|
marts 9., 2020
 | 20:44
briāna ielas meistars no rīta telefoniski piecās minūtēs izskaidroja, ka nav jēgas remontēt manu sen salijušo (varbūt? kas tad viņam notika? uzreiz jau nenomira) olympus dslr.
un jā, aizgāju uz sapulci, kurā biju vienīgais departamenta pārstāvis. un paliku uz četru vīnu degustāciju, no kuriem vislabāk garšoja, un, dzerot pēdējos divus, pat iespējams patika, pirmais. lamberti extra dry prosecco.
dabūju bildes, un atkal sapisu, sapisu!!!!, pirmo kadru. es taču zināju, ka viņi ir 50/50, bet man jau liekas, ka es tomēr nospiedu divreiz. bet ieskenējušās ar to atkārtoto kadru ir 0. un es tik ilgi kadrēju, pārvietoju vāģi kādas trīs reizes, un ņihujā. bļeģ, tik ļoti vajadzēja to kadru, unviņa nav, vispār. un arī vakardienas bildes ir, šķiet, viegli nepareizi viewfinderotas. grr. nahuj šito kameru. bet vismaz ir sniega bildes.
|
februbaars 27., 2020
| 11:06
ofisā (uz divām h ieskrēju) pa radio klasikas ziņām stāsta, ka alūksnē ir centimetriem smiega. jāaizbrauc. bet kur. un baigi vairs negribās ņemt savu zorki, tik bieži liek vilties..
pirms pāris dienām, kaut kur - atceros, maldugunī - pārklausījis kāda vīrieša stāstu fraugu kompānijai par to veikalu uz tallinas ielas, kur ir vinila atskaņotāji un preces no vācijas. vispirms viņš laikam stāstīja pr ēstuvi, kur viss ir no ķīniskām precēm. nujā, un tikko braucot garām, pie tā vācijas veikala ir astoņu cilvēku rinda pie durvīm. zinu, ka viņš veras vaļā vienpdsmitos.
jā, unvakar vakarā k. atkal nācās sūdzēties, ka ofisa admiistrācija ar viņu nerunā par ņemšanu darbā.
|
janvaars 7., 2020
| 00:00
beidzot pazuda tā sāpe no kakla, un šodien tā arī nesajutis noguris. varbūt tagad, kad piestūmos ar pankūkām. kas izdzēsa visas tās mazās domas par pieķeršanos projektiem, vai kā to nodēvēt šefam, vai kādam citam. uz kurieni es gribētu nākamreiz tēmēt, lai kopumā ietu uz priekšu ķipa.
un man tik ļoti besī ka nesanāk (vai otrādi) viens process ofisā. un pastulbais kolēģis šodien bija, vai man tikai šķita, ok.
vakar kā no 1% izdzisa aifons, tā šodien nav piedarbināms. a fig nnn.
un šorīt bija viegli ziemīgs brauciens pa snieģeli. dienas laikā nokusa.
|
detsembris 10., 2019
| 22:55
nevar tā saprast.
šodien visiem likās tāds baigais nogurums, vai kas. šefs no rīta žāvājās un vakarā sāka klepot. pa latvijas radio 3 teica, ka ir trešais laika tips. un tas, ka biju tur kolēģa-loša vietā. rītos un vakaros dzeru tirgus tantes žāvēto kātu ar ingveru un citronu. pagaidām pohuj. tādā ziņā. izplānoju nākamo instagrama postu. mazliet cienu to sievieškārtas kolēģi, kas piedāvāja mani nožņaugt arī bez telefona lādējamā vada. lai gan besī. šorīt kaut ko posīja. nākamnedēļ, kad (pēc grafika) uz ofisu tikpat kā nav jāiet, ir sanākuši visādi korporatīvie pasūtījumi. hm.
mazliet gribas sniegu. hm, roncij kas tev vainas? tikai tādēļ, lai kādu rītu izkasītos uz kaut kurieni aizbraukt. pafočēt un priecāties par tādiem baltiem laukiem, vai apsarmojušiem kokiem, vai ko tādu. bet pilnīgi nekam citam. pilsētā jau čista nē, sniegu no pilsētas pa gabalu.
