|
janvaars 30., 2020
 | 22:43
tātad tā izskatās paģiru diena. un vienu mirkli, pēc tam, kad tikām pie pa vienam haļavajam aliņam (un kolēģis v. uzpildīties ar dūmu ofisa noliktavā), palika tik rēcīgi, ka varētu gandrīz apvemties. bet nujā. tad šefs aizgāja pie zobārsta. bet hm.
hm. viena čiksa sāka uzdot jautājumus. kurai es parasti uzdodu debilus jautājumus. nu, mani baigi interesē, ko domā citi, par kaut ko, kādu stulbu izteikumu vai manu pieņēmumu vai idejām. bet tagad viņa pavērš to pret mani. un ir drusku tā neērti, jo grūti ir noformulēt "savu dzīvi četros vārdos", vai precīzi pateikt, kas man besī tajā japanese house albumā, no kura divas dziesmas ir tajā visdebilakajā pleilistā. ā, un vēl, atnāca ciemos ex-kolēģis p., kurš man sākumā likās ka ir pilnīgs ******* (nevaru iedomāties publicējumu lamuvārdu), bet bāc, viņš ir foršs un kaut kā. būs jāaiziet uz viņa jauno ofisu. kaut kad. drīz.
man liekas, ka viens indietis tūlīt man atzīsies mīlestībā.
kas vēl. šodien mani mājās gaida. braunijs. kabaču braunijs. izvilku no krāsns, pārlēju ar kakao un skrēju uz ofisu. eh. vajadzēja pagaršot. un cepta cūkas pavēdere! tas ir kaut kas pilnīgi pizģec. it īpaši, ja to ādiņu drusku iemet pacepties friterī. lai gan pēc baigās garšošanas tas sāk garšot pēc "pork rinds".
un "pork rinds", sasodīts, tas ir vēlviens vjetnamas flešbeks. kur tas notika. fak. tajā pilsētā, kur man piedāvāja arbūzu. un piedāvāt braukt līdzi ceļojošajam cirkam. labi, es no galvas neatceros. man ir varianti. bet. tūlīt atradīšu. bet kāda jēga, es te tomēr negribu rakstīt, kur tas īsti bija. atradu ar pirmo. strītvjūvā to soliņu pie bankas, kur es sapratu, kur esmu iegrābies. ka tie nav kukurūzas čipši. un atradīšu, kur tonakt gulēju, un mostoties izveidoju atziņu, ka bļe, varbūt tomēr ir iespējams tā izdzīvot. jes. ha! fak. sasodīts. kad tas bija. kaut kāds 2017. gada trešais oktobris.
|
| 01:14
ofisa kāpņutelpā pamanīju kkādu out of the place telefonā iegrimušu ansi kolmani, pajautāju viņam kaut ko par kapelmeistaru group, kur palika, kur būs. un tad vēl pamuldēju kādas 20 minūtes, uzdirsu viņam par himnām un to te dzeršanas podkāstu, mūsu identiskajiem casio f-91w pulksteņiem un moš vēl ko.
gandrīz tādā manierē, kā vajadzēja šodien. kas nenotika, un man esot pamats būt dusmīgam. bet ehh, šodienas ofiss visu tā izsūca, ka ā, nav emociju dusmoties. jau tobrīd, kad trakākajam darbu apjomam vēl varēja sagatavoties, nebija. tad no tās anša sarunas pa taisno tikām iemesti stundas konveijerā, gatavojot merdžojošās kompānijas produktus. piekāpa arī šefa "sieva". bāc, bet viņa ir riktīgi gara. kas ir riktīgi nais, un prieks par viņu un blablabla. un kaut kā baigi ieskatoties sejā (ko es protams baigi centos nedarīt), varēja redzēt tādu baigo anti-aging kosmētiku vai whatever. kaut kādi punktiņi ap muti un zodu. es nezz. bet jā.
