|
septembris 20., 2019
 | 23:02 - daile, "neiespējamā misija" (ray cooney "run for your wife") (pirmizr.)
dailes jaunā pirmizrāde.. eh? pārseksualizēta rēzija kalniņa, un tādi gejiski tualetes joki (man tā kā likās, ka uk geji sen nav nekas smieklīgs, tātad tāda adaptācija) un uzspīlēti pārpratumi un tādi mazie melimelimeli. sākums gan bija daudzsološs. un no scenogrāfijas likās, ka tā ir tāda 70-to gadu holivudas mansija, nevis divi londonas dzīvokļi.
un sāk sist arvien stiprāki flešbeki. el paso. džankfūds. tuksneši. smiltis. saule. sveši cilvēki. baltais teksts virs zaļa fona ar ielu nosaukumiem zem luksofora. pikapi. akh.
70-to gadu holivudas stils. bet aktīvajā scenogrāfijā, ne pasīvajā. reatona durvis.
un tā foršā dubultā runāšana pašā sākumā, kā NT "divos karogos". vai joga no GTA5.
kāpēc vīrieši pārtur telefona sarunas?
|
augustus 15., 2019
| 20:58 - vdt "venēra kažokādā"
ok, šis beidzot bija kaut kas, lai gan šķietami ieberzisks (tādēļ, ka duoizrāde), tomēr vietās smieklīgs. beigās nepatika lomu switchošana, un ne-konsistentie trokšņi (mūzika, nokrišņi) pēc tam, kad noslēdzās ievads ar telefonu spīdināšanu, meklējot ieeju un spīdinot viens otram sejā. un tas čalis nescenāristiski ielauza krēslam kāju. es ieņirdzos. zālē klusums. tad viņš noņem krēslu no podesta un mēģina ielocīt atpakaļ. to gan kāds pamanīja.
vai arī man vienkārši patika materiāls/mazā vēlme pamēģināt mazohu, vai alsiņas un tērpi, vai plāni pēc izrādes satikties (kuri 15 minūtes pirms paklanīšanās saslēgtiem rokudzelžos atcēlās).
"mēs esam viegli izskaidrojami. bet, tas kas nav viegli, ir atbrīvoties no tā, kas mēs esam."
"
- kā mūsdienās sauc otro pusīti?
- pakaļa
"
"jo vairāk padodas, jo vairāk kontrolē"
"bet vai tā ir simboliskā kafija? - jā, melnā."
"te ir daudz vietas zem ūdeles."
"tu gribi nevis sievieti, bet viņas kažoku."
"nevajag drāzties ar dievietēm"
|
augustus 11., 2019
| 11:15 - liepājas t. "bļitka" (viesizrāde dailē)
atbraucu atpakaļ uz to vietu, kur trešdien pakāsu (allegedly) kladīti. nav. tas izsvītro vienu no iespējamajiem variantiem. un liek justies vēl sliktāk.
vakar dailē redzēju liepājas(?) (goda?) teātra izrādi "bļitka". iesildīšanās - šņabis un zacenīte, un labi iesilis egons dombrovskis - pirms izrādes uz kāpnēm bija ļ. jauka un nepieredzēta. nez no kurienes uzradās skutelis. kuram gan pirms, gan izrādes laikā tika veltīti skuteliski joki.
pati izrāde... hm. nekāda sasaiste ar notikuma vietu - liepājas kanālu - īsti nav nevienā brīdī.
mutīgā egona pārinieks par spīti apaļajai 82. izrādīšanas jubilejai, joprojām likās visus skatītāju smieklus un dombrovska jokus līdz galam neatcerējies. kas izpaužas stulbā smaidiņā, kas lielākajā daļā gadījumu lauž viņa characteru.
simts eiro banknošu feikus vēl feikākus par necaurspīdīgu papīru laikam nevarēja atrast.
tajā brīdī, kad dombrovska/zigurda ventilējošajiem no savas dzīves pieredzes veidotajiem minējumiem par pārinieka/jāņa ģimenes dzīvi un tās problēmām, pretī sāk nākt jāņa interese šajā spēlē, un visbeidzot tiek aizskarti zigurda dzīves robainie stūri, izrāde beidzas.
like, šī bija pirmā manis redzētā izrāde, kuras laikā aktieris uz skatuves sev apmīž pirkstus. kas diemźēl ir spilgtākā prātā palikusī epizode. ko varbūt varēja izmantot labāk.
