|
detsembris 21., 2025
 | 23:49
mēģini kādā izteiksmē gribi, bet "marseļa nav tas kas ir pitrags" manā galvā nu nekādi neskan tā, kā to sen sen sen deklamēja ivars krasts jrt dzejas izrādē.
šodien bija darbdiena, ķipa pirmdiena, bet rīt arī ir pirmdiena, un viss kritīsies un gāzīsies kā vienmēr, bet
šobrīd sēžu atslīdzis pufā, un domāju par to 2016. ka arī 'rīgas modes' galvā (no koncertiem un koncertu ierakstiem, kuriem kaut kur vēl ir jābūt) skan labāk, nekā šodien atrodamā studijas ierakstā. rīgas modes. man iespējams vajadzētu aiziet uz viņu koncertu, un cerēt, ka tur viss ir kā kādreiz, bet es jau tagad zinu, ka vilšos. un ka vīlos un viļojos jau 'fantastiski' prezentācijas koncertā, pēc kura sēdēju blakus kalvim uz nemiera terases, ilgi krājot drosmi, bet tā arī nepajautājot - "nu kāpēc guļamistabas disko neuzspēlējāt?" kad atbraucu atpakaļ, tas bija 2018 man liekas, ilva autobusā braucot stāstīja, ka nekas labāks tur nav palicis. nujā.
tā jau tie gadi strādā. kādreiz tik ļoti uzskaitīju visus 1-2-3 mēnešu ilgos periodus, tad katru mēnesi skaitīju salauztās sirsniņas, bet tagad es pat neatceros, kurā gadā tas varēja notikt. un kas vispār ir noticis.
pirms pāris dienām rakstīju cv. angliski un pilnībā no nulles. droši vien kādas epizodes iespaidā.
ja es ļoti uz to koncentrētos, iespējams, varētu epizodes ražot katru dienu. vai vienkārši jebkuru dienu, kad paņemu uz darbu līdzi treniņsomu, klusā cerībā, ka uz pusdienlaiku galds būs tīrs no darbiem, un varēšu pasportot.
ja es ļoti uz to koncentrētos, iespējams, es varētu iztīrīt galdu no darbiem, ja pāris dienas actually mājās atvērtu datoru. bet nahujam.
šovakar mājās es stundu atlasīju 'taskmaster' uzdevumus, kurus kolēģi varētu saprast un izpildīt, kad nākamnedēļ sēdēsim.
saplānoju. pēc brīža atnāk ziņa, ka viens džeks grib iet prom no darba.
tb, viņš ies. nav tā, ka īpaši vēlos viņu noturēt, bet vismaz klusi cerēju ka decembri (cik dienas vēl jāstrādā... 4 pilnas un 2 pa pusei) viņš izturēs, lai janvāri var sākt ar darba sludinājumiem. neko, sāksim jau rīt.
|
janvaars 8., 2020
| 11:05
es nezinu, kāpēc ir iekšēji labi*, bet neko nevar izdarīt.
nu, varbūt ne labi. kas vispār ir realitāte. bet "viss ir slikti" jau nav. tā tīri subjektīvi, manā plaknē, kas atbild par jebkā darīšanu. tā jau nav.
tikai atkal ir salūzuši divi telefoni (ar nepazīstamiem cilvēkiem), es skatos uz cilvēkiem humpalās, un izvairos iet sieviešu nodaļā, lai gan man vajag vienu apģērba gabalu no turienes (gandrīz jau paķēru, bet tur bija izdūries) pārāk liels caurums, un tad es apbraucu vairāku kvartālu līkumu, jo izlēmu, ka nevienā brīdī nepārstās braukt mašīnas, lai varētu apgriezt 180
gaidu kad iznāks jrt biļetes, un pirms pāris dienām mučiņa piedāvāja "braucienu martā izraēlas-persijas virzienā, tobiš jordāniju". uhmm, atvaino?
|
februbaars 9., 2019
| 12:07 - jrt, "jaunības putns ar saldo balsi"
man sāk palikt aizdomas par šitiem kopīraitotajiem darbiem ar pārāk perfekti saliktajiem tērpiem, mūziku (stīgu) tieši tur, kur ķipa vajag kaut ko aptvert, perfektajām dekorācijām, n'shit.
jo vienīgais, ar ko šis paliks atmiņā, ir lecieni "baseinā", pārāk tievās cigaretes (kuras, pie tam, pat priekšā sēžot nejutu) un krasta žakete. pārējais, es nezinu, garlaicīga traģiska vienmuļība? un es neko negribu teikt par jaunajiem aktierīšiem. nujā.
kas vēl liekas smieklīgi, ir tas, ka krasts (ka tik ne ilgu tramvajā, bet varbūt kur citur) teica Jaunorleāna, bet šeit viņš saka Ņūorleāna. Go figure.
varbūt biju uzvilcis pārāk spilgtas bikses, bet garderobists abas reizes man iedeva tādu viegli gejiski sparkling skatienu. bet varbūt tas ir viņa skatiens pret visiem, es nezinu.
|
|
|
|