![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nesen ienāca prātā doma (droši vien pilnīgi neoriģināla), ka mātišķums savos instinktos bāzētajos pamatos ir radniecīgs sadismam - tos vieno tieksme pēc absolūtas kontroles pār objektu. Uzvarošais, žņaudzošais, pakļaujošais piespiedu maigums. Protams, tas nenozīmē, ka es tagad mēģinu kaut kā degradēt jūtas, kuras tiek uzskatītas par viscildenākajām, nebūt nē. Taču, lai cik gan atšķirīgas neliktos spīdzinot un aprūpējot gūtās baudas, tām ir kaut kas kopīgs varas īstenošanas saldkairē.
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.
(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.
(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)
aizvien apmācot, trenējot, stimulējot apgūt iemaņas un prasmes, kas aizvien palielina patstāvību (sākot ar staigāšanu, patstāvīgu ēšanu, braukšanu ar sabiedrisko transportu, informācijas iegūšanu, profesijas izvēli, prasmi apieties ar naudu, iekļaušanos sabiedrībā utt).
Ja tev būtu taisnība, tad vairums mātes nedresētu savus mazuļus, mācot pašiem ģērbties, runāt, iet pašiem uz mācību iestādi un tā tālāk (kas taču sanāk varas zaudēšana), bet tieši pretēji kavētu, vilktu, ierobežotu un iesprostotu.
bet pretēji psihoanalīzes rezultātiem lielākoties (es pieļauju, ka varaskārei noteikti ir vieta būt, bet tas vairāk ir cilvēciski- vēlme būt mīlētam un vajadzīgam) tieši mātišķās jūtas ir tās, kas liek aizvien veicināt un veicināt mazuļa normālu attīstību ar mērķi - patstāvīgs indivīds.
a kā tad, ja tās māmiņas bāž savus snuķus savu bērnu laulības gultās?...:)))
cik nav redzēts, dzirdēts, ka sievasmātes/vīramātes "labu vēlot" (!) čakarējas pa savu bērnu ģimenes ledusskapi, pētot kas tad tur ir vai nav, vai pa savu bērnu ģimenes veļas skapi, mācot "kā pareizi jāliek ķisendrēbes", nemaz nerunājot par citām šādu māmiņu izpausmēm, kuras aptuveni 70% gadījumu ir tieši vainīgās pie laulību iziršanām.....
No otras puses - arī mācīšana, "dresēšana", utt., ir ne tikai ceļš uz varas zaudēšanu, bet arī (un jo īpaši) tābrīža varas realizēšana. Un, iespējams, tam ir kāds sakars ar to, ka, pieaugot vienam bērnam, mēdz rasties ilgas pēc zīdainīša...un tā līdz mazbērnu auklēšanai.
Par pierādījumu tam var aplūkot kaut vai to, kas ir tas, ko mātes iemūžina, lepni pinkšķ un atceras- pirmie soļi, braukšana ar riteni, bērna izlaidums, autovadītāja tiesības, bērnam sava "ligzdiņa" uttt, kas principā katru reizi ir tieši varas "zaudējums". Jo mazāk bērns ir no tevis atkarīgs, jo krutāks vecāks tu sev škieti.
Es vēl piekristu, ka mātišķums ir saistīts ar mazohismu (pats sev radi kādu, kuram no sākuma kalpo 24h diennaktī, bet pārdzīvo, sāpi, jūti līdzi visu mūžu), bet ne sadisms.
Starp citu, šis "pirmo soļu panākums" var tikt interpretēts arī kā pastarpināta realizēšanās, kur bērns ir tikai instruments, caur kuru māte īsteno savu varēšanu.
es saprotu, ka cilvēks sapiš visu labo uz ko viņš ir spējīgs, bet ne tādā tak līmenī. savādāk sanāk, ka nevar mīlēt un audzināt savu atvasi bez morālas kroplības un perversijas un nevar izaugt (bērnunams ir glābiņš) neizbrienot to tumšo, nospiedošo, tirānisko mātes lovi.
Kaķos es patiešām sublimēju savu nerealizēto mātes instinktu, un principā viss, ko es sākotnējā ierakstā teicu par mātišķumu, attiecas arī uz manām atiecībām ar viņiem, jā. Es jūtu pret viņiem maigumu, bet vienlaikus realizēju arī varu.
Izņemot, protams, tās situācijas, kad bērna panākumi ir instruments vecāku pašu nepilnvērtības kompensēšanai, un bērns tiek piespiests "viņa paša labā" gūt panākumus kādās noteiktās jomās.