekoties , bet te ir gandrīz tīri un patiesi. pa taisno no galvas uz izrunu vai smiekliem, vai garu "āāāā!". labi, atkal aizrunājos. kas arī ir riskanti. jo man patīk, ka cilvēki runā, bet par to, kas interesē mani. gandrīz vai. labi, viss.
un jā, centos janvārī baigi neklausīties melody's echo chamber. paklausījos, ejot no teātra pakaļ atdzenajamai mašīnai. tā vaiboju, ejot cauri esplanādei. sasodīts. tas debijas albums var savākt no manis ļoti daudz ko, paldies.
|
janvaars 30., 2020
| 22:43
tātad tā izskatās paģiru diena. un vienu mirkli, pēc tam, kad tikām pie pa vienam haļavajam aliņam (un kolēģis v. uzpildīties ar dūmu ofisa noliktavā), palika tik rēcīgi, ka varētu gandrīz apvemties. bet nujā. tad šefs aizgāja pie zobārsta. bet hm.
hm. viena čiksa sāka uzdot jautājumus. kurai es parasti uzdodu debilus jautājumus. nu, mani baigi interesē, ko domā citi, par kaut ko, kādu stulbu izteikumu vai manu pieņēmumu vai idejām. bet tagad viņa pavērš to pret mani. un ir drusku tā neērti, jo grūti ir noformulēt "savu dzīvi četros vārdos", vai precīzi pateikt, kas man besī tajā japanese house albumā, no kura divas dziesmas ir tajā visdebilakajā pleilistā. ā, un vēl, atnāca ciemos ex-kolēģis p., kurš man sākumā likās ka ir pilnīgs ******* (nevaru iedomāties publicējumu lamuvārdu), bet bāc, viņš ir foršs un kaut kā. būs jāaiziet uz viņa jauno ofisu. kaut kad. drīz.
man liekas, ka viens indietis tūlīt man atzīsies mīlestībā.
kas vēl. šodien mani mājās gaida. braunijs. kabaču braunijs. izvilku no krāsns, pārlēju ar kakao un skrēju uz ofisu. eh. vajadzēja pagaršot. un cepta cūkas pavēdere! tas ir kaut kas pilnīgi pizģec. it īpaši, ja to ādiņu drusku iemet pacepties friterī. lai gan pēc baigās garšošanas tas sāk garšot pēc "pork rinds".
un "pork rinds", sasodīts, tas ir vēlviens vjetnamas flešbeks. kur tas notika. fak. tajā pilsētā, kur man piedāvāja arbūzu. un piedāvāt braukt līdzi ceļojošajam cirkam. labi, es no galvas neatceros. man ir varianti. bet. tūlīt atradīšu. bet kāda jēga, es te tomēr negribu rakstīt, kur tas īsti bija. atradu ar pirmo. strītvjūvā to soliņu pie bankas, kur es sapratu, kur esmu iegrābies. ka tie nav kukurūzas čipši. un atradīšu, kur tonakt gulēju, un mostoties izveidoju atziņu, ka bļe, varbūt tomēr ir iespējams tā izdzīvot. jes. ha! fak. sasodīts. kad tas bija. kaut kāds 2017. gada trešais oktobris.
|
juunijs 24., 2017
| 13:52
- žēl, ka salaspilī nav tāda vieta kur var atnākt ar savu monopolu un spēlēt ar svešiem cilvēkiem
- rīgā ķipa ir?
|
juunijs 3., 2017
| 11:09
kā pašam vēl nepamodušam var nogriezties cilvēks, kurš vispirms atzīdams, ka vēlētos pagulēt, pēc tam 40 minūtes vervelē par nokavētu lidojumu uz frankfurti, jo nemācēja jaunā telefonā uzlikt modinātāju.
|
apriils 9., 2017
| 16:44
- nopietns jautājums. kad tu pēdējoreiz dabboji?
- hm, es paskatīšos. *2 minūtes šķirsta whatsappa sarakstes* es pēdējoreiz dabūju 15. oktobrī.
- nu paga, mēs taču jaunajā gadā dabbojām.
- dabbojām? kas ir dabbot?
- *iedabbo*
- ā, vakar vakarā, vairākas reizes.
|
juunijs 24., 2016
| 21:20
- es šogad beidzot esmu noķēris to vasaras sajūtu
- hm?
- ārā ir karsti, es esmu nosvīdis, piedzēries un mēs esam kopā un spēlējam monopolu
|
maijs 24., 2014
| 06:18
klau olaf, tu gadījumā 3:30 nesēdēji "vietas" āra terasē un nerunāji ar puspliku garāmgājēju?
--bet jauki izbraucu ar riteni.
|
|
|
|