Kurvjzieža kontemplācijas

krii

29.7.12 18:32

Nesen ienāca prātā doma (droši vien pilnīgi neoriģināla), ka mātišķums savos instinktos bāzētajos pamatos ir radniecīgs sadismam - tos vieno tieksme pēc absolūtas kontroles pār objektu. Uzvarošais, žņaudzošais, pakļaujošais piespiedu maigums. Protams, tas nenozīmē, ka es tagad mēģinu kaut kā degradēt jūtas, kuras tiek uzskatītas par viscildenākajām, nebūt nē. Taču, lai cik gan atšķirīgas neliktos spīdzinot un aprūpējot gūtās baudas, tām ir kaut kas kopīgs varas īstenošanas saldkairē.
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.

(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)

• 93 raksta
• ir doma

• honeybee

  29.7.12 21:59

  

  For what it's worth, es tev diezgan lielā mērā piekrītu. Kamdēļ ir diezgan būtiski un kruta kautkādā brīdī no tā tikt ārā un palīdzēt bērnam arī izkārpīties.
  
  /lai arī tu, visticamāk, to visu otrādi skaties, tb mazohisms kā sadisma otra, bezpalīdzīgā puse, ir laimīga atgriešanās zīdaiņa bezpalīdzīgajā stāvoklī. un sadisms attiecīgi ir vēlme nonākt Vecāka pozīcijā ar tiesībām izrīkoties ar otru, kā patīk, un tiesībām sodīt un apbalvot atbilstoši paša radītiem likumiem. t.i., identificēšanās ar vecāka lomu, atrodot veidu, kā to sevī simbolizēt.
  
  (hehe, redzi? es māku iekomentēt arī tad, kad neredzu vajadzību dirsties ;))

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    29.7.12 22:06

    

    Jūtos teju ne pagodināta.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais