*

iram apakaļ no Krievijas. gāja kruta. ilustrēta atskaite sekos vēlāk.
man tagad jāizskata visi interneti - brauciena laikā vispār netiku internetējusi.

nu re - debesis dzīvesbiedrs uzklausīja manas žēlabas, apskrēja visus Salaspils puķu veikalus un man tagad ir 3 dzeltenas tulpes, 3 lillīgi rozā hiacintes un vēl viena, pagaidām nenosakāmas krāsas, hiacinte podiņā.
atlikušo dienas daļu pavadīšu ar degunu puķu vāzē un pēc tam varbūt iešu vannā (ja iešu, tas būs notikums, jo, piemēram, pagājušā gada laikā mājās vannā biju ne vairāk kā reizes trīs. vienkārši tā vannasistaba, kurā ir tikai duškabīne sanāk pa ceļam ikdienas gaitās, bet uz to ar vannu vienmēr slinkums tā speciāli iet).

v) baigi forši tomēr sajemt vēstulītes par pastu. un no svešām zemēm, turklāt. smaidīgi un tas vairo vitamīnu C;
t) man sametušās kaukādas tīņu pumpas. nezinu, no kurienes nākušas, bet ceru, ka drīz aizies. iespējams trūkst B vitamīns;
f) fevrāļi jau gadiem ir mani nemīļākie mēneši. ziema parasti noriebusies (es esmu vasaras cilvēks, ja!!!) un vienmēr kaukādas iekšējas vai ārējas problēmas. šogad it kā viss baigi labi ritinās uz priekšu, visādi tālejoši plāni bīdās un viss tā veiksmīgi, bet iekšā kaukāds pūznis un problēmas ar patikšanu pašai sev. drošvien par maz D vitamīna, vai kaukā tamlīdzīga.

ir pamats cerēt, ka šīs būs ilgstošas attiecības, kurās pietam nejauksies neviens cits. turklāt Dabaszirgos.

s) iemēģinājām svaigēdāju restorānu Raw Garden - baigi labs - ļoti, ļoti ņam ņam pieēdām pilnu vēderu, forša apkalpošana un mājīgi arī. tik tas, ka bijām tur vienīgie apmeklētāji - ejat jūs ar, lai viņš nebankrotē;
t) šausmīgi sapriecājos, kad ieraudzīju savu tantiņu. nu ir tāda tantīte ar zaļu lakatiņu, kas pa retam stāv uz Dzirnavu/Barona un pārdod papīra kabatslakatus vai pildspalvas. nezinu kāpēc, bet man viņa ļoti patīk, ne reizes neesmu pagājusi garām neieberot sauju naudiņas un pieklājības pēc paņemot arī kabatslakatu paciņu. veselu mūžību nebija redzēta, vismaz tais diennakts laikos, kad kursēju gar turieni - sāku jau uztraukties, ka šī pavisam švaka palikusi vai, nedodies, aizgājusi viņāsaulē. viņas satikšana man vienmēr liekas kā laba zīme un rada tādu siltu sajūtu iekšā;
m) pabeidzu pa ārstiem iešanas epopeju - biju pie jukušas neiroloģes, uz parastu rentgenu un pie jaukas fizioterapeites. neiroloģe neko jēdzīgu nepateica, par visu vari izrakstīja pretsāpju zāles (es viņai saku - man TĀ nesāp, tikai ir jūtīga pie noteiktām kustībām, viņa tik - nē, ja jūs esat atnākusi, tad sāp un grūž man to recepti rokās), kuras protams nepirkšu. rentgens uzrādīja, ka kritienā mugurkauls nav bojāts, toties kopš bērnības ir izveidojies nepareizs mugurkaula izliekums (lordoze) - starp krustiem un jostasvietu krietni par daudz uz priekšu. neiroloģe teica, ka neesot ieteicams jāt vispār, fizioterapeite tomēr vēlīgi atļāva, tomēr piezīmēja, lai labāk nelecot (varot jāt soļos un sīkā riksītī - jā, kā tad!). ar jōgu ar jāuzmanoties un dažas āsanas esot ļoti neieteicamas - piemēram, visas tās riebīgās, kas jātaisa guļot uz vēdera.
diezgan šokējoši liekas, ka ja man nebūtu darba apmaksātas apdrošināšanas, tad viss šitas man tai ARSā būtu izmaksājis 50 Ls. un es kopumā pie tiem ārstiem un rentgeniem pavadīju ne vairāk kā stundiņu, turklāt tā neirolģe patiešām nelikās laba speciāliste;
b) braukšanas nodarbībā gan šodien negāja. viss juka un es kko nejēgā nervozēju. karoč neesmu rīta cilvēks - dienas pirmajā pusē ir problēmas ar koncentrēšanos. pēcpusdienās man iet 10x labāk;
l) vannasistabā atkal līst;
k) nerakstās man šite pēdējā laikā, bet tādi periodi jau ik pa laikam uznāk. šausmīgi gribas pavasari.