un tad ap vieniem aizvedu mājās merdžera kompānijas vienīgo darbinieci (kas arī šodien būtu bijis iespējams, bet nenotika), kas ikdienā strādā pie mums. arī par viņu es varu teikt tikai to labāko, viņa gan nav tik gara, bet viņai arī nav anti-aging sminķis, jo a) viņai nevajag nekādu anti-aging, b) viņa ir ofisā, nevis atnāk iečilot. bet jā. jā. tad vēl baigi vajag sadurties ar i. un e., jo i. brauc erasmusā. un viņi vispār nav redzēti kopš augusta beigām, kad katrs mani superīgi mīļi izguldīja kaut kādās gultās un lika justies bagi forši un ka es tā nemācētu. atbraucot mājās man arī likās, ka mēs kādu mēnesi pēc tam nesarunāsimies, bet nu jau tie ir 5 mēneši. jā.
vispār baigi aprešiatīvais posts sanāca. jāuztaisa tas kabaču braunijs beidzot. tagad vai rīt no rīta? davajj, rītdienas roncij, lūdzu tu. paldies.
vakardienas roncijs.
p.s. uzraksti kaut ko arī par k., ka viņa runājot par pievienošanos mūsu ofisam. kas no vienas puses būtu baigi forši. ka sadurtos divi mani režīmi. ofisa un "apkārt tiem dažiem cilvēkiem" es. bet nevar saprast, vai viņa nāks vai nē. no otras puses.. nezinu. nav otras puses. kas ir sliktākais? ka mēs viens otram traucēsim? dažādi departamenti tomēr.
un tieši šeit uzrakstīja r., ka viņa jau ir ceļā uz erasmusu, sēž kādā no brēmenes maķīšiem.
principā, te arī ir pieminēti teju visi cilvēki. ha. wow. ārpusē paliek tikai i., kura jau kopš rudens ir igaunijas erasmusā or something.
|
janvaars 28., 2020
| 14:24
ir baigā doma uztaisīt labu mākslas filmu, kas ir uzņemta manā dzīvoklī, un pēc tam pārdot dzīvokli par summu, kas ir lielāka par tā tirgus vērtību, jo tur, lūk, ir tikusi uzņemta šī te labā mākslas filma.
problēma tā, ka man nav sava dzīvokļa, kur to filmēt, un nav arī baigi daudz tādu labu mākslas filmu, kur nu vēl uzņemt tādu. ai, pohuj.
ofisā kaut kad drīz (like, mazāk par divām stundām) sāksies ģenerāltīrīšana, un tas vacapa čats joprojām ir pilnīga miskaste. besī. nu, ne aktīvi besī.
bet tā ir problēma. ka cilvēki dzīvē uzvedas apmēram, gandrīz normāli, bet tikuši pie klaviatūras (laikam jau telefona..), uzvedas kā cilvēki, kuri, braucot pie stūres, ēd ar mērcēm pārlietu staķika hotdogu, un divas trešdaļas apēduši, atver logu un to mitro hotdogu iemet kādai ielas malā noparkotai mašīnai. stulba analoģija. cik grūti ir uzinstalēt latviešu, nevis poļu diakritiskās zīmes, un par kaut ko noziņot dienu iepriekš? tas viss jau tika norunāts pirms nedēļas, un vēl šodien ir tāds "ai, nu es nezinu, tūlīt izdomāšu, cikos jums visiem nākt". kāpēc es šito rakstu. ai, pohuj. un tas ir tikai par formu, ne saturu. par kuru nemaz negribas izteikties, bet nu okei, lai jau..
|
janvaars 25., 2020
| 23:29
tas bija ātrs būtaps. osx 10.6.6. ho ho ho. nuostaļģija. pele kaut kā drusku dīvaini kustās (jo laikam nav uzinstalēts logitecha peles driveris). un nevar ieiet app storē, jo 2011.-ajā two-step verifikācija laikam bija tikai slepenā izstrādes procesā.
kas vēl. šodien ofisā divreiz ļoti nopietni gribējās parubīties. pirmoreiz, kad atnāca boss, un teica, ka šodien veramies vaļā divas stundas vēlāk (kas, okei, to be fair, bija ierakstīts vakar pēcpusdienā pārizveidotajā darba čatā, bet tik nemanāmi, cik vien nemanāmi var), un tad, kad, protams, pēc divu stundu nobīdes viss bija izdarīts un darīt vairs nav ko. vispār apskaužu/apbrīnoju/nesaprotu to efektivitāti, kādu ir sakačājuši merdžojamā kompānija. kaut ko tādu ir jāmāk uztaisīt, srsly.
