|
februbaars 5., 2020
 | 01:22
es vienkārši kaut ko te ierakstīšu. šodien, un rīt un parīt vēl sapratīšu, kas tieši. tad pēc nedēļas apmēram, un pēc mēneša vien vāji atcerēšos, ka vakar vakarā (+/- trīs dienas) kaut kas notika. nav jau nekas tāds, bet pašam personīgi neko tādu arī nav gadījies pieredzēt. lai gan tas jau notiek visu laiku. un cilvēko dzīvo, un bla bla. hm.
/////
on an unrelated note, biju uz vefa spēli, blūms un medfords sākumā vilka, un izvilka veselu +10 (kā saka sportacentrā, bija arī +14). mediss ir galīga budžeta versija atem un ausējam. koham vispār nedod spēlēt. freimanis pāris reizes nolaida no groza apakšas. ļoti regulāri liekas, ka 60% gadījumu vefs pat neveido pilnīgi neko. pakustās "pa galiem" un kāds laužas iekšā. vai tajās beigās, divu minūšu garumā, tikai pūta trošakus. garām. un tad pēdējā ceturtdaļā tas tāds pustuklais nižnijnovogordas krievs sameta pāris troikas, un spēle beidzās ar -8, vai -10. karoče. beidzot sēdēju viens, un pārāk regulāri centos ko ierakstīt kladītē. lietas, kuras jāizdara. apņemšanās. uz tāfeles arī ir kas līdzīgs. visur jāieraksta.
|
marts 13., 2019
| 23:22
bijām ar k. uz vef spēli. viena kopīgā kopš izlaiduma neredzētā vidusskolas draudzene pāris stundu pirms uzmeta. iemetām pīlēm ar auzām un kukurūzu. tad nepareizajā (brīvbas ielas turk-, nevis ausmenī) garāmpaietajā kebabnīcā paņēmu ēdienu. brīvības ielas maximā nopirkām pa aliņam, jo labietī šodien neesot viņas favorīts. tad vienā vesetas ielas piecstāveņu pagalmā izdzērām alus un runājām par mūzikas klipiem un dīvainām latviešu filmām. olimpiskā ēdamzālē notiesāju kebabu, viņa siera bulku ar tēju.
somas nepārbaudīja. pirmo ceturtdaļu viņa pavadīja ar pavērstu telefona kameru pret visiem notikumiem, bet tad mēs sapratām, ka instagrams ur uzkāries un nekas nesūtās. pirmo no trim reizēm šogad neredzēju talismanu-pandu vai manu bijušo kursabiesreni starp dejotājām. un es nezinu, kādā veidā valmierras studenti pusspēli cīnijās līdzīgi ar krievijas čempionāta komandu.
kait kā tā. izrādās, ka olimpiskajā arī var dabūt alu. par divīti.
ā, pareizi, un vakar ciemos bija piekāpusi i. ar savu draudziņu (fak, viņi ir kopā trīs gadus? tad es viņus diezgan iespējams arī redzēju pēdējoreiz). nē, i. bija atnākusi 8. martā. bet pirms tam. atnāca ar bulciņām un trim aliņiem. vienu ierodoties izdzēra drauudziņš, vienu es sāku dzert tiklīdz viņi aizgāja, un trešais paliek ledusskapī un gaida nākamos viesus. ārkārtīgi egocentriski rādīju bildes un diezgan jaukdami stāstīju par savu mūža tripu. draudziņš ārkārtīgi klanījās, bet es tā centos baigi nedusmoties vai neizrādīt hm. jo nu otrdienas vakars, nepazīstams čalis kaut ko stāsta un tādā garā, naktsmaiņas vai kas tur. viņi izgāja no manis divas minūtes pirms trolejbusa un paspēja ielekt, kas vispār ir pats pozitīvākais un neticamākaias par to visu vakaru.
|
augustus 19., 2018
| 02:39
lai pamanītu kaut kādu daļu "rīgas svētku", ir jāatduras tieši līdz pilsētas centram. sasodīts, pļavnieki nav rīga?
noskatījos arī laikam kādas trīs krastu mača spēles. kas lika domāt par divām lietām. ka sen nav spēlēta bumba un ka vēl senāk nav spēlēts 5vs5. strūklakas gan foršas.
|
|
|
|