šodien bija ārkārtīgi produktīva diena. neatceros, kad es (lielais un mājās dirnošais slinkumaiss) pēdējoreiz būtu tik daudz visu ko vienā dienā izdarījusi.
atzīmēšanas vērtas no tā visa liekas trīs lietas:
ā) beidzot aizvedu savu, pirms diviem mēnešiem no zirga nokritušo, muguru pie ārsta. ja kāds man būtu pateicis cik tas ir vienkārši, būtu uzreiz to izdarījusi (ņem savu, darbā piešķirto Gjensidige platīna polisi, aiziet uz ARSu, parāda un apmeklē kādus speciālistus tik ievajagas). uztaisīja rentgenu, rīt būs rezultāti, ta redzēs;
bē) iestājos autoskolā. nodarbības sāksies 15.02. ceru, ka šis piegājiens būs veiksmīgāks, nekā iepriekšējais, kas bij pirms kādiem 7 gadiem;
cē) eju pa ielu un domāju par vienu cilvēku. divas minūtes pēc tam viņš izaug no zemes tieši manā priekšā. krutākais, ka viņš tipa nemaz nav LV. nu ir, bet uz tik, tik īsu laiciņu, kas tas neskaitās. absolūti lieliski, absolūti nejauši un absolūti necerēti.

mjā, sava mašīna nav slikti. tad nekas netraucē vēlā, vēlā piektdienas vakarā, pēc vāļāšanās pa dīvānu un dokumentārija par supermasīvajiem melnajiem caurumiem noskatīšanās aizbraukt uz Rīgu - iedzert pa tējai Aptiekā, uzkāpt Bastejkalnā un pavisam jocīgā vietā satikt savu ex, lai ar prieku konstatētu, ka viņš izskatās labāk un dzīvīgāk nekā iepriekšējā tikšanās reizē (es taisījos viņam piezvanīt jau kopš pagājušā gada pēdējās dienas).

un atpakaļceļā pirmo reizi piesēdos pie mūsu mašīnas stūres un pirmo reizi braucu pa tumšu apsnigušu šoseju. gāja labi un bez īpašas tizlošanās.

ilgi nevarējām izdomāt uz kurieni lai šodien aizbrauc eckursejā - beigu beigās aizbraucām uz Zvārtes iezi un gāja ļoti labi.

( eckurseja )

par svētkiem: izgājšgad izdevās neticami forši noZiemīšot (Saļikā) un arī šito gadu ļoti labi sagaidījām (Saulčos) - viss sanāca pa lielam tieši tā, kā man kārojās. tagad prieks, gan par to, ka viss tik forši, gan arī par to, ka visi svētki beidzot ir beigušies. esmu noilgojusies pēc pavisam parastas ikdienas dzīves rutīnas.

pārēdusies pa vakardienu/šodienu gan esmu 10x vairāk nekā Saldū, toties arī pa sniegu kārtīgi izvārtījos. un redzēju jūru.

man patika šis gads. labs bija. ne vienmēr viss viegli nāca un viegli gāja - reizēm tas, ko vajadzēja ilgi, ilgi nedevās rokā, bet tas, ko nevajadzēja nepratās iet laikus projām, bet tāpat labi bija. ļoti interesanti un daudzveidīgi. ļoti, ļoti daudz visakā jauna, ij miesai, ij dvēslei. atklājumi, ieradumu maiņas, zināšanas, notikumi, ceļojumi, daba un dzīvnieki. bet visvairāk laikam mīlestības - nekad iepriekš neesmu tik daudz iemācījusies un uzzinājusi par mīlestību kā šogad.
mūzikas gan maz.