es nezinu. nevaru teikt, ka patika.
jaunkundzei aiz manis gan likās smieklīgi smiekli par visiem veču pieņēmumiem par sieviešu anatomiju un uzvedību.
em, yeah.
|
maijs 9., 2019
| 23:54 - lnt "zem diviem karogiem"
biju uz "zem diviem karogiem". bija daži smuki paņēmieni - kuri pārsvarā pieder tam zaram, ka izrādē "nav lomu, un ikviens zin visu tekstu", bet no mūzikla vai mazliet tādas kā pievienotās vērtības diezgan pamaz. un tās intrigas vai saspīlējumi ir tik ātri, vairākas reizes tiek atkārtots "nākamā rinda", un tad kaut kas notiek, un pāriet, un pie nākamā.
vismaz jaunie aktieri likās ciešami. (un starp aktieru vārdiem redzot "romāns bargais", vienmēr gaidu to apaļīgo kultūras balsi, kurš reiz nacionālajā televīzijā esot licis izģērbties agnesei krivadei). ja par bargo, tad tikai otrajā cēlienā šams atcerējās, ka var graub-iski piešļupstēt. un ašmanis joprojām svinīguma ne-elementā.
|
apriils 6., 2019
| 22:51 - jrt "čekas izpētes komisija"
es sāku šaubīties par sapņa realizāciju, mans street smart, iemaņas, uztvere un atmiņa ir unikāli sūdīgā līmenī. šorīt lika uzvārīt putru un uzcept plānās pankūkas, man nav ne jausmas, kā to izdarīt, lai kāds cits gribētu to ēst.
un tad aizmirsu, ka izrāde ir nevis 18:00, bet stundu ātrāk. garderobē pārmiju nokaunējošos čau ar meiteni, kuru pa retam runājam. pēc pirmā cēliena apsēdos īstajā vietā, blakus sēž bijusī angļu valodas skolotāja, kura atceras manu uzvārdu. es desmit minūtes centos viņu pārliecināt, ka tas bija pēdējais vidusskolas gads. pēc starpbrīža sapratu, ka vidusskolas pēdējā gadā bija kāda cita dāma. nu, vismaz atcerējos, ka kaut kāds eksāmens.
|
februbaars 9., 2019
| 12:07 - jrt, "jaunības putns ar saldo balsi"
man sāk palikt aizdomas par šitiem kopīraitotajiem darbiem ar pārāk perfekti saliktajiem tērpiem, mūziku (stīgu) tieši tur, kur ķipa vajag kaut ko aptvert, perfektajām dekorācijām, n'shit.
jo vienīgais, ar ko šis paliks atmiņā, ir lecieni "baseinā", pārāk tievās cigaretes (kuras, pie tam, pat priekšā sēžot nejutu) un krasta žakete. pārējais, es nezinu, garlaicīga traģiska vienmuļība? un es neko negribu teikt par jaunajiem aktierīšiem. nujā.
kas vēl liekas smieklīgi, ir tas, ka krasts (ka tik ne ilgu tramvajā, bet varbūt kur citur) teica Jaunorleāna, bet šeit viņš saka Ņūorleāna. Go figure.
varbūt biju uzvilcis pārāk spilgtas bikses, bet garderobists abas reizes man iedeva tādu viegli gejiski sparkling skatienu. bet varbūt tas ir viņa skatiens pret visiem, es nezinu.
|
janvaars 8., 2019
| 19:39 - linda vista, pirmais cēliens
diezgan grūti skatīties šito amerikānismu (pie tam, moderno) no aktieru puses. vienīgā, kas tiešām iederas, būtu aminata. keišs ir apmēram ok, ir iemācījies pāris foršas lietas. un, tāpat kā atšķiras uzsvari starp zilbēm angļu un latviešu valodā, atšķiras arī uzsvari tajā, kur darba autors ir paredzējis smieklus, un tajā, kur smejas latviešu apmeklētājs (par >25 gadus vecām popkultūras atsaucēm nerunājot, jo tas ir cits stāsts).
liekas, ka polarizējošākais bija viss, kas iesaistīja radiohead - no vienas puses, totāla izķēmošana, no otras puses ļoti smalks uzbrauciens no amerikāņu skatpunkta. taču stukbs. es pieņēmu, ka jrt zina, ko dara (teiksim, atšķirībā no naccionālā gada nogales koncerta, kur lielāko daļu dziesmu bija angliski un grūti panesamiem akcentiem).
