|
septembris 11., 2016
 | 01:20 - pakļaušanās jrt
pa divām dienām visi redzējuši, visiem viedoklis, tā ka īsti ko teikt nav?
dienvidū aizbraucām uz ģimenes viesībām, pēc pāris h aizņēmos riteņus un paspēju pat centrā izprintēt biļeti.
nezinu, viss garām. kā pēdējām izrādēm populāri - ar mikrofoniem. znotiņš jauks, viena līdzpilsone minēja arī krūmiņa vizuālo tēlu - jā, nebija slikti. tiesa, tieši tajās vietās ar krūmiņu un razumu man nāca virsū tāds labs miegs, kā pubertainam tīnim stumstumā vai melnajā pienā. dejotāju gurni arī nebija slikti, tāpat kā galvenā varoņa rakšanās zem spilveniem vai spilvenu musulmaniskošana. ā, keišs arī, protams. un beigu scēnas ar mistiskām sievietēm parandžās. smieklīgi likās tas viss.
mjā, līdz ar to pozitīvi atzīmējo lietu klāsts četrarpus stundās izbeidzas. vai par godu šādiem iestudējumiem to teātra raidījumu sauc par "teātris.zip"? pēdējā cēlienā tās grāmatas "10jautājumi par islamu" citēšana likās kronis visam - "oriģināla un skaista valoda" un tik loka ārā salikteņiem pilnus tekstus cik islāmā viss labi. sapratu, sapratu jau.
jā, uz sitienu vienīgā reize, kad viedokli par izrādi ietekmē galvas dulnums no zāles bezgaisa, bet eh, būtu tur ko ietekmēt.. izrāde dzeja jau parādīja, ka pāris cilvēkiem uzejot uz skatuves un neko nedarot vien veidojas izrāde.
varēju jau laisties lapās, bet ko darīt, andrejsalā sūkt aliņus līdz izrādes beigām vai braukt atpakaļ uz viesībām neredzot beigas? nē taču. galva joprojām sāp. gribēju aiziet uz balto nakti, bet nu jau kā 8. gads, kad gribu iet, un bijis esmu tieši vienreiz. ko es vienos aukstā rīgā darīšu, lietas bija ieplānotas ap 23-1. lai gan nacionālais, hmm, fuck. nē, izdzeršu tēju un lūzīšu.
|
septembris 3., 2016
| 12:28
nevar saprast, pie milzīgām problēmām vainīgs ir tas, ka onkulis aicina ciemos un nelaiž prom, vai man ir slinkums aiztīties
un ja kādreiz kādā teātra triviā būs jautājums par to, kurā latvijas teātrī ir apvienota tualete un smēķētava - ģertrūdē
|
augustus 22., 2016
| 21:42
izskatās, ka peldošie-ceļojošie mūžam notiks tikai otrdienās, tādēļ nākas psiholoģiski ieņurkot šajā faktā, kamēr vēl ir nauda un nepiedirsts aklendārs
protams, komisijas maksa par otrdienas izķēmošanu ir veseli 1.5 eiro, tādēļ starp nevienam nezināmām un neredzētām, vienkārši nevienam nezināmām, kā arī senkādreiz redzētām izrādēm cierēju uz Pakļaušanos - pakļauties lielās zāles sienai (tai, kas pretī skatuvei), jo nu cenas.
protams, 2. reizi no 3, kurās netā esmu centies nopirkt biļetes, banka ir atcēlusi darījumu. diez kādēļ šoreiz.
ok, ar otru reizi sanāca. vismaz sanāks pavērot to graustu no iekšienas vēl pēdējo sezonu pirms pārvākšanās uz miera ielu!!!