šodien kaukāda lapsu diena. pirmo satiku pa ceļam uz stalli. otrā bizenēja gar pašu stalli un pat ielīda aploka vienā stūrī, kad tikko biju sākusi jāt. trešā skrēja pāri lielajai pļavai, ceturtā rikšoja caur krūmiem, kad braucām kamanās, piektā ar kaukādu medījumu zobos kādu laiku skrēja kamanām pa priekšu, sestā vēl pašās beigās izraka kauko aizdomīgu no sniega, aploka tālākajā galā. es, protams, nedomāju, ka redzēju sešas dažādas lapsas, bet ņemot vērā Botāniskā dārza plašumus un nelielās laika starpības arī tikai viens eksemplars tas nevarēja būt.



diena ļoti forša, klimats arī patīkams. labs treniņš sanāca - lai saudzētu muguru ņēmu Upeni ar segliem un jāju tikai atvieglotajos rikšos un puspiesēdē. likās, arī ka vakardienas jōga ir tiešām labas lietas ar muguru izdarījusi. varēja gan just pēdējā laika slinkošanu, jo puspiesēdē kājas ātri nogura. toties pamats briesmīgs - zirgi kategoriski atsakās kāpt sērsnā, tāpēc 7dien meitenes pirms treniņa bija speciāli izbridušas vienu lielāku un vienu mazāku aplīti, pa kuru pārvietoties rūpīgi saskaņojot kustības virzienu. pēc treniņa izvizināju kamanās Salaspils biedrenes un pēc tam gājām pie manis pasēdēt lejā pie kamīna un patērzēt.

jaunie termozābīši ir ritīgi kruti - silti un ērti. vispār es apbrīnoju dzīvesbiedra spēju vienmēr izdomāt un uzdāvināt man visādas tiešām vajadzīgas, praktiskas un foršas lietas. es tā nemāku.

( ārā - ziemā )

vakar, pēc neliela pārtraukuma, biju uz jogas nodarbību (man tak pusotru mēnesi taisni jōgas laikos bi tās lekcijnodarbības pie Svirska) un bij baigi, baigi kruta. tieši trāpīju uz viskā jauna mācīšanos un darīšanos. likās arī, ka ies grūtāk, bet laikam tie pāris ikrīta saules sveicieni kauko tomēr dod. un traumētajai mugurai arī ļoti, ļoti patika. karoč, izjōgošanās apvienojumā ar to, ka vakar pēc visas tās izēšanās iztaisīju pilnīgās neēšanas dienu, radīja tādu viegluma sajūtu, ka likās, ka vienīgais, kas mani notur pie zemes ir smagie brienamzābīši. vispār vakardiena bija iekšēji ļoti skaista diena - no paša rīta, līdz pašam vakaram, bez kāda speciāla iemesla jutos pavisam mierīgi, priecīgi un labi.

šodien jāiet izmēģināt jaunie jāšanas termozābaki un pēc tam vēlreiz sabrauks Ziemassvētki.

Man nenormäli patìk braukt mashìnä garus gabalus, divatä ar Kärli un pilnä rìklè kaukt lìdzi visädiem superhìtiem. Piemèram, Depeshmödei vai U2 dzhoshuatrì. Tad mani pärnjem täda bezgalìga un mazliet zhnjaudzosha laimes sajùta.

