Kurvjzieža kontemplācijas

Sadisms (nu tajās rafinētajās izpausmēs, nevis vulgārpopulārajā "es tevi tagad iepēršu un tas būs baigais SADISMS, I'm so evil) saistās ne tik daudz ar sāpju nodarīšanu, cik ar pazemošanu (gan fizisku, gan morālu - galvenokārt vai nu norādot uz otra cilvēka neatbilstību sabiedrības normām, vai arī piespiežot viņu šīs normas pārkāpt, bieži vien fizioloģisku iemeslu dēļ), otra cilvēka nostādīšanu bezpalīdzīgā stāvoklī, otra cilvēka "miesiskuma" atklāšanu - tb miesiskais ir pārāks par garīgo un kaut kādā brīdī tu esi spiests tam padoties, lai cik cēls sev arī neizliktos, cilvēka sociālās lomas/maskas noraušanu, kustību ierobežošana vai atņemšana (visādu veidu sasiešana), valodas ierobežošana vai atņemšana (visi mutes aizbāžņi, kas ir paredzēti nevis tāpēc, lai cilvēks nekliegtu, bet tāpēc, lai neko nevarātu pateikt), sensorā deprivācija vai atsevišķu maņu (piemēram, garšas, taustes) pārstimulācija utt..

Ciešanas un izrietošā mazohista bauda šeit nāk nevis no fiziskām sāpēm (arī sekss vulgaris var būt sāpīgs, un tas nepadara nevienu par sadistu vai mazohistu), bet vairāk no šīs vairāk vai mazāk piespiedu nonākšanas stāvoklī, kas ir salīdzināms ar zīdaiņa (vai pat embrija) stāvokli vai dzīvnieka stāvokli.

Sadista bauda attiecīgi nāk ne tik daudz no "hahaha, tagad tev sāp!", cik no varas/kontroles pār otru cilvēku, kas var miksēties (un veselīgos gadījumos tai būtu jāmiksējas) ar mīlestību un aprūpi; t.i., izsmalcināts sadists sniedz gan ciešanas un sāpes, gan uzslavas, glāstus un mierinājumu. Tie, kas sniedz tikai ciešanas, ir apmēram tajā pašā kvalitātes līmenī kā seksa partneris, kas izplājas gultā un sagaida, ka tagad viņu izbaudīs, zinies.

/tfutu, drusciņ pati sašokējos par to, cik daudz es par to zinu.