(un mēģināju paskaitīt, cik izrādes tur esmu redzējis - uz lnt un daili esmu vilkts ar varu un bērnībā gulējis -, iznāca apaļš skaitlis)
|
juunijs 17., 2016
| 00:20 - Ģertrūdes rondo
Biju ticis pie ielūguma uz izrādi 2 personām, kādu laiku domāju mīļi pajautāt vai nevar pārtaisīt par ielūgumu tikai man uz 2 izrādēm, tātad rondo un m.s, bet tas būtu baigi kretīniski. M.s protams tika izpārdota, paliek vienīgi šīs, vienīgi pēdējā izrāde ģitā.
Kādu laiciņu pirms izrādes nopirkām baltmaizi, netikām pie kafijas kafijas tornī pie lu ekonomistiem, meklējām pīles posmā ap bastejkalna izaugumu, neatradām. Tiek nopirkta kafija frančos un blakus bronzas pārītim pie operas atlikti riteņi. Kaijas saņem "bū", zvirbuļi pie barošanas no rokas, pīles pie lielā kopgalda un baloži kā nu kurš. Maize beidzas, pa ceļam uz ģitu satieku vienu paziņu kas ir redzējusi rondo(droši vien tādu pašu ielūgumu kā man), novēlēja veiksmi.
Mneko, foajē pa aliņam un sesiju grafiku apmaiņai.
A par izrādi, ko gan var teikt. čaļa skatiens pirmajās divās sēdošajās ainās atgādina kauč ko no viena blonda režisora, čivzelles balss tonis beidzot saskan ar spēlējamo varoni(gintu vairs neatceros, lai gan sākums atgādina tieši to). Sākumā, tāpat kā Seņkova mežapīlē, tika atrādīts jauks un neordinārs dialoga veids, ķipa :
viņa: viņš uz mani paskatās
viņš: es uz viņu paskatos ar iekāri un vēl kaut ko tur
man tas savienojumā ar to vieglumu likās dikti smieklīgi.
Nuja, kādās pirmajās pāris ainās, kuras atdala pīkstulis, likās attēlota drusku haotiska attiecību eskalācija, bet laikam nākas aloties, jo ap vidu atkodu to joku, ka katrā nākamajā ainā kāds no iepr. ainas krāpj kādu citu.
Ar lielu pieredzi svešās guļamistabās nevaru lepoties, bet izskanēja diezgan daudz "bet es tevi mīlu, iekāroju; vai mēs vēl tiksimies" un vēl dažas zelta frāzes.
lūk, un tajās pāris reizēs, kurās zem dialoga bija sabāzts fona troksnis(fankī dziesma vai vibrozvans) bija diezgan ciešams, tāpat kā ūdens pudeles masēšana.
Ā, vot, ainā kur bija dzejnieks - nu nezinu, sūdīgs dzejnieks, pilns nojātiem vārdiem un teikumu struktūrām.
Skatuvei ne vainas, mesidža(?, oriģ. aprakstu nebiju iedziļinājies) atspoguļojumam arī.
Vajadzēja kaut ko biš vairāk uzdrukāt, bet neko
|
maijs 7., 2016
| 00:09 - ž. d'arka dailē
pirms pāris nedēļām nebūtu izlasījis ka radzobe šito neuzskata par 3. šķiras mūziklu, varbūt tagad par tādu to nosauktu.
bet nu, scenogrāfija dailiski pārblīvota, atkal nelieši izmanto mazus bērnus kuriem ir jāpilda mājasdarbi un ieva segliņa turpina izskatīties pēc tādas izdarīgas raganas
no otras puses, kas gan ir izdarīts ar ķesteri, ne visur dziedāšana kanonā bija vērtējama ar plusa zīmi, kā vienmēr dailes vīrieši(dzelzis, siliņš, gaidelis, siliņš un pārējie kurus neatpazīstu) bija tādi patīkami izklaidējoši un klasiskus mūziklus izsmejoši līdz brīdim, kad izplūda šamējo seksuālās enerģijas pildījums. skrastiņš arī jauki uztaisīts - mazs, smaidīgs aristokrātiņš paltrakos.
