Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
29.7.12 18:32
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen ienāca prātā doma (droši vien pilnīgi neoriģināla), ka mātišķums savos instinktos bāzētajos pamatos ir radniecīgs sadismam - tos vieno tieksme pēc absolūtas kontroles pār objektu. Uzvarošais, žņaudzošais, pakļaujošais piespiedu maigums. Protams, tas nenozīmē, ka es tagad mēģinu kaut kā degradēt jūtas, kuras tiek uzskatītas par viscildenākajām, nebūt nē. Taču, lai cik gan atšķirīgas neliktos spīdzinot un aprūpējot gūtās baudas, tām ir kaut kas kopīgs varas īstenošanas saldkairē.
Iespējams, tāpēc tik izmisīgi pēc maternitātes tiecas sievietes brīžos, kad viņām slīd no rokām ārā citi varas realizācijas veidi.

(Disklaimeris: esmu atkal pilna psihoanalīzes, turklāt nesenas refleksijas iespaidota par savu pašas tieksmi uz slimnieku kopšanu utml.)
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]krii
    30.7.12 11:48
    Tāpēc, ka mātišķums ir tīrākā un - piedod neveiklo formulējumu - "hormonālākā" mīlestības forma. Asociāciju ķēde manā psihoanalīzes samaitātajā prātā: maigums-rūpes-pakļaušana - apsēstības- Faulza Kolekcionārs - bērni, kas "nomīlē" dzīvnieciņus beigtus... Kaut kur tajā visā lieliski iekombinējas arī pilnīgi nesavtīgā mātes mīlestība.

    Viena mana draudzene (vispār ļoti mātišķa sieviete) reiz stāstīja, ka kāds viņai pazīstams, bet ne sevišķi simpātisks puisis (viņas draudzenes draugs) mocījies ar zobu sāpēm, un tas viņai pašai par pārsteigumu izsaucis pēkšņu maiguma vilni - citējot: "likās, ka tūlīt sāksies laktācija". Šajā sakarā es aizdomājos par to, kāpēc arī man patik slimnieku kopšana, kurai pilnīgi noteikti ir daudz kopīga ar mātišķumu, bet kas tikpat noteikti arī robežojas ar sadistiskajām varas attiecībām. (Te, protams, vēl var piepīt arī seksualitāti ar hrestomātisko medmāsiņas tēlu).

    • [info]chaj
      30.7.12 12:11
      Jā, tīrākā hormonālā, un vēl beznosacījuma atbildētā mīlestība. Tāpēc tai tik vienkārši "atdoties". Bet mana ķēdīte aiziet citā virzienā: maigums-rūpes-savu vajadzību pakļaušana. Tāpēc man tik grūti iztēloties Tavu domu gājienu.
      Savukārt ar tēviem esmu ievērojusi : "mans bērns - tātad darīs to, ko likšu es. Kāpēc? Vienkaŗši tāpēc, ka Mans un es esmu Tēvs". Un tikai te es saskatu to varu.
      Laikam sāku saprast Tevi... bet man noteikti tā nav un man mātišķums mazliet savādāk izpaužās, man nekad nav bijusi vēlme aprūpēt slimniekus.

      • [info]honeybee
        30.7.12 14:48
        Sadistiskajā pasaules skatījumā nav tik daudz koncepta "viņš darīs, ko es likšu", ir koncepts "es ar viņu darīšu, ko gribu", kas atkaliņās perfekti atbilst laikam, kad dārgā atvase nespēj pat savu vēdera izeju kontrolēt. un tas tomēr kautkā baigi ir tajā mātišķuma lauciņā.

        (that said, es ļoti augstu vērtēju vīriešus-sadistus, kas spēj bērnam pamperi nomainīt ;))

        • [info]chaj
          30.7.12 15:29
          Es droši vien nebiju iedziļinājusies sadisma jēdzienā. Man tas saistīts ar sāpju nodarīšanu otram un baudas gūšanu no tā. Pagrūti iztēloties sevi slēpjam podu/nemainot pamperi vai apzināti barojot bēbi ar pupām lai pēc tam ar dubultu prieku remdētu viņa ciešanas.
          Bet es laikam sapratu, kā krii to domā. Liekas, ka tieši par mātišķumu kopumā, kas ir nevis pret bērniem, bet pret aprūpējamiem in general.

