bļāviens, kā man riebjas.
bļin!

Nobraucot šodien 9km ar velli (tieši līdz māsas mājām un atpakaļ), atpakaļceļā sajutu rudens smaržu. Pārāk agri rudenim - es nodomāju.
Kā smaržo rudens? Es pat īsti nezinu, kas spētu raksturot to smaržu. Mitras, krāsainas koku lapas, kuras vienu pēc otras, rūpīgi izvēloties, sev saspiestā un nedaudz neveiklā saujā vāc bērni. Uzreiz iedomājos to nopietno, ieinteresēto un reizē sajūsmas pārņemto sejas izteiksmi, mazos, vēl neveiklos, pirkstiņus. Rudenī, man liekas, bērni ir tikpat krāsaini kā lapas. Nē, tie ir vēl krāsaināki. Krāsainais apģērbs lieliski sader ar viņu, mazo bērnu, tēlu. Zini ko vēl mazie bērni dara rudenī? Skraida un lēkā pa lapām, piebāž sev pilnas kabatas ar ozolzīlēm un spīdīgiem, brūniem kastaņiem. Viņi dara vēl daudz ko, jo viņiem ir tas, kā tev vairs nav. Viņiem ir bērnība un bezrūpība. Ak jā, es taču runāju par rudens smaržu. Vēl. Vēl rudens smaržo pēc vientuļiem vakariem, kuri dažiem nemaz nav vientuļi. Rudenī cilvēkiem ir laiks darīt kaut ko, ko tie nav darījuši vasarā, jo bieži līst lietus un daudziem taču nepatīk pastaigāties lietū, tāpēc viņi pārsvarā uzturas telpās, laiku pa laikam pienākot pie loga, lai ļautu acīm, dvēselei un varbūt pat sirdij papriecāties par to skatu, kas paveras ārā pa loga. Viss ir krāsains, mierīgs, izskatās, ka daba atpūšas no karstās, sausās un straujās vasaras. Daba gatavojas miegam, bet pirms tam tā nolēmusi mūs vēl priecēt ar savu haotisko krāsu gammu.
Man neizdodas raksturot rudens smaržu, bet tas nekas, jo gan jau katram tas smaržo savādāk vai nesmaržo vispār. Lai vai kā, bet visiem novēlu to smaržu ieelpot dziļi jo dziļi un iegaumēt.

Bet nē, es joprojām ceru uz karsto saulstaru peldi.

rīt laidīšu uz Rīgu reģistrēties LU. Tad kaut kad, iespējams, sanāks satikt manu vēdertaureņu pavēlnieku ;D Ilgojos pēc tām vaigu bedrītēm, pēc visa, visa. :)
Ritai un viņas meitai 5dien dz.d., nu vot, laikam sabrauks dāaaaudz ciemiņu. Apsveru domu pāris naktis palikt pie māsas. Nū, man nepatīk tā pārmērīgi aktīvā rosība un skaļums mājās.
Man lūdzu vienu tasīti miera un harmonijas.

Sēdēju mājās, nebija ko darīt, nolēmu aizsūtīt sms Inesei. Pēc neilga brīža sarunājām tikties, aiziet paēst picu, parunāties un tā. Piedāvāju arī Solvitai, bet šī tomēr netika.
Mēs runājām par kabalu, jogu, meditāciju, attiecībām, filmām, ticību, dzīvi, ūdenspīpi, persiešu kaķiem, cilvēkiem, bērniem, skuķlietām, mūziku, sirds sapēm un priekiem, pārdomām par dzīvi, mērfija likumiem, placebo efektu, ūdeni, karmu, laiku, pārmaiņām, domu spēku, atmiņām un vispār par jebko kas ienāca prātā, tiešām jebko. Ar viņu ir tik viegli. Varu droši apgalvot, ka viņa zina par mani vairāk nekā citi draugi. Mūsu sarunās man patīk tas, ka mums nav jādomā par to, par ko drīkt runāt, ko nocenzēt vai neizteikt skaļi. Plnīgi atklāti par visu.
Sēdējām parkā uz soliņa, ēdām želejkončas, runājāmies un tad mums piekasījās divas čigānietes. Mums pēc tā kaut kā neomulīgi palika. Neiedziļināšos.
Kopumā kādas 6h runājāmies. Laiks pagāja neticami ātri. Pastaigas beigas un atvadas bija pie viņas dārza mājiņā, no kurienes kājām gāju uz mājām. Kādu gabalu pagāju un satiku bijušo kl.biedreni Elīnu, ar kuru dažreiz ir gadījies saskrieties, parunājām. Pie sevis laiku pa laikam nostiepu garu jā. Tā vien liekas, ka viņai labi pavadīts laiks skaitās tas, kurš tiek pavadīts pālī. Un jo lielāks pālis, jo labāk pavadīts skaitās laiks. Nu bet neko. Viņa piedāvāja 7dien laist ar teltīm pie ezera. Tur būs viņas draugi un klasesbiedri no ģimnāzijas, kā arī, iespējams, Solvita un Ilga. Teicu, ka padomāšu. Bet šaubos, ka to pasācienu apmeklēšu.