šonakt atkal zvaigzenes, bet arī sola -3. lai gan, kā meteo.lv tagad vēsta, ne jau rīgā. rīgā +1. moš jāaiziet atpakaļ uz ofisu, jāsavāc aizmirstais, jāsatuntelējas un kaut kur ārā jāpasēž. vai arī nē. erh. es baigi ceru, ka 1a mani atkal nepiepisīs. tā tik vēl trūktu. ļoti gaidu, kad tas murgs beigsies, lai var tikt atpakaļ vismaz pie failiem, par aplikācijām kaut kad ar laiku. un tikt vaļā no tām domām vai domu blokatora, ka viss ir tādā dirsā, ka neko nevar izdarīt, visas bankas ir ciet. uh oh. flešbeks. bija vēl kaut kāds flešbeks no tās reizes. bet par ko.
pēdējās divas vai trīs dienas izdomāju kaut kādu jaunu pieeju kā pasniegt desertus. es nezinu, man jau liekas smuki. tikai baigi vienveidīgs stiliņš. un cik vienkārši ir darīt lietas, ja ir atbilstoši palīdzīgi instrumenti. tā gan ir pavecs šefa izteikums. bet pohuj. ā, šodien uz 5min atnāca vecais šefs. itkā pa jokam pateicu "es ieraudzīju viņu un sapratu, cik ļoti man viņš besī". kas protams, bija pa jokam. bet bāc. varbūt mazliet arī pa īstam. es nezinu.
|
| 00:10
šodien ofisa darbā pirmās jūtamās vēsmas no merdžera. besī, ka par to vispār uzzināju tikai pēcpusdienā. un tad vakarā kaut kāds dīvains zvans ar piegādātājiem. nu redzēs, otras kompānijas cilvēki tādi lādzīgi, izpalīdzīgi un māņticīgi ļautiņi. hm.
|
janvaars 21., 2020
| 23:09
tiku pie filmiņas bildēm, kura uhh, - actually, man bija taisnība, viņa bija beigusies sen, 26. decembrī, pusstundu pēc tam, kad izlaidu omi viņas mājās, izlasīju e-pastu, ka var sūtīt savas ziemassvētku laika pirmsgulētiešanas pārdomas un vēl pirms neiesāktā pāris dienu izbrauciena. kurš sākās, kad aizgāju uz ausi, pa ceļam papišot superforšu zīmuli, un vispār viduvēji sniga vai lija, neatceros. tūlīt atvērsies bildes, es ceru ka tur viss ir fokusā.
ofisā bija sapulce, īstais iemesls patiesībā ir baigi bēdīgs - un neviens no runātājiem par to pat baigi negruzījās. bet hm, kādu mēnesi varbūt būs interesanti. un ofisā vispār, es nevaru aiziet prom laicīgi. vismaz pusstundu paliku gan 6d, gan vakar, gan šodien. vismaz atradu savu pierakstlapu.
bija trešā lieta. ā, nevienam nepateicu, ka šodien ar veļuku nepaspēju nobremzēt pirms mersedesa džipa uz elizabetes x jeruzalemes. čalis izkāpj, mašīnai viss okei, man arī viss okei, piedāvā pat kaut kur aizvest. sen nebijis piedāvājums. bet eh, man pa centru vēl jāpavandās.
eh. bildes. BĻAĢ, omes kompozīcijai nahuj vispār netrāpīju fokusu. afigēķ. ā, filma tomēr ir beigusies 27. decembra dienvidū. bet tā.. eh. ehhh. tiešām vajag viewfinderi? es nesaprotu.