par storiju diez ko nezināju, bet nu kārtējais reliģiskās eiropas traģiskais fufelis. a mūzika, lācis laikam ir piešāvies taisīt kaut ko starp prastu šlāgeri un arcade fire
|
maijs 2., 2016
| 22:42 - lno bohēma
piešūšu teātra tagam arī šo izcili humānisko (ilgums 2h40, no kurām 40% sastāda starpbrīži) operu un to ka tādas izklaides nav priekš manis. ne vēlme vienlaicīgi skatīties uz titriem, mīlīgu vijolnieci, voicehovski, operas rotājumiem un galu galā arī visam tam kvantitatīvi organizētajam bardakam un arī izskatīgi dārgs uzvalks man nav.
|
apriils 28., 2016
| 23:05 - jrt l. klusuma darbnīca
ko es varu pateikt par šito.. nu, pavienkāršs darbs (labi, ka nesēdēju tuvāk), trīs opji ar lielākoties ļoti parastiem dialogiem un repliku stiliem pavada dienas uz terases, pieminot apkārtesošus un pārsvarā mirstošus vai tiem līdzāsesošus, taču neredzamus cilvēkus. un pasaules apceļošanas plānus. kādu brīdi gaidīju uzrodamies kādu sievieti, bet nekā. varbūt tāpēc, ka katram pārāk sava gaume. vienīgās iedziļināmās lietas bija jūrā klīstoša kuģa sasaiste ar terasi un pāris latviskai videi svešie izmantotie salīdzinājumi vai epiteti un kara pieminēšanas.
gāga kas gāga, krūmiņš otrajā cēlienā sāka kļūt krasta līmeņa maigains, bet znotiņš šur tur izklausījās kā no klausāmgrāmatas/jāpa klases izlīdis. mūzika feina, man atsit paskālu komeleidu, 40 gadniecēm amēlijas saundtreku.
a dūmus un grozošu skatuvi jrt nebiju manījis. ko es tikko redzēju?
|
apriils 19., 2016
| 22:47 - mežapīle nacionālajā, pirmspirmizr.
nu tā, izrāde sākās ar projektētām bildēm tādā tumšā telpā ar 13 pret skatītājiem vērstām mugurām kā tādā ofisa sapulcē.
a nē, izrādās ka tas ir jauns skandināvu psihopātisko ģimeņu jaunais tusiņu modelis (zinu tik daudz, ka par skandināvu psihām ģimenēm raksta visi no stīga lārsona līdz a. strindbergam), skatīties uz bildītēm un vairot mīļumu.
tā kā izrādes galvenais varonis ir atgriezies ģimenes lokā pēc piecpadsmit gadiem smagi rukājot kalnos, notiek tāds savdabīgs tusiņa sarunu attēlojums ar runāšanu mikrofonos, kas it kā ir pilnīgs pretstats tām intīmajām sarunām kādā stūrī, kur tevi neviens nedzird, bet nevertheless likās man par labu esam. it īpaši, ka pie sejas piespraustie mikrofoni atskaņoja aktieru mūžīgo nopūšanos, bet tie stāvošie tekstu par to, kā mēs abi čomi, 15 gadus neesam redzējušies.
nu neko, tusiņš beidzas, smagais rukātājs no kalniem cenšas ienest svešās mājās paradumu teikt patiesību (jo ballītē atklājās ka šīs attiecības nav īsti atklātas), kamēr pa māju klenderē vecu ivaru piņķi spēlējošs puga, tīneidžerisks skuķis ar fotogrāfēšanas stadiju dzīvē un meža fauna bēniņos.