 Trešdien atbrauca mīlis. Un viss tā jauki. Es tajās acīs varētu skatīties mūžīgi. Esmu laimīga. Mana laime :) Luv.

 Un tad kaut kā pienāca piektdiena, diena, kad bija jāiet uz skolu pēc saviem papīreļiem. Man prieks, ka gājām kopā. Jutos emocionāli atbalstīta. Nu un vispār tā bija vieglāk. Man liekas, ka, ja es ietu viena, man pa ceļam uz skolu būtu nokārts deguns un soļi smagi spertos. Ūn, tā rozīte ^^ āh. Ienācām skolā. Pie sekretāres kabineta durvīm neviena savējā. Izgājām ārā, apsēdāmies uz soliņa. Tad jau pamazām visi sāka ierasties. Pirmais bija Fiļa, tad laikam Solvita un Sanita. Gājām uz skolu, stāvējām netālu no kabineta. Man bija neiedomājami liels prieks atkal redzēt tās sejas. Viņi tādi sirdij jauki un tuvi kļuvuši pa šiem gadiem. Tā vien gribējās daudzus apskaut un stipri saspiest. Viņi tādi smaidīgi, mīlīgi. Nedaudz pačalojām. Man liekas, es vairāk smaidīju nekā runāju. Kā gan iespējams nesmaidīt, ja mīlis pie rokas un pašai tāds prieks redzēt tos klasesbiedru feisus. Sanitai bija skaists kareklis (šo apzīmējumu mēs ar Solvitu piedēvējam krellēm/jebkam) uz kakla. Otrai Sanitai skaisti izskatījās mati. Un viņa nesakrāsojusies izskatās foršāk. Evijai, kā jau parasti, bija plats smaids, skaisti uzkrāsotas acis un feini mati. Solvitas brūnās acis, kā jau vienmēr, izskatījās jauki, un mati arī feini. Īsāk sakot viņi visi bija skaisti. Un mīlis burvīgs. Tad mūs pa trīs sāka saukt kabinetā. Dažiem jau pirms tam tika parādītas izglītības sertifikāta kopijas. Arī man. Tad nu sākās lielā papīrpētīšana un salīdzināšana. Daži staroja, daži nokāra degunus, daži izskatījās domīgi, tas viss tā dažādi. Beigās ar Solvitu apskāvāmies, atvadījāmies un tad ar manu saulstaru gājām prom.
 Tie līmeņi. Nū, it kā ir ok. Bet par matemātiku un latviešu valodu tāda neliela "škrobe".

Viņš ir fantastisks. Lielisks sarunu biedrs un klausītājs. Luv

 man kaut kā grūti rakstīt, jo tās dienas spēj izteikt tikai sajūtas, ne vārdi. Un galvā valda kaut kāds haoss, haotiski lēkājošas domas. Turklāt to ir pārāk daudz. Par pārāk daudz ko es šobrīd domāju, pārāk daudz kas mani uztrauc. Daudz kas ir nezināms.

ak jā. Lai arī laikam tomēr studēšu kaut ko ar ekonomiku saistītu, bet es sapratu, ka negribu  no savas dzīves izsvītrot matemātiku, man patīk domāt par uzdevumu atrisināšanas paņēmieniem, nonākt pie rezultāta, domāt par to visu. Algebra, ģeometrija. Nu patīk. Lai arī kāds līmenis man būtu. Es negribu to atmest.