dekoratīvās sienas ir dīvaini pikseļainas un stilistiski atgādina agro divtūkstošo grafiti scēnu vai ko tādu, un ļoti reti kur ir jebkā saistīts ar to, kas notiek uz skatuves. teksts liekas foršs, gribu palasīt.
|
detsembris 6., 2018
| 20:08 - lnt cīrulīši
1. cēliena labākā epizode, protams, ir kažociņas smēķēšana trinoties un ēdot pīlādžus fonā.
otrais cēliens nu tā. vispār es tagad mīlu mariju bērziņu.
pēc izjādes jauka freimaņa apsveikšana ar rubeni pārsvarā priekšgalā, znotiņu pakaļgalā.
un slēdzot vaļā savu riteni, no dienesta ieejas izsteidzas msjē Lūriņš, pasaka "Čau", paspiež roku un aizjož tālāk. Dīvaini.
|
nuavembris 5., 2018
| 20:51 - lnt "visas manas vājības ir tavas lūpas"
besī tie pasniedzēji kuram vnk kaut ko pajautā un uz desmit minūtēm nav apklusināmi
paskatījos to jauno 1/2 dejizrādi nacionālā jaunajā zālē. nu dažas lietas bija ļoti interesantas.
|
oktobris 19., 2018
| 00:30 - pielūdzēja nr. 1
ā, tiku ļoti feministiski aizvests uz teātri. ļoti forši, ja par to nesāk domāt. barojām pīles. aizmirsu kameru.
izrāde arī likās diezgan ok, izņemot laikam sūdīgu pirmavota teksta detaļu sākumā (kā kvēla slavenības pielūdzēja nezin, kā slavenība izskatās?), un pašas beigas. skaidrs, beigās kaut kam ir jānotiek, bet hmm.. drusku negaidīti, pārāk vienkārši un out of character. vēl: daži pulsējošie balss efekti bija forši, daži skanēja kā caur pakaļu un vispār nezināma iemesla dēļ starpbrīdī visus palūdza iziet.
|
apriils 21., 2017
| 22:27 - LNT Lidojošais Travolta
botmane ieveipoja. kas ellē? Nosaukums vien liekas krindžī (Travoltas daļa) un guglējot dažādas asociācijas veicinošs (Lidojoša** daļa, jo lūk, JRT pirms gada bija klusuma darbnīca no kuras man pietrūkst tā franču muzicēšana. lai gan te beigās bija līdzīgi, Celms ar ierakstītu akordeonu)
|
marts 23., 2017
| 00:17
asprāši
|
janvaars 7., 2017
| 01:31 - nacionālā kaija
seņkova fetišs uz putnu šaušanu turpinās.
sākums bija tāds galēji novatorisks. pirms izrādes 20 minūtes skan saraustīti ciklisks stāstījums par laimi - ļoti saindēties ar sviestu" garā.
tāpat iepazīstināšana ar tēliem, kas parasti ir lugas 0. lapaspusē un teātra vidē nebija sastapta. atskaitot vidusskolas lugas, kad skolotāja pirms izrādes īsi nokomentēja tēlus/aktierus, kuram tā bija gada loma, kuru lomu kāds nevarēja sadalīt, kuriozus un tā. šo lomu uzņēmās divi jaunie - kostja ar tādu tā kā sintezatoru, no kura izstiepjas divi vadi un gar tiem vicinot roku, nāk ārā skaņa (šelegovskis) un soloģitārists jakovs kura pokerfeiss visas izrādes garumā bija apskaužams (Mārtiņš Zariņš). šur tur pievienojās Nu Jau Slavenā Cīrule.
Telpā zils stroboskops, kur tad visi dejo. Vēlviena līdzība ar Mežapīli, kur visi sākumā skatījās kaut kādu ekrānu pie kopgalda. metāliska balss, kas nosauc telpas izvietojumu un starpbrīžu garumu. izteikti maza telpa, kurā tomēr ir izdevies sabāzt vairākas scenogrāfiski foršas atveres - nu, ka dēmonam izlīst acu šķidrums, burtiski apšļācot sādžas estrādi vai griestos saspraustie kurmju slazdi. sebre ar cīruli (sebre drusku vairāk) ir totālas sādžas vietējās, pīpē uz paraušanu un dzer šņabi no Isostar pudeles. krūzkopa fizionomija ar valkātajām ādas sandalēm, zilajām uzvalka biksēm un debīlām vestēm arī lieliski iet kopā, tās vien bija divas lietas par kurām aprēkties.