nu neko, otrajā cēlienā nāk gaismā rukātāja nodomi, sievietēm ieslēdzas skandināviešu feministes režīms, situācijas sapišana un glāzīti cilājošs sabiedrisko institūciju pārstāvju (dakteris un mācītājs) duets, kurš pirmo reizi uznākot saņēma nesaprotamas ovācijas (starpbrīdī cīņubiedrenei pajautāju - jā, viens no viņiem esot ugunsgrēkā), cenšas šmuci mājā sakārtot, sakot ka meli ir labi un davaj iedzeram!
viss pārējais (adītie džemperi kas stiepjas pāri staklei, krēsli, superizskatīgā skatuve melnbaltajos toņos, kad tiek izslēgti dzeltenie prožektori, visiem dzirdamās nopūtas, mūzikas neesamība, utt. utjp.) tāda kārtīga konfekte, pirmajā cēlienā likās ka dievišķa izrāde. lai gan otrajā viss pasākums eskalējās, kaut kas nesaslēdzās.
tomēr beigas tika mazliet sagrozītas no tās versijas, kura pašam iekšēji izstrādājās. un tas, kas notika pēc beigām, tam stafam daudzi diskusijā pieskārās.
/ teātra tags nākamceturtdien iestiepsies otrajā lapā, šalala
|
apriils 1., 2016
| 00:27 - dailes frankenšteins
.
|
marts 13., 2016
| 20:01 - jrt tēvs
wow, inga alsiņa vēl ir dzīva. arīdzan biju piemirsis, ka talsu ielā ir divpusējās sēdvietas, līdz ar to divreiz lielāka klanīšanās. pēcizrādes klanīšanās. lai gan blakussēdētājs ziņoja, ka viņa blakussēdētājs jūtami klanījies arī izrādes laikā.
drusku žēl ka āboltiņš ir tur kur viņš ir, tādējādi liedzot raudzīties uz kārtējo viņam iešķiebto lomu, kurā tiek pataisīts par ko līdzīgu pamuļķītim. samītis ticis pie normālas lomas un pieaicinātais darbaspēks iedzina jauku nagliņu visam pasākumam.
bišķi nesapratu kamdēļ rēķini ir uz apdzeltējušām lapām, bet s. kļaviņas un pulkveža sarakste bīdījās ar baltu kopējamo lapu palīdzību. savukārt čivzelles origami apmātība un teju-segliņas līmeņa iekāpšana tīneidžerismā bija samērā ok.
eh bien
kudosi ka starp tēvu & vectēvu nav saturisku vienlīdzību.. lai gan pēc āboltiņa<->daudziņa(uz izrādes programmiņas āboltiņa seja gan nav nosvītrota vai pat klāt piezīmēta daudziņa fizionomija) darījumā mazliet ir.
|
marts 12., 2016
| 03:03
pirms eju gulēt, pārliecinos par to ka gundaram āboltiņam nekas nekait
|
marts 11., 2016
| 23:42 - jrt 12k
šitā izrāde atkal sākas ar 8 min nokavēšanos, vispār nekādas cieņas
nu ko lai saka.. pāris nedēļas iepriekš, klāstot ka apmeklēšu šo izrādi, viena no primārajām reakcijām bija "aha, jā, tur par ebrejiem..". nu tā kā anotācijā ir ostaps benders un tas īsti nav žaņa lipkes vai tamlīdzīga rakstura ebreju personālija. nu par laimi, nekā tāda nebija.
viena lieta, ka krasts ir uztaisīts uzspīlēti drausmīgs, znotiņš nobeigumam tuvojoties vizuāli patiešām velk uz izkāmējušu gaili, s. zariņai bija ārkārtīgi dzīvelīgas acis salīdzinot ar Junisu no ilgu tramvaja.. par dekorācijām savuprāt arī pluss.
stāsts protams kolosāls un revident-īgs, bieža krišana uz grīdas, anekdotes un silly walks no keiša, daudziņa un znotiņa starplaikos. daudziņš oblomova režīmā, zariņa mazliet cerību ez. režīmā, keišs tajā un revidenta režīmā..
jā, visiem internetā atrastajiem mīnusiem piekrītu un it īpaši par revidentiskumu, bet visādi citādi diezgan ļoti patika.
pēc visādām domulīgām(dzeja, m. komentārs, gaidot g.) un kliedzošām(i. tramvajs, c. ezers) beidzot ne pārāk dziļa, ne pārāk sekla izrāde, mazliet ironiska, 4h, mazs klaigāšanas īpatsvars vai shipsi audiāls gaudulīgums, gan jau vēl kautkas
otru reizi pagaidām īsti negribas iet, un diez vai pie vainas ir tas, ka blakus sēdošāsa trīs dāmas smejoši smilkstēja ik pēc katra trešā teikuma.
|
marts 10., 2016
| 22:30 - nacionālā "komentārs no.4" [ģen]
jo biežāk eju, jo mazāk ko rakstīt
jauks izrādes iesākums ar dambretes spēli(pati spēles maniere likās šaubīga) starp diviem vizuāli pilnīgi pretējiem tipāžiem no kuriem liuziniks izskatās pēc kaut kāda 19. gs. tēla vadmalas biksēs un otrs ir aniņš no gapoljēriem kurš izskatās pēc ASOS.com modeļa.
pēc meitenes(agnese cīrule) ierašanās, kura svaru kausus ietērpu kaujā nosver par labu paviljona parpalām, uzrodas milzumlielā dramatizējuma problēma, jo telpā ir sakrājusies veca nerūsējoša mīlestība un trešais ritenis jebšu šīs nerūsējošās un pierakstītās mīlestības redaktors.
pašam gan pārāk daudz patika tie pāris citāti par atmiņu pierakstīšanu un sieviešu kategorizāciju, ka pa īstam sāku domāt, vai tāds sebastjans kurš ar tādām lietām nodarbojas ir legit izdevis tādus traktātus, vai arī tas viss ir kilkagora iztēles auglis un atliks vien lasīt to padevēja dienasgrāmatu.
ā, protams prieks ka nacionālajā beidzot ir lakonisks telpas iekārtojums - gan pēcmēģa diskusijā pieminētie kontrasti starp melno un balto, gan emm.. viss smukais kas bija, bija melns vai balts. un subjektīvi forši liekas ka redz skatuves sienas. un tantes/klavieres spēlējošais dzērves tēls (sniedze prauliņa).
beigas un pēcvārds arī diezgan efektīvs, fantāziju var pavērt plaši.. kā arī pēdējā ainā cīrule ar ūsām un top hatu.. gluži kā orvela dz. fermā.
šodien jau pietika ar divām filozofijas lekcijām, 45 minūšu pārrunām ar kažociņu un gadu jaunākām paziņām no kurām arī neko nesapratu
nu mīnuss droši vien tas, ka tikpat kā nevienā brīdī nevarēja ievilkt gaisu un ielikt kādas pāris atslodzējošas minūtes. uz beigām gan bija pāris smiekliņi, jo šitie uz dzimumlīdztiesību orientējošie citāti ko tādu izraisa.
|
marts 2., 2016
| 16:11 - NT īstā bērnība & eiro vīzija
divas izrādes jaunajā zālē, kurās abās sarunājos ar vienu biļešu pārbaudītāju. vienu reiz viņa nebija ieģipsēta, otru reiz bija.
|
februbaars 21., 2016
| 03:10 - jrt ilgu tramvajs
izrādes sākums kavējās par 10 min, jo pirmajās divās rindās vien(televīzijai ierakstot!) bija kādas sešas brīvas vietas. pēc gaidīšanas atnāca viens onkulis un izrāde sākās.
neaizgāja, kādēļ keišam un gāgam pēc viena atklāta konflikta, bet ne savstarp. dūru vicināšanas pirkstu kauliņi bija asiņaini un aplīmēti ar plāksteriem.
un protams, kļaviņa turpina besīt un gribas ticēt, ka viņa ir vainīga pie izrādes laikā iegūtajām galvassāpēm. tiesa, ir jāprot nospēlēt tādu psihopāti. ir jāprot.
mazās piezīmes:
visu izrādes laiku tiek izmantots vietvārds jaunorleāna, bet uz pašām beigām krasts randiņā nosaka "ņūorleāna"
tik daudz kolas pudeļu, kuras tikpat kā netiek dzertas
glītas kleitas un kā jau vienmēr glīta skatuve(ja neskaita redzamu tekstu uz viena sieta gabala). un jāsēž zāles vidū, lai tiktu pie pilnas skatuves pieredzes.
ņemot vērā ka tā ir kļaviņa un tie ir mani nervi, tad diezgan jauka izrāde. jo pa vidu raudāšanai tika izmesti kolosāli apvainojumi.
"lai dievs tevi svētī par šiem meliem!"
|
februbaars 14., 2016
| 22:53 - gaidot gintu iekš ģit
kādu laiciņu bija gribējies aiziet uz kādu no šmalternatīvajiem teātriem a'la ddt/ģit/utt. un plānotājā pat atzīmējis, kuros vakaros notiek kaspara džī sirreālā biogrāfija, rondo, melnā sperma un kas tik vēl ne, bet tā arī nesadūšojies.
zemē nav metama doma, ka sadūšojies nebūtu arī uz šo pirmizrādi, jo biļešu nebija un nespēju saprast vai paziņa-saziņa tiks pie ielūgumiem, un ja pat tiks, vai dos tos man.
bet nu parādījās puksts ka ir ekstrā biļetes un viena arī nopirkās.
nuu jā. ģertrūdes kaķi ieraudzīju 35 minūtes pirms izrādes sākuma jo sēdvietas protams nav numurētas. teju visas no pirmsizrādes tērējamajām minūtēm atsēdēju uzgaidāmajā telpā kopā ar vēl dažādu šķiru ļaudīm, kuri vienā brīdī devās uz izejas pusi. tā kā ļaudis bija dažādas šķiras, tie atstāja brīvas vietas pirmajā rindā. sēdekļi ārkārtīgi neērti un regulārā saskaršanās ar blakussēdētāju pleciem tikpat.
par iestudējumu - trīs stiprā(no feministu skatpunkta raugoties) dzimuma pārstāves pārsvarā atstāsta, bet reizēm lasa no lapas vai galīgos vājuma brīžos indānu andrim spēlējot pavadījumu, bļauj mikrofonā par attiecību eskalācijām ar vājā dzimuma(skatpunkts iepriekšējais) eksemplāriem.
pārstāves ir trīs, bet šķiet ka stāsti par eksemplāriem ir mazliet vairāk, jo piemēram, botmane savā pirmajā eskalācijā diezgan baudāmi izmanto visādus anglicismus '00-o vidusposma garā, bet nākamajā reizē kad šamai ir uznācis runājamais, izdzirdēju tieši vienu anglicismu.
nu ok, viena runā, bet ko dara pārējās abas? īsumā sakot, čivzelle saglabā akmens seju, bet kažociņa velk e-cīgu bez dūmiem un šur tur iesmejas. cik dzīves pieredzē esmu saskāries, tas nav labi.
fonā tam visam ir z. zelmiņas projekcijas ar spoguļa efektu. pirmajās čivzelles un botmanes eskalācijās manāmi nelatvijas piejūras skati un kustīgi stāvi, bet pēc tam tur sākās kaut kāda zemokeāna valstība. bišķi jāpadomā, ko tas varētu nozīmēt. un stiprā dzimuma pārstāvēm ir melnas formālās kurpes kuras uzmauktas vizuāli plikai pēdai, pelēkām zeķēm un melnām zeķēm. bija ko papētīt.
