Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
29.7.12 18:32
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen ienāca prātā doma (droši vien pilnīgi neoriģināla), ka mātišķums savos instinktos bāzētajos pamatos ir radniecīgs sadismam - tos vieno tieksme pēc absolūtas kontroles pār objektu. Uzvarošais, žņaudzošais, pakļaujošais piespiedu maigums. Protams, tas nenozīmē, ka es tagad mēģinu kaut kā degradēt jūtas, kuras tiek uzskatītas par viscildenākajām, nebūt nē. Taču, lai cik gan atšķirīgas neliktos spīdzinot un aprūpējot gūtās baudas, tām ir kaut kas kopīgs varas īstenošanas saldkairē.
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.

(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]nord
    29.7.12 20:39
    nav racionāli, ja pieņemam, ka vara ir traki vajadzīga, to pielietot tādā veidā un virzienā, lai ar katru dienu tās paliktu aizvien mazāk, ja ir visas iespējas to lietot tādā veidā, ka valdīšanas laiks pagarinās. tādi gadījumi ir zināmi, bet tiek uzskatīti par pataloģiju, kamēr normā sanāk novērot, ka valdot, māte aizvien atsakās no varas un ietekmes.

    Par pierādījumu tam var aplūkot kaut vai to, kas ir tas, ko mātes iemūžina, lepni pinkšķ un atceras- pirmie soļi, braukšana ar riteni, bērna izlaidums, autovadītāja tiesības, bērnam sava "ligzdiņa" uttt, kas principā katru reizi ir tieši varas "zaudējums". Jo mazāk bērns ir no tevis atkarīgs, jo krutāks vecāks tu sev škieti.

    Es vēl piekristu, ka mātišķums ir saistīts ar mazohismu (pats sev radi kādu, kuram no sākuma kalpo 24h diennaktī, bet pārdzīvo, sāpi, jūti līdzi visu mūžu), bet ne sadisms.

    • [info]krii
      29.7.12 20:49
      Tas nav un nevar būt racionāli pēc definīcijas.
      Starp citu, šis "pirmo soļu panākums" var tikt interpretēts arī kā pastarpināta realizēšanās, kur bērns ir tikai instruments, caur kuru māte īsteno savu varēšanu.

      • [info]tante
        29.7.12 20:53
        /ej ka, [info]tante, labāk dušā a to šas atkal vēl vienu pagali iemetīsi šajā kamīnā.../

      • [info]milda
        29.7.12 21:01
        jezus. nu padomā. ja Tu audzē puķi. un puķe uzzied - ko Tu jūti? nu kādas ir sajūtas? pirmā mirklī. tu atver durvis, un dārzā ir uzplaucis krāšņs zieds.

        • [info]lennay
          29.7.12 21:04
          "Re kāds es malacītis dārznieciņš!" :D :p

          • [info]nord
            29.7.12 21:07
            jājūt droši vien saldkaislīgu varas sajūtu, ko sniedz pilnīga kontroles apziņa par šo augu - gribēšu paliešu, gribēšu ar kājām samīšu un neatņemams dieva sindroms, kā arī noteikti kaut kas ar seksu saistīts.

            • [info]krii
              29.7.12 21:10
              Ja augiem būtu apziņa (vai mēs to tiem piedēvētu) - un līdz ar to arī subjektivitāte, kuras autonomiju mēs varētu uzurpēt, iespējams, kas līdzīgs arī būtu.:)

              • [info]nord
                29.7.12 21:21
                kaut kāda bezcerība pilnīgā :D

                es saprotu, ka cilvēks sapiš visu labo uz ko viņš ir spējīgs, bet ne tādā tak līmenī. savādāk sanāk, ka nevar mīlēt un audzināt savu atvasi bez morālas kroplības un perversijas un nevar izaugt (bērnunams ir glābiņš) neizbrienot to tumšo, nospiedošo, tirānisko mātes lovi.

        • [info]krii
          29.7.12 21:05
          Tieši tā. Puķe kā manas dārzkopja varēšanas apliecinājums! (Atšķirībā no puķes, kura zied pļavā un raisa prieku tikai kā estētisks fenomens.)

          • [info]milda
            29.7.12 21:11
            Tiešām? Jūs audzejat puķes nevis tāpēc, ka tās jums patīk, bet lai pierāditu sev, ka to varat? Un kāpēc Tu turi kaķus? Kā Tu sevi apliecini caur kaķiem?

            • [info]krii
              29.7.12 21:21
              Jā, starp citu, manas atiecības ar kaķiem nevienam psihoanalītiķim nešķistu pārāk nevainīgas.:)
              Kaķos es patiešām sublimēju savu nerealizēto mātes instinktu, un principā viss, ko es sākotnējā ierakstā teicu par mātišķumu, attiecas arī uz manām atiecībām ar viņiem, jā. Es jūtu pret viņiem maigumu, bet vienlaikus realizēju arī varu.

      • [info]nord
        29.7.12 21:10
        noteikti. arī tad, kad bērns uzraksta doktora darbu, uzkāpj everstā, raksta mūziku vai vienkārši ir skaists pēc vaiga padevies, vecāki jutīs ka daļēji savu nopelnu, jutīs gandarījumu par savu varēšanu, kuras rezultātā, bērns var sekojošo. bet kur te ierakstās sadisms un varaskāre un pilnīga pakļaušana un kontrole, man nav skaidrs.

        • [info]krii
          29.7.12 21:15
          Nē, visos šajos gadījumos patiešām nē.
          Izņemot, protams, tās situācijas, kad bērna panākumi ir instruments vecāku pašu nepilnvērtības kompensēšanai, un bērns tiek piespiests "viņa paša labā" gūt panākumus kādās noteiktās jomās.

      • [info]black_data
        30.7.12 12:17
        Labā un ļaunā tēmas sakarā iestarpināšu, ka otra teorētiskā galējība varētu būt šāda - pirmie soļi, pirmais piecinieks, pirmais izlaidums... so what?
Powered by Sviesta Ciba