ā, izrādes sākumā noteikti diezgan bieži "vecie" apsprieda "jauno" veidoto izrādi sādžas estrādē, sakot ka tas bija beztalantīgi, nesaprotami, nevajadzētu tērēt laiku tik sūdīgiem iestudējumiem un tādā garā. ko īstajā dzīvē "vecie" (freibergs, lisners, puga, bonāte) manā uztverē arī varētu teikt seņkovam, jo tie jūtuba video skati ar nosmērētām sienām ir samērā rad.
beigu skats arī ārkātīgi kļovs, ar to pašu pēcbeigu signāla izgaišanu gaisā pirms aplausiem - tā siltā istaba ar zvaigzni pie griestiem, pīpējošo freibergu gultā un tā. izdziest gaisma un paliek kūpoša cigarete.
|
detsembris 8., 2016
| 23:22
no tām piecām reizēm, kuras esmu bijis operā, pirmoreiz notika tāds emerdžensijs, ka pēc cēliena tikai nomainīts aktieris. slimības dēļ.
|
nuavembris 11., 2016
| 23:46 - lakstīgalu māja @ jrt
ko pirms izrādes paspēju izlasīt, to arī saņēmu pretī
tuvumā diezgan pikseļaini, bet visādi citādi glīši plakāti ar 40-60to gadu reklāmiskiem plakātiem bez teksta, ar meitenēm aestētiski atsegtās, plandošās drēbēs un sadzīviskās situācijās.
apkārt staigā apmēram tāda pati s. kļaviņa, un peldošo-ceļojošo intonācijās (klāt pieliekot tās pašas izrādes poles intonācijas apkārtesošajiem vīriešu tēliem) notur kāda paīsa stāsta atstāstījumu.
kā jau monoizrādēs ar kāpšanu uz galdiem, regulāru fona mūziku un kāju vicināšanu/ļodzīšanu (kaut kā dikti krita acīs footworks kā tāds, bet ja reiz pusotru stundu jādīdās uz skatuves, jānoslogo viss ķermenis tač), uz vidu uznāca miegs, arī blakussēdētājam.
beigās jau kaut kāds ekšens tika uzvests, kad pa vārtiņiem ir ienākušas trīs haizivis un ir skaidrs, ka kāds kādu (vismaz) nomušīs
also, teātra bāra restorānā pirms izrādes tika spēlēts "moon safari", no kura "sexy boy" dzirdēju arī no rīta ejot gar Randomu vecrīgā.
|
oktobris 26., 2016
| 16:08 - peldošie-ceļojošie pt. I
ja reiz ir tādi precedenti kā turpinājums dailē un tie pāris vārdi aprakstā kā temats vienai sarunai trolejbusā pirms četriem gadiem, tad nācās sabojāt kādu otrdienu.
jau pats pirmais skats ar divām klavierēm, lustru un skatuves gala radiatorus aizsedzošajiem dūmiem likās kā izrāde pati par sevi, tāpat kā piecinieka uzrāpšanās "Dzejā". vēl skats atādināja vannasistabas skatu cerību ozerā, kur tika turēta lustra. (paskatījos bildē, ozerā tā lustra tāda neglīta izskatās, bet moška mēģī ir noķerta neglīta lustra)
diskleimeris: man drusku visu laiku besī maija apine, un viņa protams ir pirmā, kura iznāk uz skatuves. tad es kādu mirkli (kā jau vienmēr) nevaru atšķirt sieviešu vārdus, vecišķo apines&daudziņa attiecības un kādēļ broka ceļ trauksmi, bet ok. kā arī vismaz pirmajā cēlienā upenieka vārdus nespēju izšķirt vienu no otra, nav jau nekāds rondo, ar mikrofonu pie sejas.
jā, no klavierēm tiek izspiests viss, ko vien tur var izspiest (gulta, deju ķermeņi Pūcē, telefons, spīdzināšanas rīks, laiva - te gan nevar saprast, vai airēšana apzināti joprojām nav sinhrona), pole ar samīti savās sīklomās mani diezgan pārbiedēja, broka ar kļaviņu sandru tik tik, tagad gribas teikt smieklīgas, bet zālē sēžot - iekorpulenti izsmalcināti ievīstītas, pārpilnas ar alternatīvi izteiktu aizrautību.
pirmais cēliens dikti aizraujošs nebija, un palika diezgan obvious, ka žāvājoša un nesmejoša blakussēdētāja aiztinās un pats arī mazliet apviļāju tādu domu. bet nē, otrajā bija totāla eskalācija, pat atrisinājums (hehe, rīgas daļa - un kā izmainās spēles laukums, kad skatuve tiek sašaurināta ar to aizkaru) un ļoti skaidrs nolasāms nosaukuma izskaidrojums. drusku palika apnicīgas divas nastavševa dziesmas kas sāka iet uz riņķi ar ļoti līdzīgiem akordiem. vēl ir pavisam agrīna geju interakcija.
kaut kas jāpasaka par keišu, bet nez kas, jo ilgi pētīju, vai tas galvvidus ir pliekans pa īstam vai drusku apslēpts. joprojām paliek sajūta ka viņš bija tāds undercover oficieris. vēl daudziņa mutvārdu izteiksmē likās zināmas paralēles ar treibergu. tērpi smuki un visu laiku gaidīju zariņu.
kā arī starpbrīdī bija samērā maģisks skats pa logu - pagalmā tumšs, un pirmā stāva logos deg gaisma, stāv gāga tenktopā un kaut ko darās.
mūžīgie peldošie ceļojošie:
redz, ko nozīmē slava - nav vajadzīgas vizītkartes
man pietiek ar jūsu smaidu, stāju lai kur jūs arī atrastos.klavieres - gulta, izspiešanas rīks, airi, deju ķermeņi, telefons
jūs taču neskaitāties, brokas dziedājumi un samītis, upenieka balss
es bookingā vairs negribu spēlēties, jo tur ir visi mani kartes dati.
tur raksta beigas un raksta kaislības jaunas
|
septembris 26., 2016
| 01:26 - lnt "mīla zem gobām"
mīļo dienenīt,
*i'd love to tell you all my problem - you're not from new york city, you're from rotherham*
par sīkumiem,
joprojām derdz drukātās dienenes pazušana, pirms pāris stundām izcepu/apēdu kēksu + līdz pusei izrāvu sintijas lenones atstāstu par vienu no bijušajiem vīriem + pielikšu "teātra" tagu, jo redzēju mīlu zem gobām nacionālajā
bonusa izpriecu kvieciens par pirmo spāņu valodas nodarbību pēc 15 stundām
|
septembris 18., 2016
| 22:14 - Mīļākais Dailē, pirmizr.
Baigo mūžību nebiju bijis Dailes mazajā zālē, kura, skatoties uz pārējiem Rīgas teātriem, nezināma pārpratuma pēc ir mazā zāle ar numurētām vietām.
Un vēl (ticami, ka šķietami) ērtākiem krēsliem kā Dailes lielajā zālē.
Bet izrāde patika. Pirmajā cēlienā tie bija mainīgie tēli - siliņš, gaidelis, belicka (visu laiku likās, ka segliņa - izrādās, dailē tiek klonēti cilvēki) - ar jancīgiem krieviskiem ampluā (siliņam) vai parūkām (gaidelim). vai martinsones dzeršanas kāre - te gan gribētos visiem likt mīnusu par alkohola uzņemšanas imitēšanu.
saprotu, izrādēs, kur traukos ir jau tā maz brūna šķidruma un glāzīte tiek celta vienreiz un klusumā starp diviem cilvēkiem - tur arī varētu būt rums, viskijs, vienalga. bet šeit uz abiem cēlieniem izgāja kādas 4 šņabja pudeles! un vienīgais vaikstošais purns bija gaidelis. nez, manuprāt visi vai neviens, ja jau tā ir skaidrs, ka tas ir ūdens, liets līdz šotu glāzītes malām.
otrajā cēlienā beidzot tika izpētīts izrādes galvenais subjekts un žagara starpcēlienu televīzijas intervijā minētais vientulīgums, kurš tikai raujas spēkā. tika izmantoti visādi scenogrāfiskie brīnumi - no sienām izvilktas vietējā orķestra mēģinājuma skatuve, pieliekamie skapji vai kantora kumodes, kā arī pie griestiem piekārtas cilpas, kuras sākumā uzskatīju par Ļenas nāves iemeslu. nē, izrādās, tramvaja turekļi, izmantotas pakaļdzīšanai.
uz beigām sāka vilkties lēnas paralēles ar strindberga tēvu (vai tas tikai tāpēc, ka feisbuka lentē bija ziņa par ķimeli lietuvā?), kur visvienkāršākā kopējā iezīme bija bļaušana, bez kuras varētu iztikt - vnk svaidīt priekšmetus klusumā, nebūtu tāds riebums skatīties, jo drusku pa jūtām viņi pirms tam jau bija trāpījuši.
visstulbākais žagara citāts: "es situ divreiz. pirmoreiz pa galvu, otroreiz pa zārka vāku."
skan: nino ferrer - je cherche une petite fille
|
septembris 16., 2016
| 03:10 - NT Sieviete, pirmizr.
Kārtējā izrāde par kuru neko nezinu (tikai to, ka lielāko daļu aktieru pēc vārda esmu iepazinis) un visus pirmizrādes smalkumus nokavējis, ieveļoties ēkā pēc trešā zvana.
Pirmajā cēlienā, kur no sievietēm bija diezgan tuvu ne smakas - par savu vizuālo tēlu 20.gs 20. gadu tradīcijās apmāti 4/5 (diezgan čābisks redzes leņķis) vīrieši, kuri sāk ar tusiņu par godu mirušajam saimnieces vīram, un no tiem divi - Liuziniks ar Grasbergu meņģējas (vai Liuzinika gadījumā, mēģina) ar cita biedra Aniņa māsu. Kurš kā privātskolotājs vēl paralēli, gluži kā Revidentā, nevar izvēlēties starp saimnieci un viņas apmācāmo meitu.
Pirmajā cēlienā nez kādēļ - vai nezināju, ka tā ir Upīša 20. gadu Latvija, dīvaini senlaicīgi popsīgās dziesmas ar mīlas tekstiem vai pārvietošanās atmetot kājas un griežoties dejas soļos, random vietās izlikti skapji, caur kuriem iet cilvēki vai vienkārši sajūta, ka lielākā daļa aktieru vnk atrunā to tekstu, īstu dziļumu nepiešķirot (dzīvē iestājies periods, kad visur atrodamās lubenes kļuvušas vienādas).
Jā, izrāde bez NT raksturīgajiem mikrofoniem pat piecu vīru ansambļa starplaikos - uz beigām Celms ar laikam Grasbergu velk balsi uz saviem pleciem, kamēr Aniņš izpilda tādus klusus kanonus. Bet neko. Lūriņu arī vairākus gadus nebiju manījis, 1. cēlienā izskatījās pēc tādas Toras Birčas vai rūķu izmēra klasesbiedrenes kurai iet grūti ar savu alkohola turēšanu, bet tālāk normāli iesila. No miega uzrāva pāris šāvieni dakšiņu šķindināšana, paldies.
2. cēlienā miegs nenāca, un te jau ir mainījies amizēšanās profils - tagad Lūriņa ir tā, kas iet pa rokām un apakšveļā, uz beigām tikai pieredzot augošus nodzērājušos tipu augumus (-Kur tu naktī biji, ka šitā smirdi? / -Nu kur es varu aiziet ar vienu latu? *publikā smiekli*). Beigas tādas diezgan latviskas, bet jā, hmm.
Liekas neizsmeļams NT jauno meiteņu krājums - Lidija reku, Mežapīlē tā fotogrāfe, vēl jaunkundze no Mūžīgā komentāra, kuras ir totāli iegrauzušās savu late teens/early 20s lomās. Turpinu brīnīties par Aniņa būšanu vietās (vienīgajam no kungiem nebija krāsiski saskaņots uzvalks ar vesti - veste rozā, bikses baltas, bet krekls vēl kkāds.. bet he, toties pieskaņots māsas biksīšu krāsai), bet vispār normāla izrāde visādiem pensionāriem, kuriem gribas nuostaļģiski paraudzīties uz vīriešiem zeķturos, paklausīties Grunšu mafijas atjauninātos Bellacord ierakstos un pasmieties par Brūvera scenogrāfisko triku ar sienas pulksteni-dzeguzi.
Pēc tam aizdevos uz Vietu, kur apvienība "did you really?" (joprojām liekas smieklīgs tas nosaukums) ar 2/7 personāli pazīstamiem dalībniekiem nospēlēja otru pusi no sava pārsvarā koveru setlista - atpazinu salad days & two weeks.
pēc konča nevarēju ārā sagaidīt kādu no dalībniekiem, lai aizņemtos telefonu un piezvanītu čomiņiem pēc ārdurvju koda, tādēļ pazīstama velosipēda bagāžniekā iebāzu zīmīti uz teātra biļetes "foršs koncerts!!!!!" un devos pie čomiņiem.