BTW, anonīmais čalīt, kurš komentē manu cibu, man atkal pa kluso novilkās ios'a apdeits. 
|
janvaars 19., 2020
| 00:24
no rīta viegli pabesījos ka kolēģis nesaprot, cikos ir jānāk, tad pabesījos par viņa darba kultūru, tad nebija ko darīt, palaidu viņu mājās un tad trīsarpus stundas dzēsu ugunsgrēku.
tagad pusotru (nu jau divas) stundu neko nejūtu, gribēju poezvanīt i. un uz saldētavas guļot, paraudāt, bet viņa necēla un tad jau mazliet pārgāja. gribas rīt iet barpt pīles. lai gan es paņēmu maizi. kas ir huiņa. eh, atkal jāguglē "ko barot pīlēm, "baltmaize slikti"".
ugh. jā. vakarvakarā noskatījos pirmo pusi no modern love s01e01. tāda reālistiskā jaunjorka, um aktieri, kuri, starpkadros liekas, ka slatās kamerā, lai pārliecinātos, vai ir pareizi izrunājuši nyt esejā rakstīto. tagad itkā varētu pabeigt, it kā nē.. bet ir ēdiens. tad jau jā. pirms vairākām dienām atklāju, ka tumsā skatoties un ēdot ir baigi ok
ā, vēl direktorei jāuzraksta kaut kādi izejas punkti gaidāmajā sapulcē. /// edit: heii, vēl viena pavisam atšķaidīta šķiršanās vēstulīte. viena rindkopa. tāda. pārējās par ofisu.
karoč huiņa, ofisā pa ilgiem laikiem legit noguru. parasti ir besis kustēties.
|
janvaars 16., 2020
| 19:10
vakar tā pagāja laiks. pāris minūtes biju blakām čalim, par kuru pirms vairākiem mēnešiem dzirdēju stāstu, kurš ir mazliet viegli sapisis manu uztveri. (5.01) bet nu labi, viņš to nezin. un mēs tā arī īsti neatvadījāmies, bija ko darīt.
un jā, tad es nesen domāju par to, kāds mums katram ir tas laika ritējums. cik kuram ir gads, un cik daudz ir gadā, vai vēl kaut kur. nujā, šodien mazliet nejauši ieskrēju vecajā ofisā, un tur no divām ofisa žurkām neviena mani nezināja. bet pateicu, lai pasveicina šefu no manis. un tad frīlensojot saņēmu izbrīnītu "oho, tas gan bija ātri!", uz kuru es tā neplānojoši lēni un neizteiksmīgi pateicu "nu, laiks ir subjektīvs". kas gandrīz arī ir tas, ko esmu klišejiski izsecinājis.
klausos siera plati 2. hm. edit: nupat pateica "laiks ir relatīvs". to es gribēju teikt. bet nu labi.
|
janvaars 7., 2020
| 00:00
beidzot pazuda tā sāpe no kakla, un šodien tā arī nesajutis noguris. varbūt tagad, kad piestūmos ar pankūkām. kas izdzēsa visas tās mazās domas par pieķeršanos projektiem, vai kā to nodēvēt šefam, vai kādam citam. uz kurieni es gribētu nākamreiz tēmēt, lai kopumā ietu uz priekšu ķipa.
un man tik ļoti besī ka nesanāk (vai otrādi) viens process ofisā. un pastulbais kolēģis šodien bija, vai man tikai šķita, ok.
vakar kā no 1% izdzisa aifons, tā šodien nav piedarbināms. a fig nnn.
un šorīt bija viegli ziemīgs brauciens pa snieģeli. dienas laikā nokusa.
|
janvaars 5., 2020
| 21:29
pareizi, nopirku maziņu cd-r bundli, jo ībejā nevarēju atrast rādžiņu, kuram var pielikt telefonu, un tad jau atliek dedzināt diskus.
nu labi, tagad atradu, maksā sotaku. plus iespējamie customi.
un, šodien ir gandrīz okei. gribēju rakstīt "gandrīz labi", bet nu nē, tīra eksistēšana nav "labi". un beidzot drusku jāizrunājas ar jauno šefu. iztīrījām dažas vecās lietas, ko vecā šefa (un, kā izrādās, arī iepriekšējo šefu) laikā nekustinājām, bet pašu galveno varbūt beidzot ir jāizrunā un jāpišas prom.
un tad šovakar uzraksta viens puskolēģis, ka viņš atkal nodarbojas ar kaut kādu huiņu un nevienam par to publiski nepasaka, vien man, īsziņā, <24 stundas iepriekš. un aij, tā komunikācija. vispār. es gan arī grēkoju, protams. sestdienas pašā noslēgumā pateicu "nu tad ņem un aizrijies."
