Šodien man ļoti gribas vasaru, krāsainas, puķainas un gaisīgas kleitas, gaiši brūnu iedegumu un iesārtus vaigus.

Šodien dikti sagribējās bērzu sulu, tā kā nav iespējas ārpus pilsētas kaut kur pašiem patecināt, tad devāmies uz Rīgas centrāltirgu. Vienu 1,5l pudeli nopirkām pie vīrieša - uz pudeles pielīmēts zaļš papīrs, uzraksts "bērzu sula" vīrieša vārds, uzvārds, tel.nr., adrese. Otru 1,5l pudeli nopirkām pie divām sievietēm. Pārnākot mājās pamēģinājām abu pudeļu saturu. Pie vīrieša pirktā tiešām ir bērzu sula, lai arī pavisam nedaudz ieskābena, tomēr īsta manta, savukārt pie sievietēm pirktā viennozīmīgi nav bērzu sula - kaut kāds figs viņu zin kā sajaukums, iekšā peld kaut kādas baltas draņķības, radot iespaidu, ka tie ir kaut kādi sulas nosēdumi vai  kaut kas super dabisks. Tā ka, ja pērkat sulu, pastāv iespēja iegrābties, varbūt tāpēc, ka daži labi uzskata, ka Rīgā dzīvojošie nav īstu mantu baudījuši.

Nez, vai Rīgas tirgū (vai jebkur citur) var dabūt sīpolu mizas? Rītdien droši vien krāsosim olas. Un, starp citu, ja grib, lai uz olas ir lapiņas nospiedums, tad tās piekļaušana olai ar diega aptīšanas metodi liekas ļoti darbietilpīgs process. Alternatīva - sieviešu plānās, kaprona zeķubikses. Ieliec olu iekšā, ieliec lapiņu, nostiep zeķubiksi un beigās sasien ar diegu, un tā veido zeķubikšu-olu "cīsiņus". Materiāls lieliski laiž cauri sīpolu mizu doto krāsu (vai nu kur nu kurš tās olas krāso).

Velosipēdistam uz pleciem gulēja runcis, kamēr velosipēdists mina pedāļus runcis pārlaida mierīgu skatienu pār garām braucošām mašīnām. Izskatījās supermīļi, pat sasmaidījos. Pati tā gan nekad nedarītu, jo mazums kas - ja nu runcis nokrīt un uzreiz tiek zem mašīnas (tfu tfu tfu), un Robis tik mierīgi jau nu noteikti negulētu.

Ļoti grūti sēdēt telpā, kuru spoža saule karsē pat caur žalūzijām, un grūti nevis tāpēc, ka karsti, bet tāpēc, ka ārā ir silta pavasara diena, bet ir jāsēž darbā pie datora.

Kaut kas nekavējoties jādara ar matiem, tā vien izskatās, ka vajadzēs mitrinošo matu masku kūri. Mana friziere slavē Wella SP, jau pačekoju - internetveikalos ir pieejami arī lielie tilpumi un par krietni zemākām cenām nekā LV. Metu arī aci uz fēnu ar gaisa jonizāciju.
Acīmredzot ar Tigi S factor un L'oreal professional man tā līdz galam īsti nepietiek, prasās pēc vēl kaut kā.

Man nedrīkst iziet ielās un nedrīkst skatīties uz veciem cilvēkiem, jo man viņu ir žēl. Tā tiešām, no visas sirds žēl. Par to, ka viņi ir veci, par to, ka viņi tik lēni un nevarīgi staigā, par to, kā veikalā pie kases skaita savus pēdējos santīmus, un mana palīdzība var izrādīties visnotaļ niecīga - es varu piedāvāt palīdzēt pāriet pāri ielai, pārvarēt pāris pakāpienus lai ieietu veikalā, bet tas arī viss. Tālāk mēs dzīvojam katrs savu dzīvi.

Uzskrēju paštaisīto rotu mājas lapai, un rotas, protams, pārdod. Skatos un siekalojos, cik skaistas un krāsainas man šķiet tās rotas. Ah, apgleznotas ar vizbulītēm, magonēm! In love.

ciba no mobiilaa telefona, re kas notiek, kad nav lasaamvielas papiirformaataa. pilnai laimei veel pietruukst garumziimju.

Šodien jutu pavasara smaržu, škiet, ka kaķis to arī jūt jau kādu laiku, jo visu laiku ņaud nebalsī, instinkti nedod mieru, un tas man liek vēlreiz pārcilāt savu lēmumu par runča kastrāciju. Esmu izgājusi cauri daudz un dažādiem informācijas avotiem par un ap to, sākot ar to, ka to vēlams darīt līdz runcis ir sasniedzis 5 mēnešu vecumu, vēl vienā avotā minēts, ka to var izdarīt uzreiz pēc pirmās "špricēšanas" utt, un kas mani atturēja - kāds informācijas avots vēsta, ka tas kaitē kaķa veselībai. Un ej nu sazin, kas kaķim ir kaitīgāk - visu laiku cīnīties ar saviem instinktiem vai arī šī procedūra, kurai var būt arī negatīvas sekas, toties runcis teorētiski dzīvo mierā ar sevi.

