|
marts 11., 2020
 | 11:05
pirmais ibuprofēns: aiznākamajā rītā pēc lauztām plaukstām
otrais ibuprofēns: pēc sen nejustām paģirām
man vēl ir 18 ibuprofēni
ja dzīves neveiksmes būtu tik retas
ar šo ibuprofēna iepakojumu pietiktu
diezgan ilgam laikam
|
janvaars 30., 2020
| 22:43
tātad tā izskatās paģiru diena. un vienu mirkli, pēc tam, kad tikām pie pa vienam haļavajam aliņam (un kolēģis v. uzpildīties ar dūmu ofisa noliktavā), palika tik rēcīgi, ka varētu gandrīz apvemties. bet nujā. tad šefs aizgāja pie zobārsta. bet hm.
hm. viena čiksa sāka uzdot jautājumus. kurai es parasti uzdodu debilus jautājumus. nu, mani baigi interesē, ko domā citi, par kaut ko, kādu stulbu izteikumu vai manu pieņēmumu vai idejām. bet tagad viņa pavērš to pret mani. un ir drusku tā neērti, jo grūti ir noformulēt "savu dzīvi četros vārdos", vai precīzi pateikt, kas man besī tajā japanese house albumā, no kura divas dziesmas ir tajā visdebilakajā pleilistā. ā, un vēl, atnāca ciemos ex-kolēģis p., kurš man sākumā likās ka ir pilnīgs ******* (nevaru iedomāties publicējumu lamuvārdu), bet bāc, viņš ir foršs un kaut kā. būs jāaiziet uz viņa jauno ofisu. kaut kad. drīz.
man liekas, ka viens indietis tūlīt man atzīsies mīlestībā.
kas vēl. šodien mani mājās gaida. braunijs. kabaču braunijs. izvilku no krāsns, pārlēju ar kakao un skrēju uz ofisu. eh. vajadzēja pagaršot. un cepta cūkas pavēdere! tas ir kaut kas pilnīgi pizģec. it īpaši, ja to ādiņu drusku iemet pacepties friterī. lai gan pēc baigās garšošanas tas sāk garšot pēc "pork rinds".
un "pork rinds", sasodīts, tas ir vēlviens vjetnamas flešbeks. kur tas notika. fak. tajā pilsētā, kur man piedāvāja arbūzu. un piedāvāt braukt līdzi ceļojošajam cirkam. labi, es no galvas neatceros. man ir varianti. bet. tūlīt atradīšu. bet kāda jēga, es te tomēr negribu rakstīt, kur tas īsti bija. atradu ar pirmo. strītvjūvā to soliņu pie bankas, kur es sapratu, kur esmu iegrābies. ka tie nav kukurūzas čipši. un atradīšu, kur tonakt gulēju, un mostoties izveidoju atziņu, ka bļe, varbūt tomēr ir iespējams tā izdzīvot. jes. ha! fak. sasodīts. kad tas bija. kaut kāds 2017. gada trešais oktobris.
|
marts 11., 2019
| 17:08
piektdien vakarā sacepu kīšiņus un kīšu (es pat nezinu vai tas skaitās. izklāj cepamtrauku ar tortijām, saber sīki grieztu dārzeņu/šķiņķa/siera maisījumu un pārlej ar kultu olu, voilā), kā arī mazu auzu/šokolādes salipumu. atnāca i. ar tēva vīna pudeli, iedzēru varbūt kādas divas glāzes. nakts vidū atveda mazu lulū picu ar marinētiem halapenjo un paši pilinājām sriraču. un paostīju gāņa dūmus.
no rīta kaut kāda mazā, nē, diezgan vidēja lieluma paģiriņa un omes vārda dienas pieēšanās.
svētdien atslodze, pēcpusdienā atbraucu mājās un apēdu pārpalikumus no kīša un auzām/šokolādes.
šodien atslodze, apēdu pārpalikumus no omes vārda dienas. un viss turpina nākt ārā. gandrīz esmu nobindžojis ceturto sainfelda sezonu. no karjeras iespēju centra nepiezvanīja un pats arī neesmu piezvanījis. rīts tā kā jau kādu laiku ir garām.
|
|
|
|