ar katru reizi paliek sarežģītāk ielikt ciparu
|
janvaars 30., 2016
| 14:54 - jrt dzeja
oi.
ja neskaita divus dzejoļus, tad superīga četru cilvēku vērošana, jo čivzelle iesaistījās dikti maz.
parasti no dzeju lasījumiem vai pirmajiem koncertiem atceros mazāk par trim fragmentiem, & šis diemzēl nav izņēmums.
mana vizuālā gaume arīdzan akceptēja skatuves iekārtojumu - septiņi dizainiski un krāsiski atšķirīgi krēsli, četri kubveida galdiņi ar grāmatām(3 galdi bija vienādi, ceturtajam bija papildus stabilitātes rāmis), krūmiņam ar znotiņu teju saskaņoti melnas vans teniskurpes, daži bija paņēmuši glītas&paprastas tējas krūzes, kas arī katram savā krāsā.
nezinu kādēļ, bet turpinu iztēloties, kas notiktos, ja grīdas seguma vietā būtu smilšukaste no keiša/kļaviņas izrādes. iespējams, ka forši, tikai aktjoriem galvassāpes. visticamākais.
7.5 vai 8, mājās izdomāšu. bet gribas vēl. un vēl.
|
janvaars 12., 2016
| 01:24 - NN nakts
Visumā ļoti jauks pasākums par spīti tam, ka no 8 nominētajiem 2 neieradās - šajā ziņā veselais saprāts uzvar, jo balvu ieguva kāds no klātesošajiem;
Nezinu, kāds bija Naumaņa(tas kurš nav tvmaskava) saistību īpatsvars starp LV teātriem, bet lauvas tiesa no pasākuma vadītājiem-aktieriem bija no Dailes & JRT(dažiem nezināju cilmi), dekorācijas no JRT;
Bija tieši viens reklāmas laukums(žagaram cieti noskaldot tildes devīzi) 1000 eiro vērtībā labākajam kritiķim - prasījās nedaudz uzstājīgāku paslavināšanu, cienījama summa tomēr;
Kā jau visos svinīgajos pasākumos 2015. gada nogalē, arī šajā bija ielīdis šipkēvics jr., kas protams, runā caur ļoti jaukām puķītēm un nogaudo 6 dziesmas - 2 latviski, 3 angliski un vienu kaut kāda autora izdomātā valodā. U
Visi citi izklaides momenti atskaitot minēto šipkēvicu, manā skatījumā bija ļoti gaumīgi. Nastavševa kliedzieni, Hermaņa monologs ar Vērdiņa iestarpinājumiem, visiem nominantiem izdalīto balvu izdošana, Krūmiņam uzšķēržot kādu no 12 krēsliem. Arī brīnišķīgā iespēja starpbrīdī kafejnīca stāvot pie galdiņa, sarunāties ar balvas nominantiem, pastumjot malā māri gaili vai kādu citu tērgātāju.
skan: neviens nezin - kritiķi
|
detsembris 13., 2015
| 23:58 - jrt cerību ezers
iepriekšējā dienā pirms izrādes nejauši sāku skatīties skuteļa vakaršova epizodi ar nastavševu, kurā pēdējais minēja: "es ar šo izrādi cenšos saliedēt krievus/latviešus, bet tu ar saviem jokiem viņus atkal sašķel".
kas notiks izrādē, pēc šī domugrauda jau aptuveni var nojaust - latvieši nāks ciemos uz vecmīlgrāvja dzīvokli, ciemakukulī čipsi un vobla. pēc ieturēšanās latvju bāleliņi metīsies ar krievu ģimeni kopīgā dejā. viss.
izrāde, kuru apmeklēja tādas satori.lv mēbeles kā ivars ījabs un kārlis vērdiņš, iesākās ar sešu minūšu nokavēšanos.
keišs šajā darbā spēlē isājevu, savukārt guna zariņa - mazliet bremzētu māti, diezgan gluži kā revidentā.
