r-r-r

marts 11., 2020

02:45
aizgāju uz kāda indieša dzimšanas dienu. viņiem patiesībā ir sūdīga skaņas izolācija. kā faking jbl tumbiņa var skanēt stāvu zemāk, kāpņutelpā.

bet nujā, ofisa indieši ir manī samīlējusšies, uzsauca divus dārza sidrus un kkādu 14%/280, kuru bija sāpe izdzert. vismaz pasūtīju stafu ofisam. tiku pie spaisī tikalas vistiņām, un citrona/olas rīsiem. šobrīd reāli kratos kāpņutelpā, kurā ir izņemts 20. gs. sākuma lifts.

ehmm, kas vēl. rītdiena ofisā būs okei. es ceru. lūdu, neminies uz veļuka.

damn drunkfingers. tāds vidusskolas vaibs.

boja viens kulturālais čalis, kas uz diviem mēnešiem bija coimbrā uz erasmusu. bļaģ, beidz rakstit. jo bairāk es te tagad rakstu, jo bairāk tas viens vidusskolas flešbeks. uz nokia e61, nevis aifona virtuālās klaviatūras. fak. es vairs ne-spell-checkoju. paldies ciba, paldies s., paldies e., paldies indiešu kaimiņi, kamēr neiztriecat mani no kāpņutlpas, kameēr šo rindu rakstīšanas laikā esmu nogājis pusotru stāvu zemāk.

edit: viss safe, esmu mājās. ta eramusnieks uzlika kādas trīs dziesmas no beach fossils, un beach fossils, bļeģ, ir tādi, ka es pie jebkuras viņu dziesmas labprāt ņemtu un aicinātu jebko uz deju, vai apskautu pasauli, nu tā ir tik perfekta mūzika.

un aizgāju uz rīgas centrālo bibliotēku. pat atceros vienu čiksi, kas tagad gan strādā reģistratūrā. sasodīts. tie reģistratūru cilvēki.

vēl sarunājām ar vienu indieti ceturtdien viņam dzīt nost matus. tas arī nav sen darīts. es tagad mazliet izjūtu tādu mīlestību. vai tādu vidusskolnieciskumu. bet nu labi, pālis. ko es rīt no rīta jutīšu [jāpiemin neskaitāmas drukas labojumas, lai te varētu ko izlasīt], ir zem zīmes. whatevaaa.