|
detsembris 2., 2019
| 23:13
šodien garīgais tāds, ka gribētu kaut kad iepīpēt un klausīties morisona dzeju un kaifot. nē, nu es klausījos arī šodien. un arī domāju, kā būtu, ja iepīpētu un klausītos.
atklāju, kur ir problēmcēlonis pakistānim, par kuru liekas, ka viņš vienkārši nejēdz neko un neuztver dzīvi.
esmu pilnīgi aizmirsis vakardienas konfliktsituāciju. tā vakardienas pārkārtošanās (atrastai dīvāna kastei pieskrūvēju riteņus, no istabas iznesu krāmus) ir nostrādājusi pr mazu reseta podziņu. maziņu. salīdzinot ar to lielo reseta pidziņu.
nezināju, ka uz indiju lido ryanair.
un pašā darbadienas noslēgumā, sadzirdēju ka otrs departaments (no kura tagad lēnām izklīst cilvēki) ir lietas kursā par to, ka mēneša laikā, neatrodot "investoru", bodīti klapēs ciet. mums, protams, pirmā dzirdēšana. gruzīgi. drusku jau bija doma par impostera sindromu vai ko līdzīgu, kā es vispār darbotos un vai būtu vajadzīgs citā uzņēmumā, kādā es vispār infomācijas/uztveres/prasmju vakuumā sēžu. un tagad mamma mesendžerī uzdirsa par manām pēdējā pusotra gada dzīves izvēlēm. vai es kaut ko mainītu? nujā, protams. kā jau visam. bet bļe. ir arī skaidrs, kur es sapisos. klaja nerunāšana, esot tādā puspagrabā. var parunāt ar mājas īpašnieku, lai izlaiž, vai gaidīt, kad ciņš izies no mājas, lai es nemanīts varētu iziet. un tā es gaidu, un gaidu, un tad kaut kas bija jāpieņem, un tā nu es te tagad esmu, ar caurumu tirgus kroksī zem labās kājas pirkstgala. domājot par rītdienu ofisā. vēl vienu dienu ofisā. šito zinot, tad tagad gribās, lai tā bodīte veras ciet, un pohuj, un kaut ko paralēli pameklēs, 'n shit. vienkāršāk. jo kaut kādi varianti vai scenāriji par ko tādu bija, redzot drusku stresainus direktorus. bet, hmm. nujā. stulbi, drusku. būt klāt un vērot, kā deg pasaule.
un tad vēl ir tas juridiskais, vai ne juridiskais aspekts par to aiziešanu prom. septembrī bija tāds inčīgs atgadījums, kad šefs uz vietas atlaida/palūdza vairs nenākt vienu čali. un visiem uzreiz ir tāda uztvere, ka viņš ir atlaists. bet nu, man liekas, ka viņam joprojām ir ofisa atslēga, zināmi kodi, vēl kaut kādas lietas, gan jau darba līgumu arī uzreiz nesaplēsa, algas 'n shit. vai 'change of heart' kādam vadībā. krānīgi, vai maiklskotiski, vai kā, bet tomēr variants. nu nav atlaists. līdz kaut kādam brīdim. tagad gan laikam ir.
un ko tu domā par beigām?
ja kāds šo lasa, mani baigi interesē šubrovska, vai mantas, vai vēl kaut kā gabals pr meitenēm un muzikantiem, krūtīm un talantiem, ir kaut kur lirikas vai audio?
also, neesmu ierakstījis, ka šī ir kāda piektā ziemas diena. sniegs laikam jau trešo dienu turas. minoties gandrīz saslīdēju uz tallinas ielas.
|
marts 12., 2019
| 15:31
atkal kaut kāda huiņa ar mutes dobuma apakšējo, kreiso pusi.
ā, un lai neaizmirstās pēc pāris gadiem, ka 12. martā krīt centimetriem sniega. krīt.
|
februbaars 17., 2019
| 06:27
nutā, sniegs gandrīz visur ir pazudis. atnācu 11:03 no rīta, aizgāju ap 5:30 no rīta.
|
|
|
|