Labā ziņa ir tāda, ka mana programma ir gatava - kods strādā! Sliktā ziņā - tā kā esmu uzprogrammējusi gan programmu, gan templeitu, par lielu nožēlu jāatzīst, ka templeits Programmatūras prasību specifikācijā tiek pieminēts tikai kā starp citu, es neiznu, kā viņu dokumentēt. A la, templeits pilda ne tikai lapas dizaina funkcijas, bet arī definē visas iespējamās moduļu pozīcijas. Un tas pats pie produkta funkcionālā apraksta PPS sadaļā. Nu vot, čakarējos ar savu templeitu, fotošopā dizaina elementus smukus uztaisīju un te Tev pigu - to pat dokumentēt īsti nesanāk.
Šodien/šonakt mani gaida Programmatūras projektējuma apraksts. Ak  Dievs, dod man daudz kafijas un ilgi un produktīvi strādājošas smadzenes. Pēdējās dienas eju gulēt ap ~5 no rīta, ap to laiku smadzenes pašas atslēdzas, un tad visu dienu, visu vakaru, visu nakti, rakstu, rakstu.
Nočakarējos n-dienas ar nestrādājošu programmu, un beigās izrādijās pāris PHP sintakses kļūdas. Aizsūtīju visu to, kas man ir darba vadītājam, viņš līdz vakaram centīšoties visu izskatīt :) jācer, ka viņš izskatīs gan, jo rītdien darbam jābūt iesietam un nodotam. Protams, es to visu varēju darīt agrāk, bet tomēr nevarēju, jo es nevarēju dokumentēt programmu, kura nestrādā!

Ja kāds neteiktu ne, tad man būtu pilna māja ar kaķiem, suņiem, šinšillām un fretkām. Labi, pašlaik man vienkārši gribētos vēl vienu kaķi - lai Robertam nav vientuļi un murrājošu radību mājās nemēdz būt par daudz :). Es dievinu kaķus. J.saka, ka esmu Robertu izlutinājusi, tā tas droši vien tā arī ir - runcis staigā, kur grib, ēd tikai to gaļu, kas ir sagriezta sīkos kubiciņos, kaut gan pieradis pie savas kaķ-profesionālās barības un runču konserviem un arī tos viņš neēd kuru katru, pieradis, ka, ja viņš grib, lai viņu samīļo - viņš pats ielēks klēpī, noliks galvu  un  priekšējās ķepas uz pleca  un tad man, protams, jātur viņš rokās un jāglauda, jo klēpī viņš neguļ. Ak jā, bet, ja es pati viņu vienu brīdi gribu sabužināt un viņš to nedod dies negrib, tad viņš tā sirsnīgi iekodīs un aizies.

Pirms apmēram nedēļas gandrīz ķēru šoku. Es kā normāla miermīlīga būtne sēžu pie datora, neko ļaunu nedomādama veicu savas ikdienišķās darbības, un te pēkšņi pa sienu, no monitora aizmugures izrāpo milzīgs tarantuls ar astoņām kājām! Tas bija zirneklis. Man no viņiem ir paniskas bailes, un viņi maitas to noteikti jūt, jo, ka mājā/pa logu ierāpjas kāds, tā uzreiz skrien parādīt man savas astoņas kājas! Ne pie kādas citas sienas vai cilvēka acu priekšā, bet gan tieši manu acu priekšā.
Un lai arī kāda izmēra tie būtu, viņi man tāpat liekas mīīīlzīigi.

Nevar saprast, kuri būtu tie vērtīgie muzeju nakts pieturas punkti. Vērtīgie - tādi, kuru dēļ būtu vērts stāvēt rindā.

Kad mamma pirms n-gadiem strādāja grāmatu veikalā, tur ik dienas mēdza piekāpt mazs puika, viņš notupās pie grāmatu plaukta un lasīja grāmatas :) Re, cik spēcīga var būt vēlme izzināt, vēlme lasīt.

Vakar tramvajā redzēju sievieti gados, tā ap 80, bet piebildīšu gan, ka es nudien neesmu tā, kura gadus precīzi spēj noteikt, jo tur jau visādi faktori slēpjas.
Ap kaklu apliktas divas balto pērļu virtenes, uz acīm saulesbrilles, kurām uz malām ir neiedomājami daudz spīdīgo akmentiņu un uzraksts "Dior", mati sataisīti uz augšu, nu tā pa skaisto un sasprausti ar spraudi, kurā arī dominē mazie, baltie spīdīgie akmentiņi. Un nav nozīmes, vai Diors bija/nebija feikots un vai pērles bija īstas, bet viņa nudien māk skaisti novecot - uzpucēties un starot savā sievišķībā, stalti stāvēt un nēsāt savus gadus kā rotas, jo īstākais starojums nenāca no tiem akmentiņiem, bet gan tas bija ap viņu, kā noskaņa, kā aura, kā kaut kas tāds, ko gadi nespēj salauzt, vien norūdīt. 

Runcis šodien viens pats gulēja pupumaisā, es viena pati aizgāju atgulties gultā, tad man pievienojās runcis - būt diviem vieniem pašiem ir krietni foršāk nekā būt vienam pašam pa vienam.

Uzskrēju pāris zināmu cilvēku blogiem cibā (kursabiedrs un pasniedzējs), vienā blogā bija sūdi vien, otrā - dvēsele. Tā jau ir, ka tur tajā lielajā dzīvē mums nav ne jausmas vienam par otru, mēs nokārtojam savas lietišķās saistības, apmaināmies neitrālām pieklājības frāzēm un dodamies tālāk savās gaitās, pat, ja tobrīd mums ir vienādi dvēseles stāvokļi, mēs to neizrādam un patiesībā tas nemaz nav jādara par zināmu, jo savā dvēselē var ielaist tikai dažus, izredzētos. Jāsaka gan, ka mūsu ierakstos slēpjas mūsu būtība, attieksme pret sevi un apkārtējiem, dzīves uztvere, un to patiesībā var redzēt, precīzāk - tas spiežas ārā, pat caur mūsu lietišķo komunikāciju, jo, lai arī cilvēki valkā maskas, viņš nespēj noslēpt savu būtību.

Jā, šodien es lasīju cibu, nevis cītīgi strādāju pie kvalifikācijas darba.
Izrādās, ka cibā strādā maksas akkaunti, tik jānopērk inbox mail+, tā ka jāpadomā, vai man to maz vajag, un, ja atbilde būs apstiprinoša, tad  es zinu, kur ieguldīšu 7Ls.
Rīt jāaiziet uz LU, kā arī beidzot jāsazinās ar Swedbanku, lai manu jauno karti atsūta uz Rīgu.

Pēdējā laikā es pārāk daudz sapņoju. Ne jau miegā.

Man riebj, kad mājās ir auksti, kad man jāstaigā satuntulētai divos džemperos un, kad es retu reizi atļaujos iedzert pusglāzi sarkanvīna, bet tas sasilda tikai uz īsu brīdi, savukārt viegls reibums paliek vēl uz pāris stundām.
Ķermenis riebjas auksts palags, spilvens un sega. Tagad tā vien prasās pēc vecmammas receptes gatavota kakao lielā katliņā, kakao pulveris, škipsna vaniļas, cukurs, daudz piena un beigās iemest mazu sviesta piciņu - tam apakšā slēpjas zinātne, ja pareizi atceros, tas tika pamatots ar smaržas piesātinātību vai ko tādu, lai vai kā, bet garšas kārpiņas gavilēja. Šovakar es baudu balto vaniļas un piena-karameļu šokolādi.

Tik labi, ka šodien lija, svaigs gaiss un apkārt zaļi koku pumpuri. Nevaru sagaidīt karstās vasaras dienas un veldzējošās naktis, bet to visu, protams, pie dabas, jo tā no sirds priecāties par gadalaiku dāsnumu vislabāk ir pie kādas ūdens krātuves, koku paēnā vai guļot un skatoties no apakšas uz zāļu stiebriņiem un lapu tekstūru. To rakstot, liekas, ka sajutu vasaras nakts smaržu. Ir smaržas, kuras nevar ielikt slikla pudelīte un aizspiest ar vāciņu, to laikam sauc par dzīves garšu smaržu,
Vēl es izdomāju, ka varētu ieviest sev kino-pirmdienas. Tikai es, pilna zāle ar skatītājiem un kino.