vot, ir vērts pieaugt kautvai tāpēc, lai varētu organizēt svētku svinēšanu pa savam prātam un darīt to tik pārliecinoši, ka vecākiem nenāk prātā ne mutes vērt vaļā, lai iebilstu! viņi pat bez vārda runas draudzīgi iesaistījās, ļāvās un palīdzēja sagatavošanas etapā. novākšanas arī.
šovakar, tātad bija svētku vakariņas mazliet nostaļģiski padomiskā stilā ar maniem vecākiem, digna un kp - sēdēšana pie galda, cepeškrāsnī cepti karpeļi, karbonāde (sojas, protams!), salātu bļoda un limonādes glāzes. un augļu salatķiki bija jāēt pirms galvenā ēdiena, lai vēderā nepujī (beigās vispār izrādījās, ka viss, izņemot piparkūkas un olā apviļāto karbonādu, ir vīgan). un nekāds alhōls un nekāds TV!!! visi sākumā izstījās mazliet apmulsuši, bet kad izdalījām dāvānas un kp adresētajā paciņā atradās galda spēle Citadeles tā mulsumu nomainīja azarts un divas ļoti draudzīgas spēles partijas. ēdiens ar visiem labi garšoja. karoč ļoti, ļoti jauks un silts un mīļš vakars un visi dalībnieki priecīgi un apmierināti.
es ar dabūju visādas foršas dāvānas, piemēram, speciālos termozābīšus jāšanai no Kārļa. bet par to, ko uzdāvināja digna bišķi kautrējos skaļi runāt, bet tas man ar liekas kaukas ļoti kruts un pie tam vēl DIY.

rīt uz Saldu!

vakarrīt, savilkusi mugurā 17 gab apģērba gabalus (ieskaitot virsdrēbes), braucu dzīvoties pa Dabaszirgiem un pavadīju tur lielisku, mierpilnu, priecīgu un iedvesmojošu dienu. izjājām pa fantastiski skaisto, piesnigušo mežu (meži ap Līgas māju ir gandrīz tikpat smuki, ka visskaistākie meži pasaulē - tie, kas ap Smilteni). sākumā bijām runājušas, ka būs tikai soļi un mierīgi rikši, bet neizturējām un laidāmies arī lēkšos. kad atjājām atpakaļ, tad jūdzām Naudiņu kamanās - tas zirgs ir īsta konfekte! nodzīvojāmies vairāk nekā stundas četras pa āru, beigās vēl sabarojām zirgus un gājām iekšā ēst un pļāpāt.
nekādas jaunas NH gudrības gan nesamācījos, vienkārši baudījām dienu un kopā būšanas priekus. un tagad man ir vēl viens paraugmammas piemērs - nu tas, kāda mamma es gribētu būt, kad man būs bērns - tik rāma un mierīga un adekvāta (pirmais ir kushette_femini). ir tik forši redzēt, ka bērns un māte nepārtraukti viens otru nemoca, nerausta un nenomāc. diemžēl šitādus nelabus piemērus man nācies redzēt krietni vairāk.

kad tiku atvesta atpakaļ uz Rīgu bij pats laiks iet uz mēģtelpas koncīti, kur arī ļoti noderēja virsū savilktie 17 gab apģērba gabali. koncis bija jauks un mīlīgs - patīkams atmosfērijs, tēja un kūkas. BET - ja pavēsā pirmdienas vakarā, vietā, kur nav nekādu citu izklaides iespēju un normālas tualetes, ir paredzēts uzstāties četrām grupām, tad būtu ļoti jauki, ja viņas prastos un censtos nespēlēt tik šausmīgi ilgi un vēl ilgāk pārkrāmēties. Luis Allegre diezgan labi patikās - iepriekš nebija gadījies dzirdēt. a Tesai diemžēl atkal vajadzēja tās bezgalīgi garās, masturbējošās beigas ievilkt, tas gan man galīgi nepatīk.

eckur Naudiņš

pasludinu par atklātu arī meža zvēru vērošanas sezonu. vasarā regulāri dabūju redzēt tik lapsas, bet tagad, kad kokiem nav lapu un viss pavisam balts, ta biežāk varēs novērot arī zaķus un stirnas. šodien ap 16iem ejot uz stalli uzskrēju virsū stirnu baram. es sastingu, viņas sastinga. tad viņas ļāva man izvilkt no kabatas mammas mazo fotoaparātiņu, ar zibspuldzi (tā tur pati bija uzlikusies, bet viņas par brīnumu nenobijās) nofotogrāfēt vienu miglainu bildi un iebāzt viņu atpakaļ kabatā. kādu laiku vēl abpusēji skatījāmies, tad man apnika - sāku iet uz priekšu, bet viņas ielēca krūmos.