jā, nastavševs(rešetins) uz māti kliedz, jo nastavševs atšķirībā no mātes saprot latviski un viņam atšķirībā no mātes ir laikmetīgi draugi ar tādiem pašiem sudrabainiem aifoniem kā viņam. kamēr māte ir piekalta pie tv5. dažbrīd māte arī kliedz pretim.
par izslavēto kliegšanu - vienīgais mīnuss izrādē varētu būt bijis tas, ka kaimiņi pēc kliedzieniem neklauvē pie sienām. tas mazliet atspiež realitātē.
nu neko, tāds mazs ieskats krievelīgajā dzīvē, kurā ir ieperinājies mazs hipsteris nastavševs. otrajā cēlienā nāk remontstrādnieki un aizvāc tās pāris dekorācijas, kas uz skatuves bija. otrajā cēlienā arī bija divas lielākās pērles - "industrial loft" no zariņas un aina, kurā aktieri turēja vannasistabas ietaises. jauks skats bija.
izrādei pluss, protams ir dekorāciju minimālisms. ā, un tas ka rešetinam bija izslēgta viņa kaitinošā dikcija, kāda viņam ir ierunājot filmas.
8.5/10, izrāde diezgan jauka, tik mesidžu neuztvēru
|
detsembris 5., 2015
| 00:07 - jrt aspazija
"paveicās", ka kāds aktieris esot saslimis(pirms izrādes beidzot uzzinu ka isājevs), tādēļ bija iespējams mielastu iemainīt pret kaut ko citu, un lēmējorgāns izvēlējās aspazijas izrādi.
protams, turpinu uz izrādēm ierasties tik maz informēts cik vien var būt.
vienīgā zināšana par raiņa/asp daiļradi ir tie 16 raiņa dzejoļi no strāvokļa albuma. viens no tiem tika iegaudots(šī vārda nudien sliktākajā nozīmē) izrādē no shipsi puses - senas aukles dziesma, kas patiesībā bija mīļākais skaņdarbs no tā albuma.
tātad, par spīti mazajai zināšanu bagāžai par saitēm starp visādiem ziemeļniekiem, stučkām, dorām un hujzin ko vēl, izrādē attēlotie attiecību virzieni ap r/a duetu, kas viens no otra tika atdalīti ar dzejas rindām, bija diezgan skaidri noprotami un savietojami uz hronoloģiskās laika līnijas.
tāda viduvēja izrāde, jo nebija nekā tāda, kas izcēlās pozitīvā nozīmē, kā arī nekā tāda lēta vai prasta, kā dēļ vajadzēja novērsties no skatuves.
esmu mazliet vīlies, ka mirstošajam rainim nebija kails galvvidus, toties aspazija izskatījās diezgan sievišķīga un ivars krasts mazliet reabilitēja savu nepārliecinošo spēli grenholmā.
videoprojekcijas, kas dažās izrādēs ir vienīgā lieta ko būtu iespējams uzteikt, bija diezgan savdabīgas.
atkarībā no ainām, tika rādīts - 360gr. skats pa JRT aizskatuvi, visu ēku kopumā, rīgu no putna lidojuma, kaut kādas dzīvojamās platības. tehnikā starp grayscale, autocad un pikseļainu attēlu.
ap izrādes vidu izvēlētais projekcijas attēls ar notiekošo ainu sāka pajukt, tomēr uz beigām tas atjaunojās.
jo tieši tur, kur dzīvojamās telpas projekcijā ir durvis - durvis bija arī uz skatuves.
nevaru atminēties cik esmu licis iepriekšējām izrādēm, bet kāds 6, 5 vai 7 / 10
izrādes starpbrīdī elpojot sarunbiedres dūmus, kas mijās ar vagīnu popa albuma detaļām garām aizripoja cibiņs ar zaļu pleca somiņu
jushanaas liimenis:: accomplished
|
|
|
|