Labi, jāsaņemas un jāmācās VAIRĀK. Kāmōn!

Un jāraksta šeit biežāk.

 Es gribu darīt kaut ko vairāk, nekā no manis kāds prasa vai sagaida. Es gribu zināt mazliet vairāk. Es gribu gribēt kaut ko darīt vairāk.
Ilgojos pēc kustībām, noguruma un izturības pārbaudīšanas spēles. Laikam divriteņdraugs uz mani ir atstājis neizdzēšamu iespaidu. Būs jāmeklē kādas alternatīvas.
Vēl es gribu sniegt bezgalīgi daudz, visvairāk viņam, tikai un vienīgi.
 Ai, jā, es tiešām ilgojos pēc kustības, noguruma.
 

interesanti, kāda es būšu veca.

huh, kā man rītdien gribētos sēdēt skolas solā kā pirms gada.

ak jā. Rīt pēc lekcijām braukšu uz mājām. Home, sweet home. Man pietrūkst to veco labo feisu. Brīvdienas pavadīšu maksimāli komunicējoties ar cilvēkiem, ģimeni, varbūt ar bijušajiem klasesbiedriem / draugiem, bet vakaros / naktīs es plānoju pārskatīt savus lekciju pierakstus, savest tos kārtībā, salikt divu nedēļu mācīto vielu sev smadzenēs pa plauktiņiem, lai es varētu zināt, kura plaukta saturs ir nepietiekams, lai laikus varu to papildināt, nu vai vismaz censties to darīt.
Un vēl es gribu riteņoties līdz totālam spēku izsīkumam. O jā! :D tā divriteņdrauga man arī pietrūkst.


runājot par studēšanas padarīšanu, tad uz doto brīdi man pie sirds visvairāk iet diskrētā matemātika.

jē

ej tu nost :D

šodien sēdēju lekcijā un kaut kā nedaudz aizdomājos par to, vai esmu izvēlējusies to, kas ir mans. Tas notika tad, kad biju palaidusi garām lekcijas pirmo daļu, atnācu uz otro un uzreiz nespēju piešauties pie tā, kas tur notiek ar to matricu reizināšanu. Kā man vispār zināt, kas ir mans? Laikam jau to uzzina tikai tad, kad pagaršo vienu, otro, trešo un izdomā, kas garšo vislabāk vai turpina garšot. Tad jau redzēs.

Vakar ar savējiem biju Jūrmalā.

Es gribētu parunāties ar latviešu valodas un literatūras skolotāju. Ne jau par literatūru, ne jau par rakstniekiem, kaut gan
par to arī varētu. Jā, par to tiešām ar viņu būtu intereanti runāt, jo viņas zināšanu bagāža tiešām ir liela. Bet, man liekas, ar viņu visinteresantāk būtu runāt par dzīvi.

Viņa ir tas cilvēks, kas lasa mūsu domrakstus un gramatikas likumus, kurus lielākā daļa uz to brīdi nemaz nespēj sakarīgi nodefinēt, bet, ja jau likumi tiek atprasīti uz atzīmi, viņi ir gatavi likt lietā savu neizmērojami lielo un neticamo fantāziju un uzrakstīt vajadzīgos likumus, tas nekas, ka tie uzrakstīti aplami un lielākoties fantazējot.

Šī ir tā skolotāja, ar kuru es labprāt būtu draugs, laiku pa laikam tiktos, padzertu tēju vai kafiju, piezvanītu vienkārši tāpat un parunātos. Tiešām, tiešām.

gribu mājās.

šodien otrā diena, kad bija lekcijas. Katram pasniedzējam savas prasības, nav tādas vienotas sistēmas kā skolā. Pie viena jāstaigā uz visām lekcijām, jābūt pilnīgi viesiem laboratorijas darbiem, mājas darbiem, pārbaudes darbiem, kontroldarbiem un vēlāk obligāti jākārto eksāmens, pie otra - jābūt visiem kontroldarbiem, lekciju apmeklējums paliek paša ziņā, un beigās var nekārtot eksāmenu, tiks ielikta automātiskā atzīme, pie trešā - var nestaigāt uz lekcijām un nerakstīt kontroldarbus, beigās būs jānokārto eksāmens, un tā arī būs TĀ atzīme.