stallī ierados tieši brīdī, kad Sanita stāvēja pie aploka vārtiem un stieptā balsī sauca zirgus iekšā - Māāāājāāā, māāāāājāāāā, māāāājāāā.... un viņi nāca. nenormālskaists skats kā viss nelielais bars lēkšos pa kupenām, pakaļas draiski mētādami un galvas kratīdami atbildēja uz saucieniem. šodienas plāns bija pamācīties jūgt un braukt. gāja ļoti labi - vēl pāris reizes ar asistenci un mācēšu arī pati. pārāk ātri tumsa uznāca, tāpēc līdz galam neierubījos tais noslēguma fāzes mezglos un cilpās. tad sēdos kamanām uz bukas un izvizināju Sanitu (zirgu īpašnieci) un Sandru (zirgkopi) pa Botānisko dārzu. ar kučierēšanu ar gāja labi, tik pavisam savādāka sajūta, nekā jājot - turot grožus var pilnībā izjust zirga masu - nu to cik viņš sver un to, cik viņam milzīgs spēks iekšā. mugurā sēžot ar pavadu rokās jau to tā nejūt. visāķīgākie ir pagriezieni - baigi jārēķina kurā brīdī sākt griezt, lai precīzi izgrieztu gan zirgu, gan kamanas. vienā 90 grādu pagriezienā sanāca bišķi iegriezt kamanas kupenā, bet ne ļoti, tā ka nekas slikts nenotika, tik Upenītei bi bišķi vairāk spēks jāpieliek.
auksti ar šodien par brīnumu nebija necik - nesala ne rokas, ne kājas, nedz arī kas cits.

7dien plāns iet mēģināt vēl. bet, 5dien ļoti iespējams beidzot tikšu pie savas zirgu guru!

( stirniņas un citi zvēri )

man ļoti, ļoti patīk tā sajūta, kas ir sezonas pirmajā reizē uz kalna. kad Tu uzbrauc augšā un tad mirkli stāvi un skaties lejup. prāts mazliet raustās un met šaubīgus skatus kāju virzienā - diez šīs atceras un zina, kas jādara? un tad vēl jau nevar zināt kāda ir trase - vai kautkur ir sabraukāts ledus vai sablietējušies pampaki un kāds vispār ir sniegs? bet sirsniņa tik braši, lai arī ne visai skaļi, mudina - davai, davai, davai. un, kad pēc pāris reizēm ir saprasts, ka kājas un ķermenis zina un atceras un +/- izzondēta trase, tad var atkal slēgt klāt domāšanu un nodarboties ar dažādiem jautājumiem praktiskajā fizikā - ātrumu, dinamiku, ideālajām trajektorijām, masas attiecībām ar gravitāciju, ledus kristālu sadarbību ar slēpju slīdvirsmu un baudīt, baudīt, baudīt. pirmajā reizē gan nekur baigi tālu nevar aizfizikoties, bet sirsniņa tāpat sajūsmā trīc, kad izdodas labi izgrozīties, iekantēt, uzķert ātrumu un skaisti nobraukt.

tik ar termoregulāciju man negāja labi. kaut kā nevaru un nevaru ieklimatizēties šajā ziemā. biju ģērbusies kā parasti tērpjos braucot uz kalnu, bet pēc pusotras stundas braukāšanas pa tikai -10 grādiem, sāka nākt jau kaukāds aukstuma delīrijs virsū. nejutu kājas, nejutu rokas un seju ar nevarēju pašķobīt. viss siltums, ko saražoju gāžot lejā, izgaisa kamēr atkal uzčunčinājos augšā ar pacēlāju (ievēroju, ka no brīža, kad sāku braukt augšā līdz brīdim, kad atkal sāku braukt augšā, paiet precīzi 3 minūtes, no kurām vairāk nekā 2/3 tiek pavadītas uz pacēlāja). gājām tad uz kafē, kafē dzert tēju (es izdzēru divas uzreiz), ēst cukurotus mafinus un, no zābakiem ar mokām izlobītās, nosalumā svelošās kājas, sildīt pie radiatoriem. ar kaut kādu, mistisku Providences gādību biju iesviedusi mašīnā savu visbiezo džemperi (es parasti neko neņemu līdzi) - siltāko apģērba gabalu, kas man pieder (mīļā kursabiedre reiz teica, ka to, ka iestājies patiešām auksts laiks, var noteikt pēc tā, ka Inese, no tumšākajiem skapja nostūriem, izvelk savu sarkanmelno džemperi) un, ar kuru man mēdz būt nenormāli karsti pat vienkārši ejot. tad nu uzģērbu to un otrajā cēlienā gāja mazliet siltāk - līdz ar to arī jautrāk. bet tā pavisam komfortabli siltuma ziņā es tā līdz galam arī nesajutos.

skaisti gan bija - brīžam saule, brīžam sniga. diezgan ilgi augstu gaisā karājās ļoti, ļoti īsa un ļoti, ļoti resna varavīksne. saulriets un pēc tam ass un precīzs pusmēness.
gribas vēl. braukt un slēpot un, lai ir silti.

( viens, div, trīs, četr )

i) bijām šodien otrreiz uz ļoti, ļoti foršo izstādi Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984 Rīgas Mākslas telpā. otrreiz tamdēļ, ka pirmreiz nebijām rēķinājušies, ka tur būs visa kā tik daudz un nebija laika kārtīgi izskatīt, jo bi jāskrien uz darbu. ļoti rekomendēju visiem aiziet uz turieni;
r) kad ieraudzīju to Līvu laukuma panorāmas ratu, pārņema ļoti sirreāla sajūta un bija ļoti grūti noticēt, ka tā patiešām ir īstenība. izbraucām arī, padārgi (3Ls par 5 riņķiem), diezgan smuki, bet nu nekas nenormāli kruts arī nebija. skaidrā laikā drošvien jaukāk;
ē) iemēģinājām jauno, pilnīgi veģetāro indiešu restorānu Kamadena (Lāčplēša 12). likās tāda kā indiešu versija par Teātra bāra restorānu - gan cenu, gan vietas sajūtas ziņā. ļoti jauka apkalpošana un ļoti, ļoti garšīgi ēdieni. lai gan porcijas manam mazajam kuņģītim bija par lielu, bet pārāk gardas, lai atstātu neapēstas - pēc tam neradās nekāda pārstumtības un smaguma sajūta. iesaku paņemt Carob Kakao ar kardamonu (tipa kakao līdzīgs dzēriens, bet no cita auga).

man nenormāli patīk, tas, ka es draudzējos ar īstu veci!

fūūū, beidzot ir sniegs!!! citādi man šis rudens asociējas ar bezgalīgiem dubļiem. pirmkārt tāpēc, ka īsi pirms sūdīgā laika sākuma, viņi izpostīja visu Raiņielu - nocirta kokus, sāka rakt grāvi, bāzt tur iekšā caurules un bērt to visu ciet. līdz ar to iela pilna ar ekskavatoriem, traķiem, smilts un šķembu čupām. kamēr tas nebija izpleties pa visu ielu, varēja vēl kaukā pa citām ielām apkārt apiet, bet nu jau labu laiku tādas iespējas vairs nav un izskatās ka tie dubļudarbi tur vilksies vēl veselu mūžību. brien tik pa pāris centimetru biezu, slapju un slidenu mālu kārtu. krutākais bij, kad viņi mainīja apgaismes stabus - vecās laternas bija noņemtas, jaunās vēl nebija uzliktas un ta vairākas dienas pēc kārtas jaklumburē pēc darba pilnīgā tumsā pa to pārrakto ielu mājās. otrkārt tāpēc, ka treniņi arī visi dubļu pielieti. neatceros, ka pagājšruden būtu bijis tik traki. un treškārt tā dubļu daudzuma, ko iekšā sanes suns pat pēc pāris minūšu izskriešanas pagalmā, dēļ. bet nu jā, nu jau ir labāk. tik tas sniegs varētu kļūt mazāk slapjs un kūstošs pēc iespējas ātrāk.