![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nesen ienāca prātā doma (droši vien pilnīgi neoriģināla), ka mātišķums savos instinktos bāzētajos pamatos ir radniecīgs sadismam - tos vieno tieksme pēc absolūtas kontroles pār objektu. Uzvarošais, žņaudzošais, pakļaujošais piespiedu maigums. Protams, tas nenozīmē, ka es tagad mēģinu kaut kā degradēt jūtas, kuras tiek uzskatītas par viscildenākajām, nebūt nē. Taču, lai cik gan atšķirīgas neliktos spīdzinot un aprūpējot gūtās baudas, tām ir kaut kas kopīgs varas īstenošanas saldkairē.
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.
(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.
(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)
man zīdaiņa pilnīgā atkarība drīzāk uzdzen papildus stresu
no lietām, kas rada labsajūtu, man tā ir barošana - ja bērns ar prieku un patiku ēd manis rūpētu maltīti,
un patīk satīt siltā sedziņā un piespiest sev klāt
prosta figeju..:DDDDDDDDDDD
un ja arī būtu kāda nojausma, tad, visticamākais, es par to tik un tā nespriedelētu..:))))))))))))))))))))))))
starp citu - šobrīd es esmu skaidrāka par tikko nomazgāta loga stiklu..:)))
Vēlme pēc varas nozīmē vēlmi uzurpēt citas personas autonomiju, viss pārējais ir fons.
sen jau cibas sabiedrībai zināms, ka tu ik pa brīdim iemet kādu provokatīvu puxtējienu...
tiesa, bieži vien, man gan nav skaidrs kāpēc, tu tos puxtējienus pēc brīža izvāc/noslēp..:))
vari man ticēt, ka man baisi interesanti te lasīties ko komentējas citi un it īpaši atbildēt tiem, kuri nav kursā par manu haraktjeri...:)))))))))))
es tavā vietā, ja jau sanācis tāC disklaimeris, vēl vairāk uguni uzpūstu..:))
p.s. ja tevi tas nomierina, tad es tavu puxtu neuztvēru kā izaicinājumu - es to uztvēru par normālu tevis pašas pašmeklējuma epizodi un, piedod man, ja vari (ja nevari - nepiedod), nespēju atturēties nepasakot, ka mani patiešām sasmīdināja tava visai greizā (a varbūt prosta vienpusīgi virspusējā) domāšana šai virzienā..:)
tas nebūt nenozīmē, ka tev tagad ar steigu jāsāk domāt savādāk!
es uzskatu, ka katram indivīdam ir jādomā tā kā domā konkrēti viņš, nevis tā kā māca masmēdiji vai par savu naudiņu izdevušies psihoanalītiķi, kuriem pašiem ir pamatīgas probas tajās jomās, kurās viņi uzdrošinās citus pamācīt, uttt, utml...
nu, apmēram tā..:))
tas tev tikai tā šķiet..:DDDDDDDDDDDDDDDD
te jāņem vērā tas apstāklis, ka puxta autorei par mātišķumu ir visai vienpusīga pieredze - tikai kā kāda bērnam ..:)
kā mātei viņai pieredzes nav, tāpēc arī viņa spēj tik droši izteikt tik absurdus prātojumus..:)
Pirmkārt ir stulbi uzskatīt, ka visi spriedumi ir jāatvasina no personīgās pieredzes, otrkārt ir stulbi reducēt mātišķumu uz fizisku maternitātes stāvokli, treškārt, kā jau minēju teorētiskā nostādne nebūt nav oriģināla - kā vairums manu domu, diemžēl.:)
es to mātišķumu esmu izbaudījusi pilnībā gan kā bērns, gan kā audžumāte, gan kā māte, gan kā vecmāmiņa, takš to sen jau vairs neiespringstu uz riteņa (tāds apaļi saliekts koks ar spraišļiem pa vidu) izgudrošanu..:))
man ir nācies diezgan biezā slānī novērot kā mainās bezbērnu sievietes spriedelējumi (attiexme arī) par mātišķumu, kad tā nejauši apbērnojas..:))
usjo, usjo - molču..:))))))
es par audžumāti kļuvu tad, kad pašai bērni vēl nekādā nākotnē nespīdēja..:)
un jā tā čestna - tad man tādu nemaz arī nevajag..:)
Starp citu - no dažām teorijām izriet, ka praktiski jebkurai seksualitātes izpausmei ir saikne ar sadomazohismu. Tas nekad nav mani mudinājis pievērsties celibātam.:)
Cibas skaistāka daļa viena otrai ieklupa matos.
aizvien apmācot, trenējot, stimulējot apgūt iemaņas un prasmes, kas aizvien palielina patstāvību (sākot ar staigāšanu, patstāvīgu ēšanu, braukšanu ar sabiedrisko transportu, informācijas iegūšanu, profesijas izvēli, prasmi apieties ar naudu, iekļaušanos sabiedrībā utt).
Ja tev būtu taisnība, tad vairums mātes nedresētu savus mazuļus, mācot pašiem ģērbties, runāt, iet pašiem uz mācību iestādi un tā tālāk (kas taču sanāk varas zaudēšana), bet tieši pretēji kavētu, vilktu, ierobežotu un iesprostotu.
bet pretēji psihoanalīzes rezultātiem lielākoties (es pieļauju, ka varaskārei noteikti ir vieta būt, bet tas vairāk ir cilvēciski- vēlme būt mīlētam un vajadzīgam) tieši mātišķās jūtas ir tās, kas liek aizvien veicināt un veicināt mazuļa normālu attīstību ar mērķi - patstāvīgs indivīds.
a kā tad, ja tās māmiņas bāž savus snuķus savu bērnu laulības gultās?...:)))
cik nav redzēts, dzirdēts, ka sievasmātes/vīramātes "labu vēlot" (!) čakarējas pa savu bērnu ģimenes ledusskapi, pētot kas tad tur ir vai nav, vai pa savu bērnu ģimenes veļas skapi, mācot "kā pareizi jāliek ķisendrēbes", nemaz nerunājot par citām šādu māmiņu izpausmēm, kuras aptuveni 70% gadījumu ir tieši vainīgās pie laulību iziršanām.....
No otras puses - arī mācīšana, "dresēšana", utt., ir ne tikai ceļš uz varas zaudēšanu, bet arī (un jo īpaši) tābrīža varas realizēšana. Un, iespējams, tam ir kāds sakars ar to, ka, pieaugot vienam bērnam, mēdz rasties ilgas pēc zīdainīša...un tā līdz mazbērnu auklēšanai.
Par pierādījumu tam var aplūkot kaut vai to, kas ir tas, ko mātes iemūžina, lepni pinkšķ un atceras- pirmie soļi, braukšana ar riteni, bērna izlaidums, autovadītāja tiesības, bērnam sava "ligzdiņa" uttt, kas principā katru reizi ir tieši varas "zaudējums". Jo mazāk bērns ir no tevis atkarīgs, jo krutāks vecāks tu sev škieti.
Es vēl piekristu, ka mātišķums ir saistīts ar mazohismu (pats sev radi kādu, kuram no sākuma kalpo 24h diennaktī, bet pārdzīvo, sāpi, jūti līdzi visu mūžu), bet ne sadisms.
Starp citu, šis "pirmo soļu panākums" var tikt interpretēts arī kā pastarpināta realizēšanās, kur bērns ir tikai instruments, caur kuru māte īsteno savu varēšanu.
es saprotu, ka cilvēks sapiš visu labo uz ko viņš ir spējīgs, bet ne tādā tak līmenī. savādāk sanāk, ka nevar mīlēt un audzināt savu atvasi bez morālas kroplības un perversijas un nevar izaugt (bērnunams ir glābiņš) neizbrienot to tumšo, nospiedošo, tirānisko mātes lovi.
Kaķos es patiešām sublimēju savu nerealizēto mātes instinktu, un principā viss, ko es sākotnējā ierakstā teicu par mātišķumu, attiecas arī uz manām atiecībām ar viņiem, jā. Es jūtu pret viņiem maigumu, bet vienlaikus realizēju arī varu.
Izņemot, protams, tās situācijas, kad bērna panākumi ir instruments vecāku pašu nepilnvērtības kompensēšanai, un bērns tiek piespiests "viņa paša labā" gūt panākumus kādās noteiktās jomās.
/lai arī tu, visticamāk, to visu otrādi skaties, tb mazohisms kā sadisma otra, bezpalīdzīgā puse, ir laimīga atgriešanās zīdaiņa bezpalīdzīgajā stāvoklī. un sadisms attiecīgi ir vēlme nonākt Vecāka pozīcijā ar tiesībām izrīkoties ar otru, kā patīk, un tiesībām sodīt un apbalvot atbilstoši paša radītiem likumiem. t.i., identificēšanās ar vecāka lomu, atrodot veidu, kā to sevī simbolizēt.
(hehe, redzi? es māku iekomentēt arī tad, kad neredzu vajadzību dirsties ;))
Izlasīju arī begemota domu - tā man vairāk saprotama.
Bet "mātišķums savos instinktos bāzētajos pamatos ir radniecīgs sadismam" - nepiekrītu. Atsevišķos gadījumos? Skatoties no apspiesta bērna viedokļa? Varbūt. Es par to vēl padomāšu.
Viena mana draudzene (vispār ļoti mātišķa sieviete) reiz stāstīja, ka kāds viņai pazīstams, bet ne sevišķi simpātisks puisis (viņas draudzenes draugs) mocījies ar zobu sāpēm, un tas viņai pašai par pārsteigumu izsaucis pēkšņu maiguma vilni - citējot: "likās, ka tūlīt sāksies laktācija". Šajā sakarā es aizdomājos par to, kāpēc arī man patik slimnieku kopšana, kurai pilnīgi noteikti ir daudz kopīga ar mātišķumu, bet kas tikpat noteikti arī robežojas ar sadistiskajām varas attiecībām. (Te, protams, vēl var piepīt arī seksualitāti ar hrestomātisko medmāsiņas tēlu).
Savukārt ar tēviem esmu ievērojusi : "mans bērns - tātad darīs to, ko likšu es. Kāpēc? Vienkaŗši tāpēc, ka Mans un es esmu Tēvs". Un tikai te es saskatu to varu.
Laikam sāku saprast Tevi... bet man noteikti tā nav un man mātišķums mazliet savādāk izpaužās, man nekad nav bijusi vēlme aprūpēt slimniekus.
(that said, es ļoti augstu vērtēju vīriešus-sadistus, kas spēj bērnam pamperi nomainīt ;))
Bet es laikam sapratu, kā krii to domā. Liekas, ka tieši par mātišķumu kopumā, kas ir nevis pret bērniem, bet pret aprūpējamiem in general.
Ciešanas un izrietošā mazohista bauda šeit nāk nevis no fiziskām sāpēm (arī sekss vulgaris var būt sāpīgs, un tas nepadara nevienu par sadistu vai mazohistu), bet vairāk no šīs vairāk vai mazāk piespiedu nonākšanas stāvoklī, kas ir salīdzināms ar zīdaiņa (vai pat embrija) stāvokli vai dzīvnieka stāvokli.
Sadista bauda attiecīgi nāk ne tik daudz no "hahaha, tagad tev sāp!", cik no varas/kontroles pār otru cilvēku, kas var miksēties (un veselīgos gadījumos tai būtu jāmiksējas) ar mīlestību un aprūpi; t.i., izsmalcināts sadists sniedz gan ciešanas un sāpes, gan uzslavas, glāstus un mierinājumu. Tie, kas sniedz tikai ciešanas, ir apmēram tajā pašā kvalitātes līmenī kā seksa partneris, kas izplājas gultā un sagaida, ka tagad viņu izbaudīs, zinies.
/tfutu, drusciņ pati sašokējos par to, cik daudz es par to zinu.
Visu dienu mēģinu sevī ieskatīties un saskatīt kādu saistību (savās izjūtās) un nekādi. Man ir nepatīkami iztēloties, ka kāds, jebkurš, būtu no manām rūpēm atkarīgs .