Trešdien atbrauca mīlis. Un viss tā jauki. Es tajās acīs varētu skatīties mūžīgi. Esmu laimīga. Mana laime :) Luv.

 Un tad kaut kā pienāca piektdiena, diena, kad bija jāiet uz skolu pēc saviem papīreļiem. Man prieks, ka gājām kopā. Jutos emocionāli atbalstīta. Nu un vispār tā bija vieglāk. Man liekas, ka, ja es ietu viena, man pa ceļam uz skolu būtu nokārts deguns un soļi smagi spertos. Ūn, tā rozīte ^^ āh. Ienācām skolā. Pie sekretāres kabineta durvīm neviena savējā. Izgājām ārā, apsēdāmies uz soliņa. Tad jau pamazām visi sāka ierasties. Pirmais bija Fiļa, tad laikam Solvita un Sanita. Gājām uz skolu, stāvējām netālu no kabineta. Man bija neiedomājami liels prieks atkal redzēt tās sejas. Viņi tādi sirdij jauki un tuvi kļuvuši pa šiem gadiem. Tā vien gribējās daudzus apskaut un stipri saspiest. Viņi tādi smaidīgi, mīlīgi. Nedaudz pačalojām. Man liekas, es vairāk smaidīju nekā runāju. Kā gan iespējams nesmaidīt, ja mīlis pie rokas un pašai tāds prieks redzēt tos klasesbiedru feisus. Sanitai bija skaists kareklis (šo apzīmējumu mēs ar Solvitu piedēvējam krellēm/jebkam) uz kakla. Otrai Sanitai skaisti izskatījās mati. Un viņa nesakrāsojusies izskatās foršāk. Evijai, kā jau parasti, bija plats smaids, skaisti uzkrāsotas acis un feini mati. Solvitas brūnās acis, kā jau vienmēr, izskatījās jauki, un mati arī feini. Īsāk sakot viņi visi bija skaisti. Un mīlis burvīgs. Tad mūs pa trīs sāka saukt kabinetā. Dažiem jau pirms tam tika parādītas izglītības sertifikāta kopijas. Arī man. Tad nu sākās lielā papīrpētīšana un salīdzināšana. Daži staroja, daži nokāra degunus, daži izskatījās domīgi, tas viss tā dažādi. Beigās ar Solvitu apskāvāmies, atvadījāmies un tad ar manu saulstaru gājām prom.
 Tie līmeņi. Nū, it kā ir ok. Bet par matemātiku un latviešu valodu tāda neliela "škrobe".

Viņš ir fantastisks. Lielisks sarunu biedrs un klausītājs. Luv

 man kaut kā grūti rakstīt, jo tās dienas spēj izteikt tikai sajūtas, ne vārdi. Un galvā valda kaut kāds haoss, haotiski lēkājošas domas. Turklāt to ir pārāk daudz. Par pārāk daudz ko es šobrīd domāju, pārāk daudz kas mani uztrauc. Daudz kas ir nezināms.

ak jā. Lai arī laikam tomēr studēšu kaut ko ar ekonomiku saistītu, bet es sapratu, ka negribu  no savas dzīves izsvītrot matemātiku, man patīk domāt par uzdevumu atrisināšanas paņēmieniem, nonākt pie rezultāta, domāt par to visu. Algebra, ģeometrija. Nu patīk. Lai arī kāds līmenis man būtu. Es negribu to atmest.