Ilgojos.
Man sāp kakls. Tās propolisa riebeklības man tiešām riebjas. Šodien tā nopietnāk ķēros klāt "kurunkostudēt" jautājumam. Tagad nedaudz skaidrāk. Vēl nedaudz būs jāpadomā par to un tad aidāā. Vēl tika nedaudz aizskarts "kurdzīvot" jautājums. Dzīvosim redzēsim. Kad iesniegšu dokumentus, tad kaut kad būs tas skaidrāk zināms. Ai, man nepatīk par to domāt, tāpēc turpināšu rītdien. Es stiepju gumiju. Negribu un gribu pārcelties. Oū māi gād, domājot par māju pamešanu jeb pārcelšanos, sāku justies kā mazs bērns, kurš pieradis būt aprūpēts, sasildīts and so on, bet nu apzinās, ka tā vairs nebūs. Pieradusi pie savējiem, bet tomēr gribu pamazām nostāties uz savām kājām.

ak jā, man nedaudz sāp galva.

Piektdien 17:00 būs jāiet uz skolu, tad arī uzzināšu, kā man gājis eksāmenos. Sarunājām ar Solvitu, ka iesim kopā. Uztraukuma nav, vismaz šobrīd. Bet nojaušu, ka paņemšu to šit of peiper un iešu mājās, uztaisīšu kafiju, noklausīšos dažas dziesmas. Un, kad neviens nebūs līdzās, malkojot kafiju ar pienu, es ieskatīšos. Ja nu gadījumā saskābšu, lai nevienam tas nebūtu jāredz. Ar negatīvo censties tikt galā pašai, bet pozitīvo neierobežotā daudzumā dod citiem.
Nekas varens nebūs. Būs kaut kas pa vidu. Un tad vēl būs kaut kur jāstājas. Es atlieku uz pēdējo brīdi galīgo lēmumu par to kur, ko, kāpēc. Man nedaudz bail no pārmaiņām. Esmu tik ļoti pieradusi pie savas mazās mācību gada rutīnas. Izrāpties no gultas, sēžot pie datora, padzert kafiju, lēnām taisīties uz skolu (tāpēc man patīk pamosties 5:00 vai 6:00). Mani nesteidzīgie rīti. Tad būt skolā, runāties ar vairāk vai mazāk iepazītiem cilvēkiem, smieties kopā, špikot kopā, grauzt zinību granītu, censties saprast, saprast, spēlēt kārtis, šmaukties kāršu spēlē, zīmēt uz burtnīcu malām, katru rītu ar smaidu uz lūpām, lai arī kāds būtu garastāvoklis, sveicināt klasesbiedrus, katru dienu nākt no skolas kopā ar klasesbiedriem, mums pa ceļam, ja pat jāiet uz pavisam citu pusi. Ienākt mājās. Kaķis sagaida. Atpūta. Ap 18iem parasti manējie pārrodas mājās. Pieradu pie tā visa, pie viņiem, viņu ieradumi, kaut kādi sīkumi, tas viss jau iepazīts un zināms. Mājas darbi, dators, miegs, blakus guļošs kaķis, kas dažreiz traucē miegu. Un viss sākas no sākuma.
Man ir neomulīga sajūta no tā, ka es nezinu, kā būs šogad. Esmu cilvēks, kas pierod.

ar Evitu noriteņoti 45km, nedaudz salijām, bet tā pat foršāk. Kad aizbraucām uz to vietu, kur jau jāgriežas un jābrauc atpakaļ, nolēmām pašūpoties. Šūpojāmies. Tad viņa ieraudzīja kazu, nolēma paglaudīt. Paglaudīja jau ar'. Mināmies, runājāmies bez apstājas, smējāmies, runājām par to, cik skaisti ir tumšie lietus mākoņi mums priekšā, tur augšā, un, cik skaisti ir caur tiem krītošie saules stari, cik skaists ir rudzu lauks un rudzupuķes. Mēs runājām par daudz ko. Tagad esmu izpūrusi un trakoti čirkaina. Man patīk tas meitēns, goda vārds. Jau sen neesmu palikusi tur pa nakti. Atceros viņas istabu, kad viņai uznāca lielais iedvesmas vilnis. Vienā istabas stūrī no mazām, krāsainām pērlītēm top kāda puķe, pērlītes izbārstītas. Kaut kur istabas citā malā vāļājas kaut kāds interesants, greizs koka zars, tam līdzās zāģis, turpat koka skaidas. Kaut kur turpat netālu top vēl kaut kas interesants. Viņai ir daudz ideju, kā arī pacietības tās realizēt. Tajā radošā procesa karstumā nav svarīga kārtība istabā. Man patīk tas radošais haoss. Viņa ir burvīga.