ā, vēl sākumā tā nedaudz grūti "piešauties" lekcijām. Es teiktu, ka dažiem lekcija laiku pa laikam ir diezgan haotiska. Jeb kā viens pasniedzējs teica - "es domāju A, runāju B, bet rakstu C". Tāpēc mums jāseko viņa teiktajam un jācenšas pielabot, ja manām ko pielabojamu. Hā, labais, jā.


vakar iepazinos ar vienu kursabiedreni un kursabiedru. Tādi ok. Pašlaik ir tā, ka daži jau ir iepazinušies un ir izveidojušās tādas mazas grupiņas, kuras turās kopā. Un vēl ir tādi, kuri, kā var manīt, nevienu nepazīst.

pirms pāris dienām man vienbrīd uznāca māj-pietrūkšanas lēkme. Tā ir tā sajūta, kad pēkšņi nez kāpēc sajūties mazs un neizsargāts. Bet nu. It kā tiku galā. Vismaz šobrīd viss ir ok.

piparmētru tēju dzeru litriem. Kafiju tikai no rīta, bet joprojām lielo krūzi. Gan jau.
iededzināju vīraku. Hm, pat nezinu īsti kādu, varbūt kaut kāds kafijīgais. Ā, un smaržīgo sveci.

nedaudz dīvaini ir tas, ka cilvēki paši sev iedomājas (ne jau vienmēr, bet šoreiz par iedomātām) kaut kādas problēmas, kas būtībā ir slimība smadzenēs, kuras simptomi ir domas, ka esi atstumts, nemīlēts, nepareizs un sazin kāds vēl. Ak jā, un pasaule ir tikai un vienīgi auksta, pelēka, skarba, vienaldzīga, pat negatīva, atstumjoša. Nav viss tik sarežģiti. Un viss slēpjas uztverē. Kāmōn, jums jādomā pozitīvi! Pozitīva dzīves uztvere rada pozitīvu dzīvi. Tiešām nav forši gribēt redzēt tikai negatīvo un slikto. Jā, tieši gribēt, jo, ka cilvēks grib, viņš saskata tikai labo, pozitīvo un skaisto.

,,Ja vēlas izteikt pašreizējo lietu stāvokli, es sacītu, ka mēs atrodamies situācijā pēc orģijas. Orģija ir modernā eksplozīvais mirklis, kas pastāv visās atbrīvošanās jomās. Politiskā atbrīvošanās, seksuālā atbrīvošanās, ražošanas spēku atsvabināšana, destruktīvo spēku atsvabināšana, sievietes, bērna, neapzināto dziņu spēka atbrīvošana, mākslas atbrīvošana. [..] Mēs esam izgājuši visus objektu, zīmju, vēstījumu, ideoloģiju un izpriecu produkcijas un varbūtējas pārprodukcijas ceļus. Šodien viss ir atbrīvots, spēle izspēlēta, un mums priekšā visiem kopīgais izšķirošais jautājums: ko dara pēc orģijas?

Šodien mēs tikai varam simulēt orģiju un atbrīvošanos, rīkoties tā, it kā aizvien ātrāk kustētos šajā virzienā, kaut gan īstenībā kustamies tukšgaitā, jo visi atbrīvošanās mērķi jau ir aiz mums, un mūsu apsēstība un nelaimes rodas tieši no šīs aizsteigšanās priekšā visiem notikumiem, visu zīmju, formu, vēlmju izmantošanas iespējām. Ko tad dara? Tas ir simulācijas stāvoklis, kurā mēs varam tikai izspēlēt visus scenārijus, jo tie jau ir notikuši - reāli vai iespējami. [..]

Mēs dzīvojam bezgalīgā ideālu, fantasmu, tēlu un sapņu daudzveidīgumā, kas tagad atrodas aiz mums, bet kuru tomēr ar zināmu liktenīgu vienaldzību mums jāturpina producēt”.
/Žans Bodrijārs "Pēc orģijas"/

tas ir tikai gūglē atrasts fragments, bet šo viņa darbu lasījām 12.klases sākumā. Man nez kāpēc tas ļoti iespiedies atmiņā, varbūt tāpēc, ka tas toreiz gandrīz precīzi atspoguļoja manas domas. Toreiz. Vai arī joprojām. Lai vai kā, bet tas nav svarīgi.

bez cilvēkiem es sajutos vientuļi. Neticami, jo man taču vienai parasti ir labi, bet fakts.
un ārā līst lietus.

Sanita piedāvāja braukt uz kaut kādiem pilsētas svētkiem tagad. Viņa pie stūres un viss notiek. Nu kāmōn, ārā līst un zibeņo. Un nē. Sanita pie stūres! :D oo nē :D es vēl kādu laiku gribu dzīvot.

šī man ir visai jauka nedēļa. Nevienu dienu neesmu pavadījusi neinteresanti, bez smaida, bez draugiem, bez feinām sarunām.
Īsumā.
1dien. Inese, makaroni, vēlāk cepumi un piens. Varenjauka parunāšana un filma. Vēlāk sāpēja vēders.
2dien. Solvita un mans spontānais piedāvājums braukt ar riteņiem uz Rāznas ezeru. Varenjaukas saulrieta un gulbju foto, sāpoši dibeni, plati smaidi, smiekli, feina parunāšana. Ir labi, ka ir draugi, kuri ir gatavi ar mani kaut kur braukt / kaut ko darīt, kad es to pēkšņi izdomāju.
3dien. Pastaiga ar Sanitu un Inesi. Tad ar Viktoru un Sanitu. Man ir feini klasesbiedri, goda vārds! Daudz, daudz staigājām un runājām. Man liekas, arī studentu dzīvē mēs viens par otru neaizmirsīsim. Es ceru.
4dien. Braukšana ar riteņiem uz ezeru, kas beidzās ar pabraukāšanu pa mežu, jo bija nesmuki mākoņi un nesmukas sāpes :D . Ak jā, ar Solvitu un Kristīni. Kristīne brauca atpakaļ tieši tad, kad mēs bijām atbraukušas līdz Solvitai. Tā nu mēs divatā.
Un beigās es tiku zem baigā lietus. Viscaur slapja. Un, ja es saku viscaur, tad to tas arī nozīmē.
5diena. Vēl nezinu. Bet kaut kad laikam derētu vēl satikt Armandu, jo šis kaut kad zvanījās, un viņam noteikti ir daudz kā izrunājama, un Ilgu.


o la lā, manējie taču piedāvāja braukt uz pāris dienām pie dabas krūts, ar teltīm :D Izbraukšana rīt vakarā ūn tad līdz svētdienai. Es tomēr izlemju palikt mājās. Ja būs neciešami vientuļi un garlaicīgi, vienmēr var pasaukt kādu ciemos.

vai arī rītdien man būs brīvdiena no visiem un visa. Varētu dzīvoties sveču gaismā, skatīties filmas, nejēdzīgi pavadīt laiku. Ā, man Inese taču iedeva vienu grāmatu. Derētu palasīt.

šodien pamodos, pabrokastoju. Kafija ar pienu, kā jau vienmēr. Sēdēju pie datora un izdomāju, ka šo dienu es nevēlos pavadīt viena - jāpasauc kāds ciemos. Piezvanīju Inesei. 10 things I hate about you, makaroni, vēlāk piens un cepumi, ak jā, un sarunas, sarunas, smiekli arī. Tas nu tā.

es atcerējos to sievieti gados, spilgti rozā kleitā, kuru Solvita toreiz nokritizēja, kad sēdējām stacijas laukumā. Bet es izdomāju, ka es arī tā gribētu. Nu. Ar to es gribu pateikt tikai to, ka man patīk cilvēki, kuriem piekāst, ko citi domā par viņu izskatu vai kaut ko citu, kas skar viņus --ka tik pašam patīk un ir labi. Jā! Vecumdienās es noteikti uzģērbšu kaut ko ellīgi spilgtu un māksliniecisku, un platu smaidu, jautriem, palecošiem soļiem iešu uz priekšu. Bet vispār. Nav jāgaida vecumdienas, jā, jā.

lai arī ko es darītu, lai arī ko es domātu, apzināti vai neapzināti, bet es visu laiku sevi pieķeru domājam par viņu.

[..]"Mūsu vizīte ir mūsu valstu solidaritātes izpausme gruzīnu nācijai, kas ir kļuvusi par [Krievijas] agresijas upuri. Kārtējo reizi Krievija ir parādījusi savu īsto seju," norādīja Polijas prezidents.

Augsta ranga Kačiņska palīgs pavēstīja, ka ASV prezidents Džordžs Bušs telefona sarunā ar Kačiņski un Adamku paudis Vašingtonas pilnīgu atbalstu piecu līderu vizītei Gruzijā. Polijas un Baltijas valstu prezidenti sestdien izdeva kopīgu paziņojumu, aicinot ES un NATO apturēt Krievijas imperiālistisko politiku pret Gruziju.

Tas izraisīja Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova nosodījumu, diplomātam brīdinot, ka Baltijai un Polijai var nākties samaksāt par Kremlim izteikto kritiku". [..]


nezinu pat kā īsti izteikties. Tas IR slimi.

es tagad gribētu vakardienu. Vēlreiz dzīvot tajā mirklī no tikšanās ar viņu līdz atvadām. Vēlreiz piekļaut savu vaigu/degunu pie viņa pleca, uz brīdi aizvērt acis. Tā labāk sajust. Vēlreiz. Vēlreiz. Vēlreiz. Man pat liekas, ka visu to, kas notika un bija apkārt es neredzēju.

bum bum