          • [info]honeybee
            30.7.12 15:44
            Sadisms (nu tajās rafinētajās izpausmēs, nevis vulgārpopulārajā "es tevi tagad iepēršu un tas būs baigais SADISMS, I'm so evil) saistās ne tik daudz ar sāpju nodarīšanu, cik ar pazemošanu (gan fizisku, gan morālu - galvenokārt vai nu norādot uz otra cilvēka neatbilstību sabiedrības normām, vai arī piespiežot viņu šīs normas pārkāpt, bieži vien fizioloģisku iemeslu dēļ), otra cilvēka nostādīšanu bezpalīdzīgā stāvoklī, otra cilvēka "miesiskuma" atklāšanu - tb miesiskais ir pārāks par garīgo un kaut kādā brīdī tu esi spiests tam padoties, lai cik cēls sev arī neizliktos, cilvēka sociālās lomas/maskas noraušanu, kustību ierobežošana vai atņemšana (visādu veidu sasiešana), valodas ierobežošana vai atņemšana (visi mutes aizbāžņi, kas ir paredzēti nevis tāpēc, lai cilvēks nekliegtu, bet tāpēc, lai neko nevarātu pateikt), sensorā deprivācija vai atsevišķu maņu (piemēram, garšas, taustes) pārstimulācija utt..

            Ciešanas un izrietošā mazohista bauda šeit nāk nevis no fiziskām sāpēm (arī sekss vulgaris var būt sāpīgs, un tas nepadara nevienu par sadistu vai mazohistu), bet vairāk no šīs vairāk vai mazāk piespiedu nonākšanas stāvoklī, kas ir salīdzināms ar zīdaiņa (vai pat embrija) stāvokli vai dzīvnieka stāvokli.

            Sadista bauda attiecīgi nāk ne tik daudz no "hahaha, tagad tev sāp!", cik no varas/kontroles pār otru cilvēku, kas var miksēties (un veselīgos gadījumos tai būtu jāmiksējas) ar mīlestību un aprūpi; t.i., izsmalcināts sadists sniedz gan ciešanas un sāpes, gan uzslavas, glāstus un mierinājumu. Tie, kas sniedz tikai ciešanas, ir apmēram tajā pašā kvalitātes līmenī kā seksa partneris, kas izplājas gultā un sagaida, ka tagad viņu izbaudīs, zinies.

            /tfutu, drusciņ pati sašokējos par to, cik daudz es par to zinu.

            • [info]krii
              30.7.12 16:03
              O, paldies! Ļoti izvērsti un precīzi!

            • [info]chaj
              30.7.12 16:18
              :) - par izskaidrojošo lekciju. Bet tas tikai apstiprina, ka te neiet runa par mātišķām jūtām tikai. Šis sadistiskais moments var būt jebkuram, kas uzņemas rūpes par otru: saimnieks savam dzīvniekam, soc. darbinieks, internāta darbinieks, ārsts... Jā, un mātes arī var. Un bērni kas aprūpē nu jau nespējīgos vecākus. Es domāju - tas ir apkarīgs no cilvēka, nevis atatusa

              • [info]krii
                30.7.12 16:22
                Man personiski šķiet, ka visas tās jūtas, kas liek aprūpēt dzīvniekus/bērnus/slimniekus/vecus cilvēkus etc. ir ļoti tieši atvasinātas no mātes instinkta.

                • [info]chaj
                  30.7.12 17:16
                  Jā, piekrītu. Vēlme rūpēties ir no mātes instinkta. Bet manā skatījumā aprūpēšanas process paver iespēju izvērsties sadistiski, bet ne default nosacījums tam.
                  Visu dienu mēģinu sevī ieskatīties un saskatīt kādu saistību (savās izjūtās) un nekādi. Man ir nepatīkami iztēloties, ka kāds, jebkurš, būtu no manām rūpēm atkarīgs .
Powered by Sviesta Ciba