|
marts 7., 2020
 | 20:57
tāda apātija.
pēc omes svinībām beidzot var laicīgi aizbraukt, un aizminos uz darbu (vispirms pārbaudot salauztu elektroniku, un saņemot ziņu no cilvēka, ar kuru likās ka viss ir beidzies pēc viņa untuma) ar tādu prieku, ķipa, un ieraugu darbagaldu, un man aizverās ciet. neko negribas. un es daru to kretīnisko lietu, par ko man uzdirsa priekšnieks, pirmo reizi kopš strādāšanas kopā gadu. un jā. tas ir teju viss, ko šodien daru. hn liekas, ka visu sapišu. vienlaicīgi besoties gandrīz par to, kā citi pārējie elpo. un, to visu rītdienas projekta uzbūvi. ka cilvēks atnāk, (nopiržas/atraugājas), pasaka "darīsim šitā", un aiziet. labi, es jau pateicu par daudz. bet p. pirms divām nedēļām sapulcē likās, ka ha, varbūt es tomēr domāju nepareizi, viss (šoreiz!) griežas uz pareizo pusi, un es alojos. fsking nē.
vienkārši ir kkāds dīvains darbības režīms. kaut kas jādara. kas? ai, ieguglē. bļa, es tā nevaru. un vakarā tiešām visiem sāka karināties lamuvārdi katra teikuma beigās, un bipolāras teikumu uzbūves. ne tikai izteikumos, bet arī izteiksmē un dikcijā.
|
janvaars 19., 2020
| 00:24
no rīta viegli pabesījos ka kolēģis nesaprot, cikos ir jānāk, tad pabesījos par viņa darba kultūru, tad nebija ko darīt, palaidu viņu mājās un tad trīsarpus stundas dzēsu ugunsgrēku.
tagad pusotru (nu jau divas) stundu neko nejūtu, gribēju poezvanīt i. un uz saldētavas guļot, paraudāt, bet viņa necēla un tad jau mazliet pārgāja. gribas rīt iet barpt pīles. lai gan es paņēmu maizi. kas ir huiņa. eh, atkal jāguglē "ko barot pīlēm, "baltmaize slikti"".
ugh. jā. vakarvakarā noskatījos pirmo pusi no modern love s01e01. tāda reālistiskā jaunjorka, um aktieri, kuri, starpkadros liekas, ka slatās kamerā, lai pārliecinātos, vai ir pareizi izrunājuši nyt esejā rakstīto. tagad itkā varētu pabeigt, it kā nē.. bet ir ēdiens. tad jau jā. pirms vairākām dienām atklāju, ka tumsā skatoties un ēdot ir baigi ok
ā, vēl direktorei jāuzraksta kaut kādi izejas punkti gaidāmajā sapulcē. /// edit: heii, vēl viena pavisam atšķaidīta šķiršanās vēstulīte. viena rindkopa. tāda. pārējās par ofisu.
karoč huiņa, ofisā pa ilgiem laikiem legit noguru. parasti ir besis kustēties.
|
janvaars 11., 2020
| 14:22
bļe, nu ne jau šitādu dienu dēļ es izvēlējos dzīvot.
brīvs, jo domāju, ka ir laut kāds pārcelts teātris, bet nav. tad paliek jau kuro rītu pārcelts frīlenss, un nespēja nesāpīgi piecelties.
|
oktobris 10., 2019
| 13:04 - lnt "man 30 gadu"
ieauguši nagi, ieauguši zobi, ieauguši krāmi, ieaudzis slinkums
laikam jau pirms divām nedēļām biju uz nacionālā "man 30 gadu".
divi jautājumi. vai varbūt pārāk lielas formas izrāde? vai cigaretes degšanas ilgums ir uzskatāms par laika mērvienību scenārijā?
kas vēl. lūriņai cepuri nost, īsti nesapratu, ko bedrē spēlēja macats/lūsēns (sarkanais nords karoče), ja pie taustiņiem jau ir zilveris un pauls. un ko tur darīja, teiksim, šelegovskis. operisks iestudējums.
dziesmiņa par gurķiem bija baigaias bangeris. ko viņi arī saprata. pārējais gan diezgan hujņa.
|
juunijs 3., 2017
| 11:09
kā pašam vēl nepamodušam var nogriezties cilvēks, kurš vispirms atzīdams, ka vēlētos pagulēt, pēc tam 40 minūtes vervelē par nokavētu lidojumu uz frankfurti, jo nemācēja jaunā telefonā uzlikt modinātāju.
|
apriils 2., 2016
maijs 27., 2014
| 00:24 - sadirstums
izmest to datoru, tāpat kā izmest visas spicās avīzes un lai nešņakt vien. pa visu dienu tik to kā zpd videoklipu uztaisīju un pāris stundas domāju, uz kurieni šaut - tartu vai pärnu. tā arī ne par vienu neizšķīros.
līdzīga kompozīcija kā alīnas video.
|
maijs 14., 2014
| 07:23
besis pilnos apmeeros, jo maajsaimniece nespeej pieregistreeties dropboxaa, parak vaaji nervi lai ko retusheetu fotoshopaa un uz skolu jau var arii vairs neiet, diez ko domaashu darbdienas beigaas, tachu tam nav saistiiba ar politbeegljiem
|
februbaars 17., 2014
| 16:39
šausmīgi fankī teātra skate, atbesīja viens no tiem diviem cilvēkiem, ar ko braucu tramvajā tiktāl, ka nezinu, vai var vēl nedaudz. tad atsēdēju dirsu, septiņos spēle, jāsāk taisīt makaroni un viss pārējais.
skan: deerhunter - pensacola
|
|
|
|