|
septembris 18., 2016
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) roncijs | 22:14 - Mīļākais Dailē, pirmizr.
Baigo mūžību nebiju bijis Dailes mazajā zālē, kura, skatoties uz pārējiem Rīgas teātriem, nezināma pārpratuma pēc ir mazā zāle ar numurētām vietām.
Un vēl (ticami, ka šķietami) ērtākiem krēsliem kā Dailes lielajā zālē.
Bet izrāde patika. Pirmajā cēlienā tie bija mainīgie tēli - siliņš, gaidelis, belicka (visu laiku likās, ka segliņa - izrādās, dailē tiek klonēti cilvēki) - ar jancīgiem krieviskiem ampluā (siliņam) vai parūkām (gaidelim). vai martinsones dzeršanas kāre - te gan gribētos visiem likt mīnusu par alkohola uzņemšanas imitēšanu.
saprotu, izrādēs, kur traukos ir jau tā maz brūna šķidruma un glāzīte tiek celta vienreiz un klusumā starp diviem cilvēkiem - tur arī varētu būt rums, viskijs, vienalga. bet šeit uz abiem cēlieniem izgāja kādas 4 šņabja pudeles! un vienīgais vaikstošais purns bija gaidelis. nez, manuprāt visi vai neviens, ja jau tā ir skaidrs, ka tas ir ūdens, liets līdz šotu glāzītes malām.
otrajā cēlienā beidzot tika izpētīts izrādes galvenais subjekts un žagara starpcēlienu televīzijas intervijā minētais vientulīgums, kurš tikai raujas spēkā. tika izmantoti visādi scenogrāfiskie brīnumi - no sienām izvilktas vietējā orķestra mēģinājuma skatuve, pieliekamie skapji vai kantora kumodes, kā arī pie griestiem piekārtas cilpas, kuras sākumā uzskatīju par Ļenas nāves iemeslu. nē, izrādās, tramvaja turekļi, izmantotas pakaļdzīšanai.
uz beigām sāka vilkties lēnas paralēles ar strindberga tēvu (vai tas tikai tāpēc, ka feisbuka lentē bija ziņa par ķimeli lietuvā?), kur visvienkāršākā kopējā iezīme bija bļaušana, bez kuras varētu iztikt - vnk svaidīt priekšmetus klusumā, nebūtu tāds riebums skatīties, jo drusku pa jūtām viņi pirms tam jau bija trāpījuši.
visstulbākais žagara citāts: "es situ divreiz. pirmoreiz pa galvu, otroreiz pa zārka vāku."
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |