![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nesen ienāca prātā doma (droši vien pilnīgi neoriģināla), ka mātišķums savos instinktos bāzētajos pamatos ir radniecīgs sadismam - tos vieno tieksme pēc absolūtas kontroles pār objektu. Uzvarošais, žņaudzošais, pakļaujošais piespiedu maigums. Protams, tas nenozīmē, ka es tagad mēģinu kaut kā degradēt jūtas, kuras tiek uzskatītas par viscildenākajām, nebūt nē. Taču, lai cik gan atšķirīgas neliktos spīdzinot un aprūpējot gūtās baudas, tām ir kaut kas kopīgs varas īstenošanas saldkairē.
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.
(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.
(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)
Pirmkārt ir stulbi uzskatīt, ka visi spriedumi ir jāatvasina no personīgās pieredzes, otrkārt ir stulbi reducēt mātišķumu uz fizisku maternitātes stāvokli, treškārt, kā jau minēju teorētiskā nostādne nebūt nav oriģināla - kā vairums manu domu, diemžēl.:)
es to mātišķumu esmu izbaudījusi pilnībā gan kā bērns, gan kā audžumāte, gan kā māte, gan kā vecmāmiņa, takš to sen jau vairs neiespringstu uz riteņa (tāds apaļi saliekts koks ar spraišļiem pa vidu) izgudrošanu..:))