|
nuavembris 4., 2020
 | 01:49
vakaru pabeidzu ar trīs dažādu video par sīpolu sagriešanas veidu skatīšanos. pēdējais, bet varbūt ceturtais, bija marko pjērs vaits, kurš vispirms iebāž sīpolu vienā papīra turzā ar banānu un sakrata, ārā iznāk nevienādi sīpolu gabaliņi. pēc tam viņš paņem jaunu sīpolu un sit to ar grilpannu. brīnišķīgi. intelektuāls "howtobasic".
citās ziņās, piemērīju humpīšos sapirktos džemperus, ko veikalā nemaz nedarīju. visi der, tas ir galvenais. viens pat ir ārkārtīgi komfī. nu tik komfī, ka ar tādu varētu gan iet uz teātri, gan iznest miseni.
vispār fascinē tie stāsti par cilvēku sataisīšanos. teiksim, tas viens par kāda paziņu, kura nevar iziet iznest miseni bez uzkrāsošanās, vai tas pieredzētais atgadījums, kad namamāte (!) viesiem pateica, ka viņai vajadzīgas 15 (vai 30?) minūtes, lai tiktu pie ballīšu garastāvokļa. man gan jau ir līdzīgi, es tikai nevienam nestāstu. lai gan ar pēdējo viesu uzņemšanas reizi bija līdzīgi. viesi kaut kā sevi izklaidē, kamēr es pildu mājasdarbus un saku "jā, jā, tūlīt pievienošos". žēl jau, ka tas bija svētdienas vakars.
rīt beidzot varētu mazgāt kreklus. uz viena no viņiem jābūt dzeltenbrūnai svītrai. no lilijām. lilijām? kur es ņēmu lilijas? jā, tā reize. un tam visam var tik labi atrast datumu. gandrīz vai negribas mazgāt. bet es ierakstīšu vēlreiz. lilijas.
|
janvaars 9., 2020
| 15:28
ieķēru humpīšos despicable me onesie-ju. pat neuzmērīju. izskatījās pietiekami garš. 3,12 eur. hmm.
|
janvaars 8., 2020
| 11:05
es nezinu, kāpēc ir iekšēji labi*, bet neko nevar izdarīt.
nu, varbūt ne labi. kas vispār ir realitāte. bet "viss ir slikti" jau nav. tā tīri subjektīvi, manā plaknē, kas atbild par jebkā darīšanu. tā jau nav.
tikai atkal ir salūzuši divi telefoni (ar nepazīstamiem cilvēkiem), es skatos uz cilvēkiem humpalās, un izvairos iet sieviešu nodaļā, lai gan man vajag vienu apģērba gabalu no turienes (gandrīz jau paķēru, bet tur bija izdūries) pārāk liels caurums, un tad es apbraucu vairāku kvartālu līkumu, jo izlēmu, ka nevienā brīdī nepārstās braukt mašīnas, lai varētu apgriezt 180
gaidu kad iznāks jrt biļetes, un pirms pāris dienām mučiņa piedāvāja "braucienu martā izraēlas-persijas virzienā, tobiš jordāniju". uhmm, atvaino?
|
detsembris 18., 2019
| 16:20
šī ir bijusi briesmīga diena.
tikai tagad bišķi padomāju, ko lai uzliek ziemassvētkos uz galda.
un ko lai velk uz rītdienas saviesīgu darbavietas balli. laikam jau labi, kad izrādījās, ka tomēr ir drēbes, kuras es ikdienā nevelku. laikam jau tāpēc viņas arī eksistē. lai gan priekš kam ballēties ar kaut kādu pilnīgi citu sociālo slāni 'n shit. ai, es nezinu. uzvilkt "glītas" drēbes pret pāris stundām, lai atlaistos pie banketa galda, varētu arī būt okei. un nav steigā jāiet uz humpīšiem, you know.
|
juulijs 7., 2019
| 12:23
pēc ilgiem laikiem (divi gadi?) nopirku kaut kādu apģērbu. zeķes un plānu flīsa džemperi sportsdirektā un kaut kādu fensī kreklu humpīšos. izrādās, ka tur ir mainījies cenu modelis, tālab nācās ņemt vieglāko no noskatītajiem.
|
apriils 28., 2019
| 11:30
liekas, ka nekad neatradīšu otru tādu foršu, pagarinātu kardiganu. nav arī tā, ka būtu meklējis. vai arī notiks kāds īssavienojums, lai es uzņemtu initial hitu, pērkot jaunas drēbes.
kas vēl, šonedēļ sāk zaļot koki. (un vispār jau lieldienu brīvdienās, jo aizmirsu paņemt) beidzot saņēmos iet ārā bez jakas. vispirms ar džemperi uz velo, tad pēc pāris dienām arī T. un šodien pagalmā ir pirmās pienenes. un kaut kad jāsaņemās aizbraukt uz kādu ūdensmalu, ar pāris segām, džemperiem, pierakstiem un ēdienu somā.
vēl nākamotrdien ir pacēlusies iespējamība par dažu klasesbiedru kopistisku iziešanu ārā. drusku atceros pēdējo reizi, kad tāda bija. vispār neatceros. nē, tas bija ķīnā, un laikam pirmajā gadā pēc videnes. tātad sen. bija slinkums iesaistīties sarunās par skolām un nākotnēm, jo manējā situācija bija pilnīgi savādāka no citām (kā arī negribējās pārtraukt visaizraujošākos stāstus no čaļa, kas aizgāja uz kaut kādu armiju). nu, tagad joprojām ir savādāk, gan no citiem, gan tā, kā izskatījās toreiz. mazliet esmu apradis, varētu par to parunāt. tas, ka tā notiks, varēja nojaust jau toreiz, bet maldināja paša izstrādātā cerība, ka izlīdīs no skolas un viss pēkšņi izdosies un tā tālāk. jo mentāli vai laif nouledžā jūtos apmēram tā, kā vajadzētu justies, 1. jūlijā saņemot apliecību par vidējās izglītības iegūšanu.
aizrakstījos. sasodītā pastaiga no centra uz mājām ar velosipēdu pie rokas. netālu no krāsotāju/artilērijas no betona sienas laukā spraucas vēl viens pieneņu puduris. tad ir vārds?
|
augustus 30., 2018
| 17:16
es negribu pirkt drēbes līdz tam brīdim, kad izdomāšu savas dzīves krāsu shēmu.
|
|
|
|