15 min staigāju no fasādes (kur visi logi ir vēdināšanas režīmā, bet tumši) uz pagalmu (logi gaiši, bet aizvērti) un saucot čomiņa uzvārdu. sagaidīju lielisku mirkli, kad hosts istabā ieslēdza gaismu un mans kliedziens savijās ar dzirdīgām ausīm. uzcienāja ar burrito, un četratā ar vienu meiteni - jā, viens pāris šonakt skouros - uz soliņiem elpojot dūmus apspriedām tādas tēmas kā manuālā terapija, mammīšu definēšana, studijas un vēl kaut ko. pārsvarā meitene ienīda i. izteikto viedokli, no-oponēja ar sazin kur iegūtām zināšanām vai vienkārši pataisīja par muļķi, izmantojot tādas frāzes "tevi mamma sita, ka aizgāji no rtu pēc trim gadiem?".
atceļā čukstoties dzirdēju, ka pašam i. viņa liekas smuka, bet stulba. kā jau visas meitenes. (viņu gan vēl nav izdevies redzēt blakus ar kādu jaunkundzi vairāk par vienu reizi) atkal dzīvoklī, spēlējam zoli/duraku, klausamies kaut kādu repa pleilistu, kurā ik pēc 3 dziesmām palaižu 70-to gadu franču popu. meitene tieši visās spēlēs zaudē vai ir priekšpēdējā - teiciens par neveikšanos kārtīs uzvijas par visiem 100. tā jau ir pienākuši pl. 2, kad rīt studējošie dodas pa gultām, bet meitene izmisīgi cenšas pierunāt hostu rīt nekur nedotiesun beidzot izgulēties, būt visādi pateicīgai, bet he, rīt čatā palasīšu kā viss būs beidzies. aizbraucu pēc viena brenguļa - nedzerts labu laiku, piefiksēju savā aluskladē un pa tukšu maģistrālo ielu mājās.
|
septembris 11., 2016
| 01:20 - pakļaušanās jrt
pa divām dienām visi redzējuši, visiem viedoklis, tā ka īsti ko teikt nav?
dienvidū aizbraucām uz ģimenes viesībām, pēc pāris h aizņēmos riteņus un paspēju pat centrā izprintēt biļeti.
nezinu, viss garām. kā pēdējām izrādēm populāri - ar mikrofoniem. znotiņš jauks, viena līdzpilsone minēja arī krūmiņa vizuālo tēlu - jā, nebija slikti. tiesa, tieši tajās vietās ar krūmiņu un razumu man nāca virsū tāds labs miegs, kā pubertainam tīnim stumstumā vai melnajā pienā. dejotāju gurni arī nebija slikti, tāpat kā galvenā varoņa rakšanās zem spilveniem vai spilvenu musulmaniskošana. ā, keišs arī, protams. un beigu scēnas ar mistiskām sievietēm parandžās. smieklīgi likās tas viss.
mjā, līdz ar to pozitīvi atzīmējo lietu klāsts četrarpus stundās izbeidzas. vai par godu šādiem iestudējumiem to teātra raidījumu sauc par "teātris.zip"? pēdējā cēlienā tās grāmatas "10jautājumi par islamu" citēšana likās kronis visam - "oriģināla un skaista valoda" un tik loka ārā salikteņiem pilnus tekstus cik islāmā viss labi. sapratu, sapratu jau.
jā, uz sitienu vienīgā reize, kad viedokli par izrādi ietekmē galvas dulnums no zāles bezgaisa, bet eh, būtu tur ko ietekmēt.. izrāde dzeja jau parādīja, ka pāris cilvēkiem uzejot uz skatuves un neko nedarot vien veidojas izrāde.
varēju jau laisties lapās, bet ko darīt, andrejsalā sūkt aliņus līdz izrādes beigām vai braukt atpakaļ uz viesībām neredzot beigas? nē taču. galva joprojām sāp. gribēju aiziet uz balto nakti, bet nu jau kā 8. gads, kad gribu iet, un bijis esmu tieši vienreiz. ko es vienos aukstā rīgā darīšu, lietas bija ieplānotas ap 23-1. lai gan nacionālais, hmm, fuck. nē, izdzeršu tēju un lūzīšu.
|
|
|
|