|
apriils 18., 2021
 | 01:47
es vēl īsti nesaprotu to fenomenu, kurā lietas, kas darītas, teiksim tā, starp 9 un 12am, šobrīd, pēc 13-16 stundām liekas kā samērā senas liecības. (parasti pa vidu iespraucas snauda, bet šodien tādas nebija, es tikai pusstundu par tādu domāju, bet sabužinājos un piecēlos)
ka vispār nenāk galvā, ka es šodien būtu bijis stirnas ielas rimī, kurā man diezgan vajadzēja trīs lietas - citronu sulas šotiņus, sērkociņus, un cielaviņu. citronu sulas šotiņus tā arī nespēju nekur pamanīt (ne pie augļiem, ne pie sulām, ne saldētavās). sērkociņus pie pašapkalpošanās kasēm (nācās pasteigties, jo tie pulkstens 12 bija pielavījušies pārāk ātri) dabūt arī liekas diezgan sarežģīti. cielaviņai arī, pakaļ es skrēju vismaz divus apļus pa veikalu, otro reizi jau ar pārstūķētu groziņu. kaut kā ir pierasts, ka mazajās maksimās, vai varbūt arī rimikos, tās tortes ir reach-in ledusskapjos starp lapu salātiem un majonēzēm. annē, te tā nav.
a ko darīt. ā, vēl bija kāzuss ar valriekstiem, nu, ir baigais darījums (negribas jau sadirst, bet 7 eiro.. par puskilogramu, vai kilogramu? nu, darījums tā vai tā) ar valriekstiem, nu, par tādu cenu nevar nepaņemt. bet skenēties gan tas maita negribās. mēģināju pārāk daudz reizes. pareizā rīcība - tādā bezspēcīgā apjukumā, tikai ar acīm, vērsties pret pašakolpošanās kasu operatores, un viņa bez jebkādas vārda runas vai aizlinkiem piesteidzas klāt - ar mazu, varbūt trīs smaržu testeru platumā, papīrīti rokā, parāda to skenerim, un sūds jautājums, ekrānā ir redzams lielais darījums, par 7 eiro. nu, tā noteikti ir kaut kāda shēma.
īsi pēc trijiem sanāca būt par aculiecinieku (labi, es biju dažas sekundes par vēlu) izrādei uz čaka/matīsa krustojuma, kurā kaut kādā pro-am velokrekliņā tērpies čalis minas pa čaka velonodaļu virzienā no centra, bet, iebraucis matīsa ielas perpendikulārei gandrīz pa vidu, apstājas. un tūlīt iededzas sarkanais. un viņš pat nedomā kustēties. aiz viņa pa labi uz matīsa ielu gribas nogriezties balts panel-vans, bet velosipēdists ir iestīdzējis savos uzskatos. jo nav jau tā, ka, sagaidījis zaļo gaismu uz matīsa ielas, viņš plānotu pārsviesties uz matīsu. nē. viņš spītējas, un izprovocē sadursmi, ka viņa pedālis kaut kā mazliet ieķeras paneļvana priekšējā plastmasas restē. velodarasts (tagad citādāk viņu nenosaukt) turpmākās pāris minūtes imitē sarunu pa telefonu, kamēr aiz busiņa esošās mašīnas, kas brauc pa čakeni ārpus centra, lēnām sāk pierast pie tā, ka kustība ir mazliet sabremzēta. labi, ka neviens smagais necentās griezties pa labi. es arī izklaides pēc uzliku pafilmēties pāris minūtes, bet tās bija pašas garlaicīgākās, tad man uzradās darāmais, un nozudu uz 20 minūtēm. atgriezos atpakaļ, piedāvāju mentiem kaut ko sakāmu, tad arī savu telefona numuru un vārdu, gaidīšu - bet varbūt arī nē, kā ir ar to teicienu snitches get stitches? - zvanu, unjā. bet tas busiņš arī tāds padīvains, es jau viņa vietā būtu devis atpakaļ, un apbraucis šo mentālo, un ne tikai, šķērsli.
šajā mazajā stundā arī izvilku šosejnieku (kopš.. oktobra/novembra?) un uzņēmu kontrollaiku no blaumaņa un avotu ielas krustojuma līdz vārtiem, 4:30, stāvot pie sarkanā pie bruņinieku. gonkot pa ielām nav baigais pašmērķis, bet, nu, ja kādreiz sagribās salīdzināt.
|
marts 24., 2020
| 17:07
šodien tiku pie transportlīdzekļiem. rimčikā ne bezgrādubaltika, ne staburags. pirms divām nedēļām nobrīnījos, cik tur ir liels bezalko vīna piedāvājums. karoč, slikti.
kas vēl, atkal meklēju kaut ko sazin nezin ko. neatradu. un ko es darītu, ja atrastu? nu, ko?
uztaisīju arī čurrosus brokastīs, sub-optimāls rezultāts. mērci neuzasināju, bet siltā variantā tas ir tāds omnom, ka nu. karoče, a kur problēma. nezz.
uzrakstīja kaimiņš. uzrakstīju pretī. double-down.
onkulis ļļoti dīvaini brauca uz ķekavu, un jautāja, vai es jau esot bijis peldēt. patincināju, kā tieši viņš peld. izvilināju tikai to, ka viņš pa īstam nepeld, tikai iemērcas. bet tāpat.
atkal jau esmu izšāvis filmiņu. desmit dienās. pizģec. principā, karantīna. interesanti. pēdējais kadrs kā vienmēr kaut kāds sasvīdis, izmisis pašportrets. un sapisu filmu, bļeģ, zb.
un atvedu atpakaļ galdu. ķipa kaut ko baigi rakstīšu. bet ej nu sazin. galvenais tagad atcerēties, kā viņu var pārvietot. ja tev ir pareizie instrumenti, tad ir diezgan vienkārši darīt lietas. tā man teica jaunais šefs (arī vēl pirms tam, kad viņš kļuva par šefu), un nu jā, taisnība tur ir.
un paklausījos tame impalas ep un pirmo albumu. nu pizģec. man varbūt tagad daudz kas no psidēliskā roka liekas "wow" (teiksim, dungen 4 arī), bet fak. nu labi, no ep pirmā puse bija afigeķ, otra puse tā tīri no inerces likās klausāma. tu man lūdzu pasaki, ka viņš nav ģēnijuss.
|
juunijs 17., 2017
| 18:08
divas dienas paminos ar pleca maisiņu, kurš šobrīd protams jau ir netīrs ar kaut kādu melnu neizmazgājamu sūdu no priekšējā riteņa spieķiem/bremzēm
avotu ielas haoli ir tieši tik jancīga vieta, kādu biju iedomājies. labi vien ir, ka grilburgers blakus stūra mājai bija slēgts, nez vai vēl kādreiz būtu iedomājies turp aiziet. mīlīgs ķīniešu akcents, drusku dīvaini lampu instalmenti un istaba ar četriem ledusskapjiem un vienu galdu.
tāpat prieks, ka mežciema rimčikā uz grīdas joprojām stāv divas bļodiņas ar kaķu barību
|
|
|
|