Joprojām pētu photoshop'a fīčas un iespējas, kvalifikācijas darba dizains nu ir uztaisīts, lai arī gala rezultāts nav ļoti apmierinošs, tomēr saprotu, ka ilgāk pie tā kavēties vairs nevaru, jo termiņš spiež un darbā nevērtēs manas dizainiskās spējas, bet gan lapas koda funkcionalitāti utt., tagad atliek nodrošināt tā funkcionalitāti atbilstoši joomlai un ķerties klāt komponentes programmēšanai un dokumentācijas rakstīšanai. Nāksies saspiest zobus un sadraudzēties ar php. Es gan nezinu, no kura gala ķerties tam visam klāt.
Kad būšu tikusi galā ar kvalifikācijas darbu, es varētu rakstīt joomlas pamācības, jo pa šo laiku esmu ļoti daudz ko iemācījusies, tik jāatrod kāda vietne, kur mana pieredze būtu noderīga.

Man jau ir nopirkta izlaiduma kleita,  ir idejas, kā es varētu sakrāsoties un kā ieveidot matus, es jau pat zinu, kādas kurpes man vajag.
Vēl tik tāds sīkums kā uzrakstīt kvalifikācijas darbu un veiksmīgi to aizstāvēt. Pēc 8h darba prakses vakaros par neko citu kā atpūtu nespēju domāt. Un tā arī sanāk - atnāku no prakses, uztaisu paēst, paēdu, nomazgāju traukus, izlasu dažas ziņas un tad jau klāt ir vakars, un tad jau jāiet gulēt, lai spētu pilnvērtīgi funkcionēt nākošajā dienā, jo diemžēl mans organisms prasa vismaz 8h miega, ja ir mazāk, tad es jūtos kā dārzenis.
Tāpēc tagad man nav ne jausmas, kādos tempos, lai es to visu pagūstu izdarīt, jo pēc ~trīs nedēļām darbam jābūt iesietam un nogādātam recenzentam, bet man pašlaik ir ļoti maz kas padarīts.
Nē, es zinu, kādiem jābūt tempiem, bet es nezinu, kā to visu savienojumā ar pilno darba dienu, izturēs mans organisms.

Gumijas stiepšanas ilgums ir proporcionāls sāpēm, kuras saņem pirksti, kad uzstieptā gumija tiek palaista vaļā.
Man vajag mazliet veiksmes, ātru pielekšanu un zibenīgi ģenerētas idejas, kuras ātri un bez seksa (šajā kontekstā tas apzīmē mokošu kodēšanu un dokumentācijas rakstīšanu) var realizēt.

Paskatījos šo un vēl pāris galerijas, par prinča gaidāmajām kāzām un dikti sasmaidījos. Tas ir neizsakāms spēks, kad cilvēki no dažādām valstīm atbrauc, visi kopā priecājas un novēl laimi jaunajam pārim. Un tiešām, cilvēki no visām pasaules malām.

Būtu forši, ja ikdienā tas kopiskais priecāšanās spēks vairāk izpaustos, jo kopā mēs ne tikai varam bīdīt iekārtotās kārtības revolūcijas, bet arī organizēt mazmazītiņus apvērsumus, kuri nestu fundamentālas pārmaiņas mūsu ikdienā (es runāju par attieksmes maiņu vienam pret otru). Prieks par to, ka mūs var saistīt arī prieks un mīlestība pret mīlestību.

Ienesu vasaru arī savā blogā :) tagad te zied puķes un valda gaišas krāsas. Diemžēl acis ir galīgi nogurušas un neuztver krāsu nianses, tāpēc pārējās korekcijas atlieku uz rītdienu.
Man tā gadās pirmo reizi, tiešām ir dīvaini - redze bišk miglaina (tuvumā sēžot), liekas, ka acis nespēj īsti fokusēt. Viss, jābeidz mocīt acis, nākošmēnes pirkšu brilles! 8h darba dienā pie datora + ~4h ikdienā, tomēr nav joka lieta. Neko darīt, pēc mēneša jānodod kvalifikācijas darbs, tas nozīmē, ka pavadīto stundu skaits pie datora pieaugs, līdz ar to acis cietīs vēl vairāk.
Un vēl man ļoti gribas krāsainību, gaišumu un ziedus ienest arī savā garderobē. Kad ārā ir silts, viss plaukst, dabu rotā aizvien vairāk krāsu, tad gribas tās krāsu gammas paņemt sev līdzi un vēl uzģērbt uz sevis ar'.