Kāpņu telpa smaržo pēc krāsas. Kāpjot lejā, pie kādām durvīm ir balta krāsas svītra. Tātad kādam iekšā būs baltas durvis.

šodien sapnī es nopirku divas cigarešu paciņas.
šī būs otrā mājsēdēšanas diena. Gribu kafiju.

un lielais nolūziena vilnis pielavās no aizmugures un apšļaksta ar miega pilieniem.
jāiet gulēt. Domās blakus.

un es tā vienkārši saskābu.

pirms apm. 1h izrāpos no gultas. Jālaiž kaut kur veļļoties. Jā, man ar vakardienu tomēr nepietika. Vēēl.
Gribētos būt blakus. Esmu laimīga no domām vien. Un tās silda, jā. Pilnīgākā eiforija.

Diena tomēr nebija tik bezcerīgi pasīva, kā sākumā likās. Saruna ar Solvitu iekš skype, kuras rezultātā nolēmām kopā aizriteņot līdz Rāznas ezeram. Satikāmies ap 17:00. Aizlaidām līdz tai vietai, kurai gribējām, pašūpojāmies uz šūpolēm, pamērcējām kājeles ūdenī, noīrējām katamarānu un tad vēl pavizinājāmies pa viļņiem. Tā diezgan aktīvi sanāca. Šodien noriteņoti 50,4km. Patīkams nogurums, pozitīvas emocijas. Tas īsumā ir viss. Vēl jau bija arī jaunieši, kuri brīnījās par mūsu kāju spējām, jautāja, vai tās nesāp, bija arī bijušais matemātikas skolotājs, ar kuru mēs sasveicinājāmies, kā arī kaut kāds bariņš atpūtnieku, kuri jautāja, kur mēs braucam. To viņi jautāja divas reizes, kad mēs braucām šiem garām. Un vēl mēs laiku pa laikam kaut ko uzdziedājām, daudz smējāmies.
Neko vairāk negribās rakstīt. Kaut kāds slinkums vai nespēja. Tagad esmu spējīga tikai uz tējas dzeršanu, mūzikas klausīšanos, runāšanos, gulēšanu, visu, kas saistīts ar mazu piepūli, bet ne domāšanu par teikumu uzbūvi un pēc iespējas precīzāku dienas izklāstu. Bija forši.

esmu tik pasīva, ka bail paliek. Izskatās, ka šo dienu sēdēšu mājās, neko nedarīšu. Varbūt vakarā aizriteņošos kaut kur.
Pēdējos 2 mēnešus biju pieradusi kaut kur skriet, kaut ko vajadzēja paspēt izdarīt, paspēt iemācīties, sagatavoties pēdējiem kontroldarbiem, kaut ko pamācīties eksāmeniem, visu laiku kaut ko darīju, bet pēdējā laikā sanāk tikai sēdēt uz vietas. Riteņbraukšanu neskaitu. Būs kaut kā jāmaina sava ikdiena, lai mazāk sanāktu sēdēt mājās. Varētu mēģināt riteņot divreiz vairāk :D sen man nav bijis nogurums un sāpes kājās no tās padarīšanas. Bet gribās. Gribu noguruma sajūtu.

Noriteņoti 38,2km. Noknipsētas pāris "zaļās" bildes un kaut kāda mazā ķieģeļu pietura laukos, uz kuras uzrakstīts - "если ешё раз напишеш получешъ вхарю" ( vārds vārdā, burts burtā). Āh, skaisti.
Diena pavadīta samērā bezjēdzīgi. Rīt gan padomā kas varenāks. Agrāk no rīta pamosties, vairāk km nobraukt, palasīt kādu interesantu lasāmvielu un tad jau redzēs, ko izdomāšu vēl darīt. Enīvēj nekas īpaši varens tas nebūs.

kaut kāda tukša diena šodien. Pamodos, paēdu, padzēru kafiju ar pienu, sataisījos, aizriteņojos pie māsas, kādu laiku pacepos saulē, daudz smējos ar Evitu, grimases, ķēmošanās, basas kājas, laistīšanās ar ūdeni. Kaut kad mēs varētu pievērsties nūdismam, jā. Tad vismaz nebūtu ērmīgi balts viss tas, kas ir zem peldkostīma. Nu kaut kā tā šī diena pagāja. Vājprātīga tukšuma sajūta. Ak jā, kādi 30km šodien noriteņoti. Noguruma vispār nav.

Domas par un ap mīli :) Sapņoju atvērtām acēm.

šodien paredzēts noskatīties Zeitgeist.