Ak jā, pirms pāris dienām(naktīm) man sapnī bija kāzas, un nejautājiet, kas ir mans izsapņotais vīrs, jo es neatceros.

Runājot pat zobiem, novembrī biju pie zobu higiēnista. Un tas ir jau ir otrais zobu-sfēras speciālists, kurš saka, ka man joprojām ir 4 piena zobi un izskatās, ka šie netaisās līst ārā, no gudrības zobiem arī ne miņas.

Kā plusu varu minēt to, ka spēju izturēt garo prakses/darba dienu - pēc 8h varu iztikt bez citramona, acis arī nesprāgst ārā. Re, kāds progress.

Ir neforši, nepietiek laika lasīt ne ziņas, ne cibu. Lūk tas ir skumji. Man likās, ka 24h ir maz, tagad man liekas, ka diennakts ir kļuvusi vēl īsāka un pulksteņa minūšu rādītājs šmaucas - viņš pāriet nākošajā pozīcijā nesagaidījis brīdi, kad sekunžu rādītājs ir noskrējis pilnu apli. Un stundu rādītājs arī šmaucas. Un tagad es eju gulēt, jo rītdien ir jauna diena, kad es atkal nepaspēšu darīt sev patīkamās lietas.
Ceru, ka tas mainīsies un es spēšu palēlināt laiku, kas seko pēc darba dienas beigām un pirms tās sākšanās.

Kad Roberts pamostas, viņš uzskata, ka viņa pienākums ir likt to manīt arī citiem. Vēl viņš ir iedomājies, ka gulēt skapī, tajā plauktā, kur ir salocīta gultas veļa, būtu varenforši, tāpēc kolīdz mēs esam gatavi naktsmieram, uz iemigšanas sliekšņa, viņš iet pie skapja un liek lietā savas ķepas - kustina tās straujām kustībām pret bīdāmām skapja durvīm, cenšas tās dabūt vaļā. Protams, tas ir gana skaļi, lai traucētu man aizmigt vai pat pieceltu mani no cieša miega, un, protams, viņam nekad nav izdevies tās atvērts. Un katru reizi, kad es ceļos no gultas, viņš jau paspēj zem tās pamukt, jo droši vien saprot, ka ir nogrēkojies, un tādēļ atlikusī nakts būs jāpavada vienam virtuvē.

   Un es, protams, atkāpos no sesijas rūpīgi izplānotā grafika. Rezultātā pēdējā nedēļā palika daudz darāmā. Ceturtdien man būs jābūt divās vietās vienlaicīgi, jāizspiež no sevis kaķēna skatiens, par to, ka mans tīmekļu tehnoloģiju darbs bija jāatrāda pagājušajā piektdienā, bet es viņu atrādīšu ar nākošo grupu - ceturtdien. Nu vismaz man ir tāds slepens plāns iefiltrēties starp viņiem, bet nemanāmi tas nesanāks.
     Ir parakstīts prakses līgums, man nedaudz izrādīja jauno darba vietu. Viņiem tur ir tik mazas krūzes, ka es nezinu, vai man viņus uzreiz vajag šokēt, paņemot līdzi savu 0,5l krūzi, kas izskatās kā puse viņu tējkannas. Mīļais man nopirka jaunu krūzi - kaut kas starp manu 0,5 un mazo standartu. Ļoti liels mīnuss ir tāds, ka man katru dienu būs jānes līdzi portatīvais dators. Grūti pārslēgties no 24collām uz mazu ekrānu, bet gan jau pieradīšu, kā nekā tieši pie portatīvā es nosēdēju 2 gadus - kopš pārvācos uz Rīgu.

   Sliktās ziņas ir tādas, ka šķiet mana imunitātes stiprā siena sāk plaisāt- šodien nedaudz sūrst kakls un vai nu tagad man nostrādā iegalvošanas efekts, jo apkārt plosās gripa vai nu šodienas mazā miega deva atgriežas ar bumeranga cienīgu vērienu, trāpot pa manu pašsajūtu, bet sāk likties, ka galva arī tāda dīvaina, un tā kā vājums ir uznācis. Tāpēc es tagad dzeru siltu lilā drazu, kura tautās pazīstama kā Coldrex.

  Un tā kā man gribas savu ierakstu beigt uz pozitīvās nots, tad - skatīt zemāk Labās ziņas.

   Labās ziņas ir tādas, ka beidzot ir atnācis mans sūtījums no Normandijas/Kanālu salām, un tā, kā salas nepieder UK, respektīvi, nepieder ES, tad mani mocīja bažas, vai mans sūtījums tiks aplikts ar 22% nodokli. Biju ļoti iepriecināta, par to, ka uz Kanālu salām tā direktrīva neattiecas - tur ir mani biežāk izmantotie internetveikali, līdz ar to mana ikdiena nemainīsies attiecībā uz e-iepirkšanos.