- "aizrijies?" - nu bāc, sorry, nē, nē, nē, es tā nedomāju, protams, ka nē. bet nu labi. ko es pateicu, pateicu. jā. ja jau es pateicu, tad jau jā. eh. komunikācija.
vismaz beidzot izdevās atvērt kaut kādu to projektu, un atkal izbesīties, cik labi var skanēt četras skaņas, un ka es nemāku pielikt klāt jaunas, un ka it kā jau varētu arī būt pohuj, lai gan negribās.
also, kaut kad palasi https://www.satori.lv/list/dzeja - nav pats foršākais veids, kā izvēlēties, no kā, bet gandrīz viss šovakar atvērtais vairākās vietās ir bijis smieklīgs (belkovska, matulis), tā ka gan jau būs labi
|
detsembris 29., 2019
| 20:59
the boys are back in town
pa tādu lietasgāzi 227 kilometrus nebiju braucis ja ne ļoti ilgi, tad vispār.
atsita divus vjetnamas flešbekus. ak tu, vjetnama
un es neesmu gatavs iet atpakaļ ofisā, neesmu
lai gan tā protams būtu labākā lieta, iespējams
sagaidīt ziņu ofisā
un tad jauns gads jauns es
kas protams ir huiņa
bet reizēm jau es ieslīdu jūtubā
šodien pusotru stundu gājām pa pilsētu ar vienu čali
kurš pats atzīst, ka skatās jūtubes huiņu
galaktiku attēlus, un science fiction, un cold plasma torch
bet bija okei
vairākas reizes stāsta par lietām kuras nesaprotu
un vispār runā tā lēni, un ļoti mierīgi
kaut es tā mācētu, bet reizēm viņš meklē vārdus
un varu paturpināt viņa aprauto teikumu
reizēm izvēlos paklusēt
bet viņš pasaka tieši to vārdu
kuru gribēju teikt
un es nezinu, man likās, ka mums normāli iet
tā runāšana, tādā kā rāvējslēdzējā
un forši ka kāds runā vairāk par mani
"nu, galvenais, lai dzīvē ir interesanti"
pa šīm dienām sarakstījās mazliet piezīmītes
un mazliet, trīs reiz septiņu minūšu voice memosi
un tad būs jāpārraksta šīs piezīmītes
un arī visi iepriekšējie voice memosi (stunda, divas un četras)
kas vispār ir briesmīga lieta, ka man viņi ir
un piezvanīja šefs, rīt ir jābūt agri
jānomazgājas un pie sevis jāpieraksta
kur savas dzīves laikā
esmu bijis jaunajā gadā (ieskaitot šo gadu, varu atcerēties visus kopš 2012. kas arī daudz ko izskaidro, un tā tam būtu jābūt)
vai, kā man ilgi likās
vecā gada vakarā
un vēl jāsakrāmē
savs rītdienas komplekts
ko aizvērtām acīm
paņemt, ejot pāri durvju slieksnim
|
detsembris 21., 2019
| 23:15
īsi pēc gadījuma ar rakstnieku gandrīz tiku pie vēlviena super stulba soda no pašvaldības. un tad kaut kas.
un ofisā pēdējā brīdī tika izdomāts ķipa piecu eiro sīkret santa.
nopirku trīs bumbiņas ar bahilām, glāzi, kaktusu, dekoratīvu ķirbi un trīs tos tur kamīna aizdedzināmos kubiciņus.
tagad nekas. līdz 30. datumam. jāatrod kāds izdzīvošanas komplekts ar domu pēc ziemīšiem kur nomaldīties.
|
detsembris 20., 2019
| 19:19
nē nu forši jau, ka šitajās brīvajās dienās esmu pierakstījis cibu, un vakar vakarā mazliet sapratu, ka ir kaut kas jāpieskicē. tā viena sociāli svarīgā lieta, par kuru vienreiz biju domājis, bet tad aizmirsis. fakinā pīlēna intervija. skicētājs atradies. vai ko es vēl skatījos. the founder (2016). neko jaunu gan neuzzināju, un tamdēļ, ka vēlu naktī skatījos, šorīt mazliet dīvaini jutos, bet okei.
ir nodzīvotas piecas dienas bez jakas. bez maka. bez pases. bez cimdiem. okei, paciņa šodien 13:37 nokļuva lietuvā. tas ir labi. tas ir labi, roncij, turpini. šefs pateica, ka vakar visiem kolēģiem (protams, izņemot tiem diviem bez whatsappa) ir atzinies, ka no jaunā gada ies projām. un ir vismaz zināms aizstājējs. šobrīdējais sūšefs. kas arī savā ziņā ir labi. kas vēl ir labi, roncij, kas vēl ir labi. ēē. nav jau tā, ka vēl kaut kas būtu. varētu teikt, ka es esmu atvaļinājumā, šobrīd. kas ir ļoti bailīgs vārds. kolēģiem liekas, ka es esmu uzkāpis uz kaut kādām vielām. vai nu nerunāju nemaz, vai pārāk daudz. kas gan ir dīvaini. jo cits kolēģis kaut kādā dzirdamo asociāciju virknē - ā nē, temats bija par to, ka indietis baigi vēlās braukt uz āfriku -, nokļuva līdz izteikumam "african monkey aids". tā bija tā frāze, ko gribēju kaut kur pierakstīt. ok, tas ir galā. paldies, roncijs, par stāstu.
|
detsembris 10., 2019
| 22:55
nevar tā saprast.
šodien visiem likās tāds baigais nogurums, vai kas. šefs no rīta žāvājās un vakarā sāka klepot. pa latvijas radio 3 teica, ka ir trešais laika tips. un tas, ka biju tur kolēģa-loša vietā. rītos un vakaros dzeru tirgus tantes žāvēto kātu ar ingveru un citronu. pagaidām pohuj. tādā ziņā. izplānoju nākamo instagrama postu. mazliet cienu to sievieškārtas kolēģi, kas piedāvāja mani nožņaugt arī bez telefona lādējamā vada. lai gan besī. šorīt kaut ko posīja. nākamnedēļ, kad (pēc grafika) uz ofisu tikpat kā nav jāiet, ir sanākuši visādi korporatīvie pasūtījumi. hm.
mazliet gribas sniegu. hm, roncij kas tev vainas? tikai tādēļ, lai kādu rītu izkasītos uz kaut kurieni aizbraukt. pafočēt un priecāties par tādiem baltiem laukiem, vai apsarmojušiem kokiem, vai ko tādu. bet pilnīgi nekam citam. pilsētā jau čista nē, sniegu no pilsētas pa gabalu.
|
detsembris 8., 2019
| 00:19
vakar vakarā likās ka izrubīšos jebkur.
šorīt lielais priekšnieks uz, kā izrādās, paģirām (man likās, ka vienkārši negulēta nakts) tumbās lika epifānijas un grebenščikovu. un maigi-motivējoši pielīmējās man par to, kāda ir mana ideālā komforta zona, vai kādēļ man liekas, ka nepārzinu teoriju radošajām izpausmēm, vai kautrējos tās kādam atrādīt, vai kādēļ neeju stāties aktieros. un aicināja apskauties mūs ar sievieškārtas kolēģi. viņai viss iepriekšējais mūsu dialogs bija pagājis garām, un viņa diezgan noteikti besījās uz priekšnieku tādā kondīcijā. rezultātā tas nebija man tik ļoti vajadzīgais enerģiski apmainamais kampiens. lai es zinātu, ka priekšnieks nav vienīgais tajā kosmosā, kurā liekas, ka mani ķēpājumi ir glīti, un ka man ir "radoša domāšana". nē, es protams sievieškolēģi arī nevaru vainot. "fake it till you make it, jūs jau tur nepaskāvāties pa īstam," noteica priekšnieks, un atļāva kolēģei iet mājās. pēc tam atnāca priekšnieka dzīvesbiedre, un tā diezgan mēmi un bez ceremonijām klusi viņu rāja. par sazin ko.
atkal ir sajūta, ka izrubīšos jebkurā brīdī. (pēcpusdienā izglāba ieteikts espreso ar ūdeni) atbraucu mājās, pierakstīju, cik vien varēju par tām dīvainībām no rīta, un varētu parubīties. vai kamīnā padedzināt papīru kaudzi.
|
detsembris 2., 2019
| 23:13
šodien garīgais tāds, ka gribētu kaut kad iepīpēt un klausīties morisona dzeju un kaifot. nē, nu es klausījos arī šodien. un arī domāju, kā būtu, ja iepīpētu un klausītos.
atklāju, kur ir problēmcēlonis pakistānim, par kuru liekas, ka viņš vienkārši nejēdz neko un neuztver dzīvi.
esmu pilnīgi aizmirsis vakardienas konfliktsituāciju. tā vakardienas pārkārtošanās (atrastai dīvāna kastei pieskrūvēju riteņus, no istabas iznesu krāmus) ir nostrādājusi pr mazu reseta podziņu. maziņu. salīdzinot ar to lielo reseta pidziņu.
nezināju, ka uz indiju lido ryanair.
un pašā darbadienas noslēgumā, sadzirdēju ka otrs departaments (no kura tagad lēnām izklīst cilvēki) ir lietas kursā par to, ka mēneša laikā, neatrodot "investoru", bodīti klapēs ciet. mums, protams, pirmā dzirdēšana. gruzīgi. drusku jau bija doma par impostera sindromu vai ko līdzīgu, kā es vispār darbotos un vai būtu vajadzīgs citā uzņēmumā, kādā es vispār infomācijas/uztveres/prasmju vakuumā sēžu. un tagad mamma mesendžerī uzdirsa par manām pēdējā pusotra gada dzīves izvēlēm. vai es kaut ko mainītu? nujā, protams. kā jau visam. bet bļe. ir arī skaidrs, kur es sapisos. klaja nerunāšana, esot tādā puspagrabā. var parunāt ar mājas īpašnieku, lai izlaiž, vai gaidīt, kad ciņš izies no mājas, lai es nemanīts varētu iziet. un tā es gaidu, un gaidu, un tad kaut kas bija jāpieņem, un tā nu es te tagad esmu, ar caurumu tirgus kroksī zem labās kājas pirkstgala. domājot par rītdienu ofisā. vēl vienu dienu ofisā. šito zinot, tad tagad gribās, lai tā bodīte veras ciet, un pohuj, un kaut ko paralēli pameklēs, 'n shit. vienkāršāk. jo kaut kādi varianti vai scenāriji par ko tādu bija, redzot drusku stresainus direktorus. bet, hmm. nujā. stulbi, drusku. būt klāt un vērot, kā deg pasaule.
un tad vēl ir tas juridiskais, vai ne juridiskais aspekts par to aiziešanu prom. septembrī bija tāds inčīgs atgadījums, kad šefs uz vietas atlaida/palūdza vairs nenākt vienu čali. un visiem uzreiz ir tāda uztvere, ka viņš ir atlaists. bet nu, man liekas, ka viņam joprojām ir ofisa atslēga, zināmi kodi, vēl kaut kādas lietas, gan jau darba līgumu arī uzreiz nesaplēsa, algas 'n shit. vai 'change of heart' kādam vadībā. krānīgi, vai maiklskotiski, vai kā, bet tomēr variants. nu nav atlaists. līdz kaut kādam brīdim. tagad gan laikam ir.
un ko tu domā par beigām?
ja kāds šo lasa, mani baigi interesē šubrovska, vai mantas, vai vēl kaut kā gabals pr meitenēm un muzikantiem, krūtīm un talantiem, ir kaut kur lirikas vai audio?
also, neesmu ierakstījis, ka šī ir kāda piektā ziemas diena. sniegs laikam jau trešo dienu turas. minoties gandrīz saslīdēju uz tallinas ielas.
|
oktobris 16., 2019
| 23:20
trešā diena pēc kārtas, kad darbā atstāju telefona lādētāju.
|
oktobris 2., 2019
| 23:36
šodien beidzot sakārtojām atpakaļ ofisu. pa vidu darbam. nekādu baigo izmaiņu nav. jā, ir gaišākas sienas, un bišķi mazāk krāmu (par diviem ledusskapjiem mazāk uz kādiem 30m2). šovakar atkal uzradās tas čalis, ar kuru pirms ~15 gadiem gājām basketbolā. tik ļoti par aizgājušo nerunājām. kas ir baigi forši. aizvien biežāk cilvēki kaut ko nesaprot, ko es saku. vai tas ir drusku aizsmakušās balss dēļ, tādēļ, ka īsti netēmēju savu sakāmo, reizēm izliekos, ka nevienam nezinu vārdu, vai tādēļ, ka regulāri runāju ar sevi, vai neuzturu acu kontaktu.. hujzin. bet bieži nedzird vai nesadzird.
ā, pieslēdza apkuri. no rīta vēl nebija. 2. oktobris. the fuck. un šonedēļ sola sniegu. sniegu oktobrī es atceros tikai tajā dienā pēc vidusskolas iesvētībām. kad ap pusdienu bija eybl posms. un vakarā dzerstiņš pie sēnītes. kad izkāpjot no autobusa pazvanīja čomiņš, un teica, lai aizeju uz benzīntanku pēc plastmasas glāzītēm. es nezinu, tā varbūt bija stunda un sniegs ceļmalā pāri potītēm. atnācu, un viņš bija pārkāries pār palodzi. pizģec.
vāģim izgāja apskati. un gan vakar, gan šodien atcēlās tikšanās ar e. nopūta.
|
maijs 10., 2019
| 23:36
atnācu mājās, smaržo pēc gāņa un ceriņiem.
šodien kādas divarpus reizes pārēdos. how could you be so stupid?
kaut kā lēnām paliek labāk. mazliet. par lēnu un par vēlu. drusku ir pierasts pie departamenta ritma un kas tur notiek, bet tad sāku darīt tās sliktās lietas, kuras pieļauj aiz pieredzes un "ai, gan jau kāds". tā arī nevar. par lēnu un par vēlu. pildīt errandiskos tāskus; kaut kā tikt uz priekšu guļamistabas projekta purvā; piecelties 20 minūtes ātrāk (vai neturpināt gulēt pēc pamošanās rītausmā); pamanīt zvaigznes debesīs vai beidzot aizbraukt līdz juglai skatīties ūdenī. amerikāniski smaidīt cilvēkiem uz ielas vai iestādēs. tāpat. kaut kā.
joprojām besī ziema. un ir maija vidus.
mūris - dūres
|
maijs 4., 2019
| 00:18
nopirku pāris pikus no 0.5 līdz 1.5 biezumā, lai saprastu, kas ir tīrākā manta. tad pārkrāmēju istabu (vēlreiz), jo atvedu synth racku. no alus kastēm un plāksnēm samuķīju sēžamsolus, un tad nevarēju sagaidīt, kad varēšu tikt mājās. atbraucu, nav apēka neko darīt un no rīta atkal jāvergo.
un tad izrādās, ka pirmdien ir oficiālā brīvdiena. pārāk nopietni, lai tā būtu āzēšana. un departamenta vadītāja meklējumi esot "nākamās nedēļas jautājums". dirsā šitās sapulces. pēc mini smadzeņu skalošanas aizmirstās visi haosi un nekārtības, kas departamentā notiek. un vadītāja atrašana bija jau lieldienu nedēļas jautājums.
|
|
|
|