|
marts 19., 2019
 | 18:49
tikko veloservisā čalis salīdzināja rumbas ar zobiem, ķipa "vari 2, 3 gadus izlikties, ka nesāp, bet tad ir jārauj ārā un apkārtējie arī". kas vispār ir mans variants gan rumbām, gan zobiem.
atcerējos par savām gudrības z. sāpēm. šodien ir klusi gandrīz pārgājis. interesanti.
šodien onkuļa pavadībā atkal trešo reizi iepazīstinoši sasveicinājos ar kādu kinda izdevušos pusmūža kungu. kas manā grāmatā ir okei, jo tā kā tie ir izdevušies kubgi, viņi sarunājas ar milzumdaudziem cilvēkiem, kuri parasti ir slavenāki un patīkamāki to be around. kā arī starp tikšanām paiet vairāki gadi, un tās notiek dažādās vidēs ar dažādiem iemesliem.
vēl satiku meiteni, kas iedeva to sūdīgo zāli, aizgāju uz veco darbavietu pēc papīriskām lietām un pāris minūtes parunājos ar s., ar kuru vidusskolā kādu gadu bijām baigie draugi whatsappā, starpbrīžos un pēc stundām un tad gadu es viņu tajās pašās vietās ignorēju. man bija pieredze un man tas sanāca. beigās vairs īsti negribēju, bet kaut kāda vidusskolnieciska principa to turpināju darīt. tagad vismaz atvainojos.
nujā. karjeras iespēju centra pārstāvis uzaicināja uz divu minūšu sarunu. izgājām ārā, es vilku jaku, viņš rokās tur cīgu paciņu, un liekas, ka procesā dodas uz priekšu. īsumā, lai es divas dienas atpūšos un neko nedaru, viņš padomās ko ar mani darīt un piektdien zvanīs. sarokojāmies un viņš laikam beidzot ielika mutē cigareti.
|
septembris 8., 2018
| 22:54
pāris stundas sēdējām atvērtā pagalmā pašā pilsētas centrā, nolikts projektors uz kura likti divi vhs ieraksti no koncertiem 80-to beigās (rozenštrauhs ādažos un pieči mežparkā), kuri gan abi pārtrūka. tad sākās "roncij, uzliec taču kaut ko, roncij, ielej tikko atbraukušām ļoti vizuāli pievilcīgām milfām viņu pašu atvesto gruzīnu baltvīnu" un pēc tā drīzi vien uz mājām. hm. amatieru teātra šīsdienas izrādes viskomiskākās lomas atveidotājs bija no aktīvākajiem bļāvējiem, lai palieku un kas tad mūziku liks.
līdz šodienai bija katastrofālas zobu sāpes vismaz pusotras nedēļas ilgumā. gribas pārdzīvot. un zinu, ka sapnī spēlēju vienu no foršākajiem pašrakstītajiem gabaliem. nu tādā "i wrote the best song that i've ever written, can't remember how it goes" līmenī. un vakar bija brīnišķīgs gadījums, kas pierāda, kādēļ es negribētu dzīvot galīgos laukos. ieejam topā, desmit minūtes pie kases notiek saruna ar vienas līdzgājējas māsu kurai rokās bērnu ratiņi, un pēc tam tikpat ilgi ar ojāru par to, kuras nac. teātra izrādes ir jāapmeklē un kur rīt trijos kalnā ir jādzer rums. dziļos laukos tas nenotiek un lielpilsētās arī ne. ja vien nav mikrorajona draugu. kuru man (vairs) nav. sign me the fuck up.
kā arī mana sapņu mašīna ir pēc iespējas īsāks hečbeks (vieglāk noparkoties), kuram vienīgajai komforta fīčai būtu jābūt iespējai izstiepties pilnā garumā (kaut vai ar kājām pie ātrumkārbas), lai var pagulēt. viss pārējais ir sūds.
|
juulijs 9., 2016
| 23:45
Pēc divu mēnešu pauzes turēju rokās bumbu. Pabiju kādā piemājas laukumā ar smiltīm un bedrēm zem groza, "Dina" korķi, vairāku krāsu stikliem, zālienu un cepumiem uz visa pārējā asfalta.
Būtu gājis uz pārbaudītu laukumu kur varētu uzspēlēt ar dzīviem cilvēkiem, taču gana ātri taisot euro-stepu paberzēju celi un plaukstu pret asfaltu, tā ka atlika maigi aiztikt un apasiņot bumbu, lai ietu mājās.
Vismaz zoba/vaiga sāpes pazudušas(